Mazie samainītie mīlulīši
“Pagāja labs brīdis, līdz svešās sievietes acis sastapās ar Lorēnas acīm, un, kad tas beidzot notika, Lorēnai nācās notraust aukstos, sāļos sviedrus no savas sejas, lai varētu saskatīt svešinieci. Viņa bija vēl pavisam jauna, gadus astoņus vai pat desmit jaunāka par Lorēnu, bet acu skatiens šķita mūžību vecs. Svešinieces mati bija savēlušies; ar šāda tipa matiem, mazliet līdzīgiem pašas Lorēnas matiem, tā mēdz notikt, ja tos regulāri neizķemmē. Sievietes seja bija netīra, un, kad viņa pavēra muti, lai kaut ko teiktu, Lorēnai prātā uzreiz ienāca diezgan nevīžīga pusaugu meitene, kura varbūt pat izskatītos tīri glīta, ja vien kāds viņu noberztu tīru. Šķita, ka sievietei nav zobu; starp pilnīgajām, bet nežēlīgi saplaisājušajām lūpām šaudījās mēle. Svešiniece kaut kā pavisam savādi bolīja acis. Ko īsti viņa gribēja? “Tev ir dvīņi?” sieviete ierunājās. “Jā.” Atbilde izspruka gluži nevilšus, līdz ar klepus lēkmi. Lorēna vēlējās atgūt izteikto vārdu. “Jā-ā,” sieviete gari atkārtoja dzirdēto. “Dvīņi. Tāpat kā man, bet tavējie ir burvīgi.” Lorēna nezināja, ko atbildēt. Viņa saprata, ka, muti papletusi, blenž uz svešinieci, bet nespēja atturēties. “Manējie ir apburti,” sieviete turpināja, “un tas ir pavisam citādi. Manējiem ir uzlikts lāsts. Jums paveicies – tev un taviem dvīņiem. Mums nebija nekā, bet pat to mums atņēma.””
Melānijas Goldingas romāns “Mazie mīlulīši” ir no tām grāmatām, kurās it kā nekas tāds nenotiek, it kā nekas tāds netiek pateikts, tomēr visu laiku nepamet tāda viegla šermuļu sajūta. Lasot it kā apjaut – tās ir fantāzijas, tomēr sižeta gaita šķiet biedējoša, pat ja faktiski aprakstā nav nekādu brutālu, vardarbīgu notikumu. Gluži vai kā skatoties vecās Hičkoka filmas: durvis nočīkst, putns aizlido, un jau ir biedējoši. Pamazām arī lasītājam līdz ar grāmatas galveno varoni Lorēnu zūd izpratne, kas ir īstenība un kas – fantāzijas. Īpaši, kad pati Lorēna ir pārliecināta – viņas bērni ir nolaupīti un apmainīti pret citiem.
““Es jums teicu, ka tie nav viņi,” Lorēna iebilda. “Lai kas tie būtu tajos ratos. Viņi ir samainīti. Viņi ir ļauni, tie mazie radījumi, tie nav mani bērni,” apgalvo romāna galvenā varone, jau nonākusi psihiatriskajā slimnīcā mātēm ar bērniem.
“Mazie mīlulīši” ir M.Goldingas debijas romāns. Autore tā ideju ir aizguvusi no seniem tautas nostāstiem un pasakām par samainītiem bērniem, un pēc tā motīviem tiek uzņemta arī kinofilma.
Psiholoģiskais trilleris “Mazie mīlulīši” ir veidots, stāstījumā ieplūdinot diezgan biedējošus folkloras elementus. Lasītājs tiek ierauts notikumos, kur nav īsti skaidrs, vai izlasītais ir ilūzija vai notiek īstenībā, un ir grūti izšķirties, kam ticēt un kam ne.
M.Goldinga vienmēr ir vēlējusies kļūt par rakstnieci. Viņa ar izcilību beigusi radošās rakstniecības kursu Bātas Universitātē un uzvarējusi vairākos nacionāla mēroga īso stāstu konkursos.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
