Lauksaimniecības zemes jau vairākus tūkstošus gadu ir nozīmīga vides un ainavas daļa.
Lauksaimniecības zemes jau vairākus tūkstošus gadu ir nozīmīga vides un ainavas daļa. Cilvēks ilgstošas darbības rezultātā radījis daudzas mājdzīvnieku un kultūraugu šķirnes, bet ar izveidoto vidi ir saistītas arī ļoti daudzas savvaļas augu un dzīvnieku sugas. Tās var eksistēt tikai lauku ainavā – lauku sētās, tīrumos, ganībās un pļavās. Šo sugu saglabāšanās vistiešākajā veidā ir saistīta ar cilvēka aktīvu darbību – ganīšanu, pļaušanu, aršanu un citām.
Upju un grāvju ietekmētā apkārtne raksturīga ar īpaši daudzveidīgu augu un dzīvnieku sugu sastāvu. Niedres un krūmājus gar ūdeņiem apdzīvo dažādas ķauķu sugas, niedru stērste un daudzi citi putni. Grāvji un upītes bieži ir vienīgās vietas, kur plašu lauksaimniecības teritoriju vidū var vairoties un dzīvot visu sugu abinieki, spāres un citas ar ūdeni saistītas sugas. Šajās vietās sastopamas arī daudzas aizsargājamās orhideju sugas, kā arī ūdensaugi.
Mēslojuma un pesticīdu ieskalošanās ūdeņos paātrina to aizaugšanu, kā arī izraisa jutīgo sugu, kam nepieciešams tīrs un dzidrs ūdens, izzušanu.
Arī ceļmalas, īpaši, ja tajās aug arī vismaz daži krūmu puduri, ir nozīmīgas dzīvesvietas savvaļas sugām. Tāpat alejas gar ceļiem ir svarīga daudzu ķērpju, sēņu un citu augu, kā arī putnu dzīvesvieta.
Ieteicamie apsaimniekošanas paņēmieni
Lai saglabātu visu sugu kompleksu, kas saistīts ar dažādām ūdenstecēm, mēslošanas un ķīmiskos aizsardzības līdzekļus nedrīkst lietot vismaz 10 m zonā (vēlams pat 50 m) gar vaļējām ūdenstecēm (skatīt iepriekš pie tīrumu apsaimniekošanas).
Grāvju un upīšu malas pļaut reizi divos vai trijos gados (pārmaiņus katrā grāvja pusē).
Grāvju malas nopļaut līdz 10. jūlijam.
Nepieļaut grāvju malu pilnīgu aizaugšanu ar kokaugiem.
Grāvjus tīrīt un padziļināt nevajadzētu pavasaros un vasaras sākumā, kad visvairāk tiek ietekmētas dažādu kukaiņu un dzīvnieku sugu vairošanās iespējas.
Maksimāli saudzēt meža joslu gar upēm un upītēm, kā arī ezeriem.
Saglabāt alejas gar ceļiem, pakāpeniski vecos, jau sabrukušos kokus aizstājot ar jauniem.
