Turpinājums,
sākums 13. augusta numurā
Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi Salgales apkārtnē.
Spilgtākie bērnības iespaidi man palikuši no kulšanas talkām vai kulšanas ballēm, kā tās bieži pamatoti dēvēja. Tas nebija tikai darbs izkult jauno ražu un sabērt klētī apcirkņos. Tie bija svētki ar radu, draugu un kaimiņu sanākšanu. Vispirms māja tika saposta gan no iekšpuses, gan ārpuses, izcepti pīrāgi un baltmaize kā uz Lieldienām, sutināti kāposti ar jēra cisku vai sivēna sānu kā uz Ziemsvētkiem. Sabrauca mātes brāļi un māsas ar saviem dzīvesbiedriem. Sanāca talcinieki no kaimiņiem, kas biežāk bija šo māju kalpi un kalpones, pie kulšanas strādāja prastos darbus, kas mazāk atbildīgi, – no strēķa cēla labību uz mašīnas, aizvāca un sakrāva salmus stirpās, grāba pelavas un tamlīdzīgi –, kamēr radu vīri veda graudus uz klēti, laida labību mašīnā. Tantes palīdzēja gatavot ēdienus un talciniekiem klāt galdus.
Kulšanas talkas sauca par ballēm
Man tikai mašīnas šķita ko vērts. Jau tas vien, kā lielais, melnais dampis šņākdams un kūpēdams iegriezās māju ceļā un caur pagalmu kuļmašīnu aizvilka līdz lauku šķūnim, kur to ar pagaru bomi, trim četriem vīriem aiz dīsteles stūrējot, iestūma šķūnī starp labības strēķiem, bija notikums, kas zēnam bija jāredz no visām pusēm. Kaut arī, apkārt lēkājot, no pieaugušajiem saņēmu nepatīkamas piezīmes. Lai taču puika atkāpjoties tālāk, ka nesaspiež plakanu kā vardi uz ceļa!
No Iecavas pagasta Ruciņiem atbrauca mātes māsa Berta ar vīru Jani un dēlu Gunāru. Brālēns par mani bija dažus gadus vecāks, tāpēc manās acīs milzīga autoritāte. Kopā mēs apskatījām visas kulšanas mašīnas, par kurām Gunārs zināja sniegt izsmeļošus paskaidrojumus – kas ir spararats, kas tās divas bumbas, kas tik zibenīgi griežas virs tvaikmašīnas, kur ir ūdens pumpis. Redzētais tūlīt bija jāizmēģina praktiski. Gunāram bija ass kabatas salokāmais nazis. No lielas bietes izgriezām tvaika katlu, ar kociņiem piespraudām no bietes izgrieztus lielos un mazos riteņus, skursteni un stūri… Dampis iznāca kā īsts. Cita biete bija jāapdrāž kantaina, lai iznāktu kūlējs ar kratītāju, piespraudām arī tam riteņus. Mūsu kulšanas garnitūra bija gatava.
Kad apnika ar šo “kuļmašīnu” rotaļāties, Gunārs rādīja, cik viņa nazis ass, vecas mežābeles mizā iegriezdams dažādas figūras. Šis te garenais riņķītis esot tas dīķis, kas lejā pie akas, bet dīķī ieplūda strautiņš un pār nelielu dēļu un velēnu aizsprostiņu aizplūda tālāk pa pļavu. Es liku pirkstu pie griezuma un jautāju, kur tad strautiņš paliek. Bet Gunārs tieši tad vilka savu aso nazi, lai veidotu šo strautiņu, un pie viena pārvilka arī manam rādītājpirkstam. No tā izplūda asiņu strautiņš, no acīm – asaru, no mutes – brēciens. Izdzirdot manas skaļās raudas, iztraucētas ēdienu gatavošanā un tērzēšanā, no virtuves izsteidzās mātes. Pirkstu mazgāja lielā bļodā ar daudz auksta ūdens, kas viss tūlīt kļuva asinssarkans, tā ka skats bija patiešām asiņains. Satina pirkstu tīrā lupatā, un tas sadzija bez sarežģījumiem, bet par atmiņu palika šķību galu visu mūžu.
Pēc dienas darba dampis aizvilka kuļmašīnu. Pie gara galda paēduši kā svētkos, talcinieki izklīda, radi aizbrauca. Ap šķūni apnicīgās rudens lietavās palika mirkt tikai skumjas salmu un pelavu kaudzes. Bet klētī bija sabērti graudi.
Tēva darbarīku magnētisms
Manās dzimtajās Līlavās, kur vēl dzīvoja vectēvs un onkulis Vilis, mūsu istaba bija krietni liela – pietika vietas tēva taisītai divvietīgai gultai, manai gultiņai, skapim, galdam, bet pie otra loga dienvidpusē vēl stāvēja ēvelbeņķis ar visiem galdnieka darbarīkiem. Allaž, sevišķi ziemās, kad tēvs dzīvoja mājās, atbrauca kāds tuvāks vai tālāks kaimiņš ar dažiem dēļiem. No tiem tad tēvam dienas laikā bija jāpagatavo zārks. Pirmajā dienā, kad to jau sāka sanaglot, es šajā kastē rāpos iekšā, valstījos ēveļskaidās un izstiepos guļus, izmēģinādams, kāda te būs mironim gulēšana. Nākamajā dienā, kad gatavs bija arī vāks, tēvs zārku pārvilka ar krokotu audumu. Tad jau klāt bija arī pasūtītājs. Citreiz tēvs taisīja kādam galdu, skapi vai gultu. Tad tika šķirstīti žurnāli, meklētas bildes, lai noskatītu topošās mēbeles izskatu.
Tēva darbarīki mani pievilka kā elektrizēti. Bet tie bija smalki noregulēti un asi. Tēvs ne vienu vien reizi teica, ka īsta galdnieka cirvis un kalts labi noder arī maizes un desas uzgriešanai. Man rīkus aizskart un ņemt bija stingri aizliegts, un tomēr es nespēju atturēties. Reiz, kad atkal ko biju neatļauti lietojis, tēvs saskaitās un, paķēris mani aiz blūzes apkakles, iemeta lielajā gultā. Es tā apvainojos, ka pusdienas nekāpu ārā un raudāju. Citreiz, kad atkal lūdzos, lai atļauj pastrādāt ar mazo ēvelīti, tēvs mani smēja, vai tad es taisīšot suņa sūda grūžamo. Un tomēr es ēvelīti šad tad izlūdzos, līdz to kaut kur pazaudēju. Nācās izgatavot jaunu. Šī atjaunotā ēvelīte liktenīgi pārdzīvoja karu un glabājās pie manis vēl tad, kad dzīvoju Šķibē (tad autoram bija ap trīsdesmit gadu – red.). Līdzīgi saglabājās arī tēva taisīts un Līlavās izmantots galds. Tie bija pēdējie taustāmie liecinieki par tēvu. Taču mana aiziešana no Šķibes un ar to saistītās dzīves vētras bija par cēloni arī to pazušanai.
Līlavās galds stāvēja pie istabas otra loga, uz tā bija uzlikts tēva pašmontēts radioaparāts ar lielu taures skaļruni. Uz galda pastāvīgi bija kaudzēm grāmatu un žurnālu. Jauns “Atpūtas” numurs vienmēr tik patīkami smaržoja pēc tipogrāfijas krāsas. Cik tajā bija interesantu bilžu! Ar aizrautību pētīju Dreslera un Rirdāna zīmējumu sērijas, bet pantus man skaļi izlasīja pieaugušie. Par lielu prieku arī pašam pēc dzirdēta teksta kaut ko izdevās sasaukt kopā, jo burtus biju iegaumējis no virsrakstiem, izjautājot pieaugušos. Tēvs pie šī galda vakaros bieži jauca un pētīja vai laboja kādus smalkmehānismus, piemēram, pulksteņus, vai vingrinājās rakstīt krieviski, vai zīmēja vīru galvas ar visai dīvaini līkiem deguniem. Es kā piesiets sēdēju cieši pretī galda otrā malā un gribēju visu redzēt.
Līlavās virs mājas jumta vējā griezās tēva gatavots vēja ģenerators. Tas akumulatorā krāja elektrību. Tā istabā bija gaisma un strāva radioaparātam arī rāmā laikā. Māte lasīja radio programmas un gaidīja “koncertus skaņu platēs”, kur atskaņoja Tāļa Matīsa, Ādolfa Kaktiņa un Paula Saksa iedziedātas dziesmas. Tēvam vairāk patika brāļu Laivinieku kuplejas.
Istabā kurējās krāsniņa, tik augsta kā plīts, ar vienu riņķi virsū, tā ka te māte gatavoja arī ēdienus. Tepat lielā vannā sildīja ūdeni un mani mazgāja, lai pēc tam, uzceltu uz krēsla, pliku kā tārpiņu tītu un slaucītu lielā dvielī. Kad tēva nebija mājās, divatā ar māti sēdējām pie krāsniņas un, skatīdamies liesmās, skaitījām dienas, cik palikušas līdz nedēļas beigām, kad atgriezīsies tēvs. Dažkārt māte pie krāsniņas ko lasīja vai šuva un atbildēja uz maniem kāpēc.
Bleša mūža maizei rocības nepietika
Vasarās darbu sanāca vairāk, dzīve kļuva interesantāka un priecīgāka. Tēvs gan atkal bija prom peļņā uz būvēm, bet mēs ar māti strādājām vecātēva saimniecībā visus darbus. Kad vīri veda mēslus un tīrīja kūti un māte laukā ar mazu dakšiņu pļeckas ārdīja, vienmērīgi izklīdinot pa lauku, es laukmalā pētīju puķītes un kukaiņus. Ja māte ravēja un retināja cukurbietes, es izrautās bietes stādīju atpakaļ un veidoju savu lauciņu. Ja veda sienu, āboliņu vai labības kūļus uz šķūni un māte krāva vezumus, mēs ar suni medījām peles, kas bija saviesušās zem labības statiņiem. Reiz beigtu peli iedomājos grūst zirgam Blesim pie deguna. Tas bija ļoti lēns lops, apaļš, spīdīgu spalvu un baltu zīmi pierē – tas pats, ko vecaistēvs bija mantojis no Garozas muižas kunga un kas izvadājis ģimenes mantību Vidzemes bēgļu gaitās kara laikā. Bet šādu apcelšanu ar beigtu peli Blesis ņēma ļaunā un, nikni ausis pieglaudis, metās man kost. Par laimi, es basām kājām biju ātrāks nekā viņš ar puspiekrauto labības vezumu rugainē. Mani stipri rāja par tādu blēņošanos un teica, ka zirgs dusmās varējis man galvu nokost. Citādi Blesis bija ļoti miermīlīgs, un es varēju bez kāda riska tam staigāt pa vēdera apakšu, ko man citkārt neviens arī neliedza darīt.
Vectēvs Blesi bija sevišķi iemīļojis, tas bija viņa izbraucamais zirgs, bet nu tas bija kļuvis gauži vecs un piedevām vēl stīvām kājām, maz darbam noderīgs, parikšot nemaz vairs nespēja. Vecaistēvs runāja, ka dos tam mūža maizi. Taču “maizes” daudzums uz trīspadsmit hektāriem bija ierobežots. Tad vectēvs nolēma, ka Blesi vismaz apraks ar godu, nenoplēšot ādu un miesu nepārdodot lapsu ēdināšanai. Uzaicināts tika Valda onkulis, manas mātes māsas Annas cienīgais, kam Bērzmuižā pašam bija saimniecība un kas bija aizsargs. Viņam piederēja pistole. Vecaistēvs un Vilis ar ciemiņu ēda pusdienas un iedzēra kādu šņabi. Valda onkulis mierināja, ka tur nekāds notikums nebūšot. “Ausī – plikš! Un ievelsies bedrē.” Metrus piecdesmit aiz lauku šķūņa tīruma vidū bedri jau Vilis bija izracis. Es pie pusdienotājiem negāju, sarunas dzirdēju savā istabā, jo durvis bija vien puspievērtas. Bez teikšanas un skaidrošanas nojautu, ka gatavojas kas baisi bēdīgs. Tikai pēc pusdienām, kad Viļa un Valda onkuļi izgāja, es ienācu pie vecātēva. Viņš sēdēja uz gultas malas. Apsēdos blakus. Klusējām abi. Pēc laba brīža, kad jau domājām, ka visam jābūt galā, pēkšņi aiz loga izdzirdām zirga soļu dimdienus. Pie loga piestreipuļoja vectēva zirgs! Vilis un Valdis to tvarstīja un aizveda no loga nost. Tagad ārā dzirdējām pistoles šāvienu. Tad tas nu bija noticis! Pagalmā, tālu no sagatavotās bedres. Piejūdza citu zirgu un aiz kājām aizvilka uz sagatavoto kapa vietu. Valda onkulis aizgāja, šņabi nepabeidzis izdzert. Neviens mājā notikumu neapsprieda, visi klusēdami gāja savos darbos.
Drīzu pārmaiņu priekšā
Vai nu tāpēc, ka Vilis pieņēma pastāvīgu kalponi – atveda no Skaistkalnes padzīvojušu sievieti Malvīni –, vai arī kā citādi, bet māte arvien mazāk piedalījās saimniecības darbos. Manta arī tika noteiktāk nodalīta. Mātes īpašumā nāca viena no vecātēva govīm – Plūme. Dārzu arī iekārtojām atsevišķi tā sauktajā ķīlī, kas bija šaurs trīsstūra formas zemes gabaliņš, ar ceļu nodalīts no pārējās saimniecības zemes. Tas nu mums bija atvēlēts kartupeļu un citu dārzeņu audzēšanai. Bija pat runas, ka uz tā tēvs varētu ar laiku uzbūvēt mazu amatnieka mājiņu, kur ģimenei dzīvot, kamēr pats strādā pasaulē. Pie vectēva galda ēst vairs gāju tikai gadījuma pēc un reti, kamēr māte un tēvs caur vectēva istabu nemaz vairs nestaigāja, bet tikai pa mūsu pašu atsevišķo izeju caur pieliekamo kambarīti. Tēvs sagatavoja un sakrāva mums malku atsevišķā nojumītē aiz kūts. Govi māte ganīja, pavadā turot, pa grāvjiem starp labības laukiem. Kad ciemos atnāca Olgas tante no Garozas muižas (joprojām abas bija labas draudzenes), viņas sēdēja grāvmalā un tērzēja, kamēr govs plūca sulīgo zāli. Es tuvumā rotaļājos, viņu runās neklausoties, bet visu dzirdot un saprotot un neko nepārjautājot. Daudzkārt tika pieminēts vārds “drīz”.
Drīz manu gultiņu iznesa vectēva istabā. Vilis nomazgāja un sasmērēja ratus, ar kuriem pavisam nupat bija mēsli vesti. Tēvs ar tiem steidzīgi aizbrauca un tūlīt bija atpakaļ ar svešu tanti. Tā tagad saimniekoja pa mūsu istabu. Viņai sanesa un sildīja ūdeni. Tēva darbarīki un ēvelbeņķis jau iepriekš bija iznesti mājas neizbūvētajā galā, bet man ieteica vispār istabā nerādīties un durvis nevirināt. Ierobežojums, protams, bija ļoti aizvainojošs. Bet naktī vectēva istabā es biju gulējis lieliski. Otrā rītā pēc speciāla ielūguma mūsu istabā es beidzot ieiet drīkstēju. Māte gulēja lielajā gultā, bet viņai apkārt bija neparasti daudz drēbju – segu, palagu un nezin kā vēl. Līdzās bija rullītī satīstīts mazs bērniņš, kādu vēl nekad nebiju redzējis. Tā nu esot mana māsa, būšot rotaļu biedrs – man teica un vēl ko, ko jau mēdz teikt lielākiem bērniem šādos gadījumos. Neatceros, ka man būtu bijuši kādi pārdzīvojumi vai pārdomas šajā pirmajā brīdī. Tās nāca krietni vēlāk, kad man lika šūpot gultiņu, kamēr mazā aizmieg, kas bija šausmīgi apnicīgi un garlaicīgi.
Kristībās bija daudz viesu, visi onkuļi un tantes. Garā pajūgu rindā braucām uz mācītājmuižu pie Salgales baznīcas. Kristīja mūs abus. Es nezinu, vai krusttēvam nebija pagrūti mani noturēt klēpī pie tādas kā kumodes ar spožiem traukiem virsū, kamēr melns vīrs mums ar aukstu ūdeni mazliet slapināja galvas.
Pārcelšanās uz Muižzemniekiem
Pēc tam dzīve Līlavās turpinājās gandrīz tāpat kā līdz šim. Kad vīri sanāca kopā, ieklausījos viņu runās. Arvien biežāk viņi runāja par karu, pieminot Krieviju, Vāciju un Poliju. Ziemā radio ziņās katru dienu stāstīja par karu Somijā. Avīzēs bija kara skatu fotogrāfijas, kā karavīri ar durkļotām šautenēm skrien pa retu piesnigušu mežu, lūkojot ko uzdurt uz lielā naža, bet citā attēlā bija redzams lielgabals un tā apkalpes vīri. Šie attēli likās ļoti interesanti un rosināja manu fantāziju. Latvijas valdība aicināja armijai ziedot vilnas zeķes un cimdus.
Mūsu istabā arvien biežāk tika apspriesta pārcelšanās uz dzīvi citā mājā. Mani priecināja, ka māja katrā ziņā būšot lielāka, tur būšot vairāk draugu, bet pie lauku šķūņa stāvot kulšanas dampis, auksts un nedzīvs. To varēšot izpētīt pēc sirds patikas.
Ar vecotēvu vienmēr bijām labi draugi. Bet tagad, šķiet, viņš mani sevišķi mīlēja. Vienmēr, atgriezdamies no pilsētas, atveda dienvidu augļus, bilžu grāmatas, konfektes un rotaļlietas, papīrus un zīmuļus. Zīmēt gāju uz ēdamgalda viņa istabā, kur viņš, atlaidies gultā pie sildmūrīša, atpūtās. Vispārākā rotaļlieta, ko vectēvs atveda, bija korķenīca – pistole, kuras stobra galā iesprauda korķi ar sprāgstvielu. Nospiežot mēlīti, korķis sprāga ārā ar apdullinošu troksni un sašķīda druskās. Nokūpēja pēc uzrauta sērkociņa smirdoši dūmi. Korķu līdzi bija vesela kaste – simts vai vairāk, iepakoti sausās zāģu skaidās. Bija jāievēro stingri noteikumi – korķus nedrīkstēja grozīt un viļāt pirkstos un citādi knibināt, nedrīkstēja tēmēt pret citu dzīvu būtni vai, pasarg Dievs, cilvēku.
Atnāca pavasaris, nokusa sniegs, un mēs posāmies uz jaunu mītni. Divos pajūgos sakrāva visu mūsu mantību – vienos drēbju skapi, otros iecēla gultu un galdu, pa starpām un virsū sakrāva sīkākās mantas, saiņus ar drēbēm un traukus. Pavasarī lauku un meža ceļš bija dubļains un izmircis. Rati gāzelējās ar ūdeni un dubļiem pieplūdušajās bedrēs, zirgi pa tām brida līdz ceļiem. Paši ar govi un pāris aitām laipojām pa ceļa malām un mežu, meklējot sausākas takas, kur iziet. Ceļš veda caur Pētersona mežu. Te kādreiz ar māti vasarā bijām nākuši lasīt meža zemenītes. Pazīstama bija pajūgu izbrauktā dubļainā meža stiga, viņā malā smilšainā līkloču taka līdz Brīdāgiem. Viņpus mežam atkal pa tikpat izbrauktu, granti nekaisītu lauku ceļu, vēl pāri strauta tiltiņam – un tad bijām galā.
Tās bija vecas mājas “Muižzemnieki”, bet visi tās sauca vienkārši par Muizemniekiem. Te mums bija atvēlēta viena gara istaba ar plīti un divas priekštelpas. Masīvas dēļu durvis vērās uz kukiņu – paplašinātu skursteņa apakšdaļu, kur zem liela katla, ar āķi iekārtu ķēdē, kurināt uguni un vārīt ēdienu gan lopiem, gan pašiem.
Turpinājums sekos
