Novērtēt
Godīgi sakot, likās kaitinoši, ka paliela daļa sociālo tīklu lietotāju šajās dienās dalās ar postu, kurā kopā saliktas Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko un Latvijas premjerministra Krišjāņa Kariņa fotogrāfijas. Tās papildina teksts: “Tas ir ļoti jauki, ka mēs jūtam līdzi Baltkrievijai un mums rūp demokrātija kaimiņvalstī, atbalstām viņus cīņā par godīgu vēlēšanu iznākumu un tautas gribas piepildīšanu. Bet varbūt ir laiks padomāt par sevi? Mūsu valdību vada ASV pilsonis Kariņš, premjers, kurš nav saņēmis nevienu vēlētāju balsi, pārstāvot partiju, kura knapi pārvarēja minimālo slieksni un saņēma 6,69%. Šī valdība mums tika iemānīta, izmantojot lielāko tautas nodevēju Artusu Kaimiņu, kāds ir redzēts kopš Kangara, manipulējot ar pielaidēm valsts noslēpumam, izspēlējot veselu cirka izrādi ar prezidenta nominācijām.”
Pa vidu postā vēl seko pagara spriedelēšana par slikto dzīvi Latvijā, ko noslēdz apgalvojums: “Kaut gan šodien manīju, ka mūsu prezidents pieprasa pārbaudīt, vai tiek ievērota tautas griba Baltkrievijā, žēl, ka ne Latvijā. Ceru, ka, baudot pēdējos vasaras priekus, būsiet uzkrājuši spēkus un beidzot pacīnīsimies par sevi.”
Diezgan baisi lasīt, ka ar kaut ko tādu interneta vidē dalās arī inteliģenti un izglītoti cilvēki. Baisi uz tā fona, kas pašlaik norisinās mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā, kur, starp citu, Jelgavai ir sadraudzības pilsēta. Un arī mūsu pusē dzīvo ne viens vien baltkrievs. Arī “Ziņās” neliels ieskats šajā valstī pašlaik notiekošajā.
