Pirms pāris gadiem Latvijai kā straujš vilnis sāka velties pāri dažādas modeļu skolas.
Pirms pāris gadiem Latvijai kā straujš vilnis sāka velties pāri dažādas modeļu skolas. Sākumā, protams, tas skāra galvaspilsētu, bet tad pamazām arī citas vietas.
Daudzu meiteņu sapnis ir līdzināties Mišelai Feiferei, Naomi Kembelai vai kādai citai zvaigznei. Bet vai ceļš uz panākumiem ir tikpat viegls kā slavenību gaita pa mēli?
Bērnības sapnis – princešu kleitas
Jelgavniece Santa Kola stāsta, ka jau kopš pašas bērnības vienmēr sapņojusi par modeles karjeru:
– Kādreiz jau mēs tādas lietas Latvijā vispār neredzējām, bet, kad sākās pirmie mis konkursi, mana sirsniņa iepukstējās straujāk. Uzmācīgi kļuva sapņi par skaistām kleitām, kroni un dāvanām. Tolaik man nebija vairāk kā desmit gadu, bet sapnis bija ļoti nopietns.
Kā jau daudzas mazas meitenes, arī Santa kopā ar draudzenēm revidēja māmiņas skapi, meklējot tur garas kleitas, augstpapēžu kurpes un kosmētiku.
– Atceros, ka sētā kopā ar vienaudzēm rīkojām pašas savus konkursus – staigājām gluži kā dāmas. Daudz domāju par to, kā justos, ja uzvarētu īstā skaistumkonkursā. Bet ilgi tas neturpinājās. Vienā brīdī jutos jau gudrāka un sapņus metu pie malas, – stāsta Santa.
Iespēja nāca negaidīti
Nākamais posms uz sapņa īstenošanu Santai sākās, kad Latvijā parādījās pirmās modeļu skolas.
– Paziņas stāstīja, cik tas ir aizraujoši. Šajās skolās mācīja ne tikai skaisti staigāt, bet arī sevi pilnveidot. Man tas šķita ļoti vilinoši. Ir jau tā, ka vienai meitenei labāk patīk rokdarbi, citai – mūzika vai vēl kas cits, bet mani vilināja sevis izkopšana, nevis tikai pliks skaistums. Taču tolaik vēl mācījos ģimnāzijā un izbraukāt vēlajos vakaros uz modeļu skolu Rīgā nebija iespējams. Tāpēc vēlmes atkal palika fantāzijas līmenī, – atceras Santa.
Pēc neilga laiciņa pirmie modeļu kursi tika rīkoti arī Jelgavā, un Santai tā šķita lieliska iespēja.
– Kursi notika «Tonusā» un, protams, nebija tik prestiži kā Rīgā, bet mani tie pilnībā apmierināja. Fantastiski bija tas, ka tur iespēja tika dota ikvienai meitenei – nebija svarīgi apkārtmēri vai glīta sejiņa. Katrai tika dota iespēja izmēģināt savu laimi. Protams, ar nākotni šajā jomā varēja rēķināties tikai labākās, – saka Santa.
Kursi Jelgavā no kursiem Rīgā atšķīrušies ar zināmu savdabību.
– Tas nebija tik nopietni kā Rīgā. Jutāmies kā viena ģimene – nebija konkurences un lielas stingrības, bet izjūta bija lieliska, – tā Santa.
Pūlis vairs nav šķērslis
Kursi Santai bijuši ļoti noderīgi. Līdz tiem viņa pat nav spējusi iedomāties, ka var tik daudz:
– Man nekad nav bijuši kādi īpaši kompleksi. Zinu, ka citas meitenes uztraucas par sava izskata it kā defektiņiem. Bet es ar to nopietni neesmu «slimojusi». Vienīgi kādreiz man šķita, ka esmu pārāk tieva. Patiešām pusaudzes gados jau sāku domāt, vai man tikai nav kāda slimība. Citi bērni – kā jau bērni, bet es – tik tieviņa. Un, ja kāds vēl izteica nepieklājīgu piezīmi, tad pašapziņa drusciņ sašļuka, bet citādi jau nekas. Man bija gan kompleksiņi, taču nedaudz citādi. Piemēram, neesmu liela runātāja: man bija grūti klases priekšā stāstīt uzdoto vielu vai arī staigāt pa zāli, kas pilna ar ļaudīm. Likās, ka visi man īpaši pievērš uzmanību, un jutos neērti, – atzīst Santa.
Kautrību Santai ļāva pārvarēt kursi, kuros tika mācīta arī aktieru meistarība. Tas gan nenozīmē, ka kursanti kļūst par aktieriem, bet viņiem vienkārši atraisās apslēptas spējas.
– Teātra etīdes deva pārliecību par sevi – pūlis man vairs nebija šķērslis. Jutos pārliecināta par sevi, – atminas Santa.
Pirmās skates un konkursi
Kursi ilga četrus mēnešus, bet arī pēc tam Santa vēl ilgu laiku gāja iemīto taciņu uz «Tonusu»:
– Man bija dots tas nelielais daudzumiņš zināšanu, ko nu varēju papildināt. Tad jau centos pilnveidot gaitu, vairāk domāju, kā sevi parādīt publikai, kādu kosmētiku lietot. Vienkārši nevarēju atteikties no šādas dzīves – tas jau bija asinīs. Kursi nav tikai mācības, tas ir dzīvesveids – jauni draugi, kopīgi «tusiņi». No tā jau iegūst visvairāk, – uzskata Santa.
Kursu laikā meitenēm bija iespēja piedalīties dažās modes skatēs Jelgavā un rajonā, bet nekas plašāks un nopietnāks nenotika. Tā nu Santa pati sāka meklētas iespējas. Par notikumu izvērtās pirmā piedalīšanās konkursa «Elite Model Look» finālā Viļņā 1998. gadā.
– Es pat nevarēju iedomāties, ka iekļūšu šā nopietnā konkursa finālā. Tas bija pirmais nopietnais pārbaudījums, kam sekoja konkurss «Mis Jelgava ’99». Zināju, ka man tur ir jābūt, un tāpēc arī pieteicos. Vienmēr jau biju par to sapņojusi. Viegli nebija, bet es uzvarēju, un tad nāca iespēja piedalīties konkursā «Mis Latvija». Tiku finālā, bet tas prasīja ļoti daudz – es tolaik jau mācījos juristos. Nebija neviena brīva brītiņa. Katru dienu nodarbības, kāda intervija, fotografēšanās, labdarības pasākumi un tā joprojām. Stipri iekavēju mācības un pat necerēju, ka spēšu ielaisto atgūt, bet saņēmos un izdarīju. Vajadzēja tiešām lielu gribasspēku, citādi tagad vairs nevarētu teikt, ka studēju juristos. Uz Tunisiju jau devos ar domu nevis uzvarēt, bet izbaudīt iespēju. Un tas bija lieliski, vairums meiteņu sev neko neliedza. Mēs negājām agri gulēt, lai rīt labi izskatītos, mēs gribējām izbaudīt visu, kas mums tam laikam atvēlēts. Un ticiet, tas bija daudz, – tā Santa.
20 gadu modelei ir daudz
Santa atzīst, ka viņas dzīvē jau vairs nekādas lielās iespējas modeles karjerā nebūs, jo pieprasītākās ir tīnes vecumā no 14 līdz 16 gadiem:
– Zinu, ka varbūt pāris reižu piedalīšos kādā skatē vai konkursā, bet tas nebūs nekas nopietns. Var jau aicināt arī divdesmitgadnieces uz konkursiem, bet to dara tikai tāpēc, lai būtu lielāka izvēle. Neticu, ka kāds noskatīs jau tik vecu modeli. Tagad aģentūras meklē pusaudzes, kas varētu būt perspektīvas vēl vismaz pāris gadu. Bet es neko nenožēloju. Pašlaik esmu aģentūrā «Mis Latvija», kur man tiek piedāvātas iespējas. Jau nākamnedēļ došos uz Itāliju, kur piedalīšos konkursā «Mis Jūra». Bet savu nākotni saistu ar Latviju un jurista darbu. Diezin vai aizbraukšu strādāt uz ārzemēm par modeli, lai gan piedāvājumi ir. Jādomā par nākotni. Nav prāta darbs visu pamest viena vilinoša piedāvājuma dēļ. Kas tad būšu pēc gadiem? Tagad sapņoju par augstskolas beigšanu, labu darbu un kādreiz – varbūt arī ģimeni. Tomēr saikni ar modeļu pasauli negribētos pavisam pārtraukt. Inta Fogele ir jau vairākkārt ieminējusies, ka es un vēl pāris jelgavnieku varētu atjaunot tradīciju un rīkot mis konkursu Jelgavā. Citādi tagad iznāk, ka mūsu pilsētas jaunieši tiek apkrāpti – viņiem nav iespēju būt labākajiem Latvijā. Varbūt, ka reiz tas viņiem atkal būs lemts…
Santa Kola
Dzimusi 1980. gadā.
Beigusi Jelgavas 2. ģimnāziju.
Mācās biznesa augstskolā «Turība» par juristi.
1997. gadā apmeklējusi modeļu kursus Jelgavā.
Piedalījusies konkursa «Elite Model Look» finālā 1998. gadā Viļņā.
Ieguvusi titulu «Mis Jelgava ’99».
Piedalījusies konkursa «Mis Latvija ’99» finālā Tunisijā.
Dzīvo Mežciemā kopā ar vecākiem un 17 gadu veco māsu.
