Lai kur arī vītos dzīves ceļi, Ilze Baranovska vienmēr atradusi iespēju dejot. Viņas atbalsts un ilggadējs deju partneris ir vīrs Armands, ar kuru viņi pirms 22 gadiem iepazinās, dzīvojot Jelgavā.
– Tava karjera lielākoties veidojusies ārpus Latvijas. Kā, esot ārzemēs, tavā dzīvē ienāca latviešu tauta deja?
Latvieši ir dziedātāju un dejotāju tauta, un es no mazotnes esmu bijusi dejotājos. Manas pirmās dejošanas nodarbības bija jau bērnudārzā un skolas laikā. Pusaudžu gados es nedejoju, jo bija citas prioritātes. Kad pirmo reizi nonācām ārzemēs ilgtermiņa darba attiecībās, sapratām, ka vajadzība pēc latviešu sabiedrības vienmēr ir izteiktāka ārpusē. Tajā laikā Beļģijā sāka veidoties spēcīga latviešu kopiena, mēs tikko bijām pievienojušies ES un NATO, daudzi jauni spēcīgi profesionāļi iebrauca strādāt Briselē un nobāzējas tur ar savām ģimenēm. Pamazām sāka veidoties dažādas aktivitātēs, futbola un tenisa klubi, līdz beidzot vienu dienu mans kolēģis teica: kā būtu, ja mēs uz Jāņiem uztaisītu kādu pašdarbnieku izrādīti?
– To tik tev vajadzēja dzirdēt!
Protams! Un kas gan cits latviešiem varētu ienākt prātā kā tikai “Skroderdienas Silmačos”. Pēc mana rakstura un izdarībām bija skaidrs kā diena, ka nekāda Antonija es nebūšu, tādēļ dabūju Ieviņas lomu. Sapinu divas bizes ar prievītēm galos un lēcu pastalās tā, ka prieks!
Tieši tādā pašā veidā vēlāk izveidojās deju kopiņa. Cilvēki sanāca uz alus vakaru, kas beigās izvērtās par Briseles latviešu deju kolektīva dibināšanu. Es tam pievienojos tikai 2008. gadā, jo tolaik mana prioritāte bija teātris. Atgriezos pie dejotājiem, jo dejošana ir sprigana, enerģiska, un tas tomēr ir tuvāk manam raksturam. Es nekad neesmu varējusi tā mierīgi sēdēt mājās un atpūsties, kājas krustā salikusi.
Protams, var dejot viens, bet latviešu tradicionālā deja tomēr ir pāru deja. Tad nu skaidrs kā diena, ka meitenes ir tās, kuras gatavas dejot, un viņām jāatrod partneri. Mans vīrs jau spēlēja futbolu, un es teicu tā: ja tev trīs reizes nedēļā ir futbols, tad varbūt divas reizes nedēļā tu varētu nākt man piedejot? Sarunu rezultātā viņš kļuva par manu deju partneri, nemākot nevienu soli un tolaik ar dejai pilnīgi nepiemērotu ritma izjūtu. Tas bija izaicinājums mums arī mājas apstākļos – uz mēģinājumu jājiet, bet ir kauns, ka neko nemākam, tad nu lēcām mājās.
– Jums mājās bija mēģinājums pirms mēģinājuma?
Jā, tāds bija tas mūsu sākums radošajā dzīvē. No 2008. gada mēs intensīvi kopā ar Briseles latviešu dejotājiem piedalījāmies dažādos labdabības koncertos, folkloras festivālos, paši šuvām un gādājām sev tērpus. Tā bija aizraušanās, kas pamazām izauga par lielu interesi. Tā ar deju kolektīvu nonācām līdz brīdim, kad varējām startēt lielajos Dziesmu un deju svētkos, ar tiesībām dejot stadionā, nevis kopā ar diasporas kolektīviem skvēros, parkos un uz ielu stūriem. Ļoti cienu visus diasporas kolektīvus, bet mēs laikam tomēr bijām ambiciozāki un gribējām vairāk.
– Jo kolektīvs sastāvēja no mērķtiecīgiem cilvēkiem, kas tādi bija arī savās darba pozīcijās?
Tieši tā. Un starp mums jau bija daudzi bijušie dejotāji, kas, atbraucot darba gaitās uz Briseli, bija pametuši dzīvi Latvijā, ieskaitot arī dejas. Līdz ar to mums bija salīdzinoši spēcīgs kolektīvs ar profesionālu vadītāju Dagniju Martinsoni. Profesionāls vadītājs ir ļoti svarīgs, jo viņš kolektīvu spēj izmīcīt kā no plastilīna – tādu, kādu vēlas. Galvenais, lai tas materiāls padodas. Tā, protams, atkal ir nākamā izaicinājuma daļa – cik viegli padodas vai nepadodas cilvēki ar spēcīgiem raksturiem, profesionālām ambīcijām. Vai viņi spēj pieņemt citas jomas profesionāli un tajā jomā sākt visu no nulles.
– Jūs izmīcīja tik labi, ka Dziesmu un deju svētkos tikāt dejot stadionā?
Jā, ar šo kolektīvu 2013. gadā piedalījāmies Dziesmu un deju svētkos, izejot cauri visām skatēm, deju svētku atlasēm un žūrijām, līdz vīlītei atstrādātiem kostīmiem, izcīnot iespēju būt daļa no lielā stadiona. Tas bija milzīgs ceļš ne tikai fiziski, bet arī morāli. Kamēr tu fiziski vari kaut ko izdarīt, ir labi, bet ir jāiemācās to izdarīt tehniski pareizi un ir jābūt attiecīgajam morālajam noskaņojumam. Deja nav vienkārši deju soļu atdarināšana, tā ir emocija, prieks un dzīve. Faktiski katra latviešu skatuviskā deja ir stāsts, un tev ir jāmāk to izstāstīt, uz skatuves vienmēr ir jābūt ar pareizo emociju, un arī tas ir jātrenē.
Katrai dejai ir savs apraksts, un tajā tiek pateikts, kas tā ir par sižetisko līniju, piemēram, vai tā ir sievu vai meitu deja. Tā veidojas ne tikai dejas kompozīcija, bet arī plašāka koncerta kompozīcija. Ko mēs gribam koncertā izstāstīt? Tur ir jābūt gan stāstam, gan izaugsmei, sākot ar viena veida dejām un beidzot ar citām.
– Tautiskajai dejai ir liela līdzība ar teātri?
Tieši tā. Briselē mums sanāca ļoti interesanta sadarbība ar teātri, jo mēs integrējām elementus no viena otrā. Teātra aktieri nāca palīgā dejotājiem gatavot koncertizrādi, un tāpat arī dejotāji fragmentos piedalījās teātra izrādēs, piemēram, “Vella kalpos”, “Īsā pamācībā mīlēšanā” un citās. Protams, skatītājam šādu izrādi skatīties ir interesantāk. Latviešu skatītājs ikvienā vietā pasaulē ir diezgan izlutināts ar augsta līmeņa teātra mākslu. Ir skaidrs, ka amatieru teātris tāds nekad nebūs, tādēļ lugas, ko uzvedām, vienmēr bija jāatsvaidzina ar kaut ko spirdzinošu, piemēram, deju un košiem krāšņiem kostīmiem.
– Pēc Briseles tu kopā ar ģimeni pārcelies uz Kijevu.
2014. gadā sāku strādāt Eiropas delegācijā Ukrainā, un tā jau arī nav tā valsts, kur nebūtu latviešu, vai vismaz es viņus protu atrast. Man, protams, ļoti gribējās dejot. Zināju, ka Ukrainas laikā būs vēl vieni dziesmu un deju svētki, un bija skaidrs, ka Briseles deju kolektīvs mani neņems savā pulkā. Tie bija simtgades svētki, un tas būtu dramatiski, ja es uz tiem netiktu.
Kādā sarunā Briseles deju kolektīva vadītāja man teica: Ilze, tu taču pati vari kaut ko nodibināt Kijevā! Man par to ilgi nebija jādomā, uzreiz sāku meklēt potenciālos kandidātus. Viens pāris jau mēs ar vīru bijām, vēl bija jāatrod tikai septiņi. Kas tad ir četrpadsmit cilvēki lielajā Kijevā? Nekas. Tomēr pagāja gads, līdz savācu visu komandu. Veiksmīgā kārtā latviešu puiši bija saprecējušies ar ukraiņu meitenēm, kurām arī ļoti gribas dejot. Tad nu liktenīgi sanācām kopā pirms Jāņiem, un es ierosināju Brīvdabas muzejā nodejot mazu dejiņu “Palaid puķīti pa dambi”. Tā bija absolūti elementāra, bet tā enerģija, ko radījām, bija fantastiska, visi bija sajūsmā. Uztvēru to kā apliecinājumu, ka man ir grupa, ar ko mēs varam nospraust nedaudz augstāku mērķi par dejošanu parkos un skvēros. Tad es sāku likt kopā soli pa solim programmu, kas ir jāizdara man, kā jāpārliecina cilvēki, lai nokļūtu uz simtgades svētkiem un, kas jo svarīgi, dejotu stadionā.
– Tā ir diezgan augsta ambīcija. Kā tu motivēji savu kolektīvu?
Mums faktiski visi pāri bija sievas un vīri. Latvieši – es ar savu vīru un vēl viens vēstniecības darbinieku pāris, pārējie bija jauktie – latviešu puiši un ukraiņu meitenes. Tas bija ļoti interesanti vērot tāda kolektīva darbību. Mēs sākām ar elementārām lietām – darīt sava prieka pēc. Visiem acis mirdzēja par kostīmiem, ko vajadzēja dabūt, īpaši ukraiņu meitenēm tas likās svarīgi. Tērpi tapa divu gadu laikā, protams, par savām naudiņām, un tas nebūt nebija vienkārši. Es organizēju šūšanu Latvijā, un mēs tos iegādājāmies pa daļām. Nopērkam jostu, ir jau viens elements, tagad šujam blūzes. Uz pirmo skati, kad vajadzēja filmēt deju svētku repertuāru, mums savus tērpus no Latvijas atsūtīja sadraudzības kolektīvs “Dārta”, jo mūsējie vēl nebija gatavi.
Mēģinājumi notika manā mājā. Kamēr trešā stāva telpā vecāki dejoja, pirmajā stāvā bija bērnudārzs, jo visi uz mēģinājumiem ieradās ar bērniem. Protams, es sapratu, ka nevaru vadīt deju kolektīvu, ja man nav saprašanas par to, tādēļ pieteicos Latviešu dejas skolā Nacionālajā kultūras centrā. Divu gadu garumā regulāri lidoju uz Latviju, mācījos pie vislabākajiem mūsu dejas speciālistiem gan klasisko un tautas deju, gan horeogrāfiju un vēsturi. Tā ir neaizmirstama pieredze dejot un mācīties pie deju svētku virsvadītājiem Jāņa Ērgļa un Jāņa Purviņa.
Strādājot ar savu kolektīvu, es sapratu, ka neko nedrīkstu uzspiest, ir jāprot psiholoģiski pārliecināt, motivēt. Mans mērķis bija simtgades svētki, bet, ja tas nebūtu mērķis arī pārējiem, viņi nekad nedarīto to, ko es sagaidu. Tāpēc man bija jāprot viņus iedvesmot tā, lai mans mērķis kļūtu arī par viņu mērķi. Tas ir jebkura skolotāja un vadītāja galvenais uzdevums.
– Kas ir tavs lielākais gandarījums, vadot Ukrainā deju kolektīvu “Kastaņi”?
Lielākais gandarījums, protams, bija tad, kad uzzinājām, ka tiksim uz Dziesmu un deju svētkiem un dejosim stadionā, ka esam izturējuši un esam otrā pakāpe, nevis trešā. Simtgades svētki bija emocionāli augstākais punkts, kur es piedalījos gan kā vadītāja, gan dejotāja. Man darbs kolektīvā faktiski bija kā dubultslodze. Bet tā sajūta – būt tur un būt vienam no astoņpadsmit tūkstošiem – iedod milzīgu spēku, tas bija nozīmīgs mirklis vēsturei un visai manai dzīvei.
Ļoti būtisks aspekts ir tas, ka es neko no tā nedaru par maksu, jo primāri to es daru sev. Es ne no viena neko negaidu, tikai atdevi. Man ir svarīgi, lai cilvēki pēc iespējas labāk parāda manu radošo domu, lai mūsu kopējais projekts ir skaists.
Kad devos prom no Kijevas, atstāju kolektīvu citas meitenes rokās. Kaut kādā mērā tas bija sapņa piepildījums, un es zinu, ka man šis posms ir beidzies. Visticamāk, dzīve mani vairs neaizvedīs atpakaļ uz Ukrainu, lai varētu to turpināt. Taču šis mums visiem bija liels piedzīvojums, un viņiem būs, ko pastāstīt saviem bērniem, un, iespējams, viņu bērni kādreiz gribēs dejot.
– Jums pašiem ir trīs bērni, kā viņi attiecās pret tik intensīvu aizraušanos ar deju?
Mani bērni to bija pieņēmuši kā normālu sadzīves sastāvdaļu, viņi jau citādāku mammu nav redzējuši. Mamma ar tēti vienmēr ir dejojuši, Briselē viņi nāca mums līdzi uz mēģinājumiem. Vēlāk Kijevā mamma kļuva par vadītāju, dejošana turpinājās, tikai tagad bija pilna māja ar bērniem.
Es Kijevā izveidoju arī latviešu skoliņu. Ar bērniem, kas deju mēģinājumu vakaros dzīvojās manas mājas pirmajā stāvā, katru otro sestdienu darbojāmies latviešu skoliņā. Bērniem tas ļoti patika, un pašai arī diezgan labi sanāca.
Man ļoti svarīgs ir izglītojošais process, un liela nozīme ir tam, ka spēju iedot cilvēkiem zināšanas, ko viņi varbūt citur nebūtu ieguvuši. Ja desmit ukraiņi ir kļuvuši gudrāki par manu dzimteni un kultūru, esmu par to ļoti gandarīta. Ja latviešu skoliņā mazais bērns, kurš aug jauktā latviešu ukraiņu ģimenē, ir iemācījies trīs vārdus vairāk latviski, tad man ir liels prieks. Ne jau vienmēr kvantitāte ir svarīga, ja kaut kripatiņa ir nākusi klāt, tā jau ir vērtība.
– Pēc Ukrainas karjeras jomā aizrotēji uz Indonēziju?
Jā, un kolēģi jau smējās, nevar būt, ka Baranovska tur nenodibinās kādu deju kolektīvu. Līdz latviešu deju kolektīvam es vēl neesmu nonākusi, bet pāris dejas jau ir novadītas.
Veiksmes vai magnētisma rezultātā mūsu pirmajos mēnešos Indonēzijā ceļi saveda kopā ar latvieti Terēzi – mākslinieci ar lielu talantu dejošanā. Viņa piedalās britu ikgadējās labdarības balles organizēšanā un piedāvāja man izveidot deju amerikāņu amatieru grupai. Kad iepazinos ar dejotājiem, man sākās pilnīgi cita dejas ēra. Amerikāņi ir brīvības kalngals, viņi nāca uz mēģinājumu ar džina un tonika glāzēm un iešļūcenēs. Disciplīnas nekādas. Viņi bija jāpieņem tādi, kādi viņi ir, jo tas ir labdarības projekts, kurā šie cilvēki ir izteikuši vēlmi dejot. Taču es šo izaicinājumu pieņēmu. Galvenokārt pati sevis dēļ, jo vēlējos pārbaudīt, vai varu pacelt vēl citu mentalitāti.
Labdarības balles ir milzīgi un krāšņi pasākumi ar 400 cilvēku auditoriju. Pirmā pasākuma tēma bija “In to the Wild”, un mūzika dejai bija no multfilmas “Rio”. Pie vienas dejas mēs strādājām četrus mēnešus, Latvijā tādā laikā būtu uztaisīta vismaz desmit deju koncertprogramma. Un tomēr mums ar Terēzi izdevās pacelt šos amatieru deju uzvedumus citā līmenī. Nākamajā gadā, kad man piedāvāja vadīt vēlreiz, es jau uzreiz visu ņēmu savās rokās. Tēma “Arābu nakts”, uzvedām “Aladinu”, un bija kolosāli redzēt, ko nozīmē labs kolektīva darbs.
– Ko tu darītu, ja tev nebūtu dejas?
Ja nebūtu dejas, man noteikti būti garlaicīgi. Manas smadzenes reti kad nekustas, un nav daudz veidu, kā tās atslēgt. Es lieku lielizmēra puzles, ne mazāk kā 3000 gabaliņu. Tajā laikā es nedomāju neko, man tā ir nirvāna. Galva ir pilnīgi tukša, jo jāmeklē nākamie gabaliņi. Lielāko puzli esmu salikusi no 5000 gabaliņiem, bet mans mērķis ir vismaz viena no 10 000. Es nelieku dabasskatus, tos redzu tāpat, mani interesē puzles ar pievienoto vērtību, piemēram, Salvadora Dali gleznu reprodukcijas.
Otra aizraušanās, protams, ir deja, jo tad, kad es vadu, man neeksistē ne darbs, ne bērni, ne ēstgriba. Esmu pilnīgi savā pasaulē, un man ir tas, kas ir priekšā. Es varētu vadīt daudz vairāk stundu, ja vien dejotāji spētu to izturēt. Tas ir mans smadzeņu atpūtas veids, un ķermenis vienkārši kustas līdzi.
