Ar vārdu “lockdown” angliski runājošajās zemēs apzīmē “Covid-19” radītās ārkārtējās situācijas pasliktināšanās dēļ ieviestos ierobežojumus. Meklējot šī vārda latvisko tulkojumu, tādu īsti neatradu. Vislabāk, manuprāt, derētu “aizslēgt ciet” vai arī mūsu pašu “karantīna”, taču īsti vienā vārdā raksturot situāciju, kad kaut kas ir atļauts, bet kaut kas liegts, ir visai pagrūti.
Jāatzīst, ka man ļoti paveicās, jo paguvu apraudzīt to savas ģimenes daļu, kura zaļajā salā dzīvo jau vairāk nekā desmit gadu. “Kovida” dēļ viņus nebiju satikusi gadu. Īrijā nokļuvu “lockdown”, tomēr paguvu atlidot atpakaļ uz Latviju, bet pēc pāris dienām mūsu Slimību profilakses un kontroles centrs paziņoja, ka tiem, kuri atgriezušies no Īrijas, jāievēro 14 dienu pašizolācija. Tiešie lidmašīnu reisi uz šo valsti no Rīgas atsākās jūnijā, es izlidoju 7. augustā, bet atgriezos 12. augustā.
Lasot un klausoties ārvalstu ziņas un sociālajos tīklos sazinoties ar radiem un draugiem, šķiet, ka viņiem tur Anglijā un Īrijā gan iet traki, bet izrādījās, ka nemaz tik slikti nav un šajā valstī tiek ievēroti stingri drošības pasākumi. Pirms diviem gadiem jau aprakstīju savu ceļojumu uz Atlantijas okeāna pērli Īriju. Kas tad ir mainījies?
Bez drūzmēšanās un stresa
Vispirms jāsāk ar Rīgas lidostu, kur ikvienam ir jālieto sejas maska. Turklāt lidostā var iekļūt tikai lidmašīnu pasažieri, pie durvīm stāvošajiem apsargiem uzrādot lidmašīnas biļetes. Nekādu pavadītāju vai sagaidītāju. Apsargi un lidostas darbinieki aizrāda ikvienam, kuram maskas nav vai arī viņš to uz brīdi noņēmis. Lidosta “Rīga” pustukša, pirmajā stāvā piektdienas pusdienlaikā nestrādā veikali un kafejnīcas. Kad iziets cauri drošības kontrolei, beznodokļu jeb “tax free” veikalos gan var iepirkties.
Arī lidmašīnā stjuarti aizrāda par maskām – tām uz sejas jābūt visu lidojuma laiku. Visapkārt skan latviešu un krievu valoda. Gadās arī pa kādam angliski runājošam, bet maz. Visticamāk, ka viņi lielākoties ir jaukto ģimeņu pārstāvji, jo cilvēkus, kuri izskatītos pēc tūristiem un ceļotu ceļošanas pēc, nemanīju.
Dublinas lidosta arī pustukša, no ierastās drūzmas un cilvēku pūļiem ne vēsts. Izskatījās, ka viens no termināļiem pat slēgts – pa logiem rēgojās uz augšu sacelti galdi un krēsli. Placī tikai vietējo aviokompāniju “Aer Lingus” un “Ryanair” lidmašīnas un pa kādam kurjeru pakalpojumu kompāniju dzelzs putnam.
Un tālāk, līdzīgi kā par Angliju, nācās dziedāt dziesmiņu “Īrija bij’ aizslēgta, atslēga bij’ nolauzta…”, jo katram atlidojušajam, lai tiktu ielaists valstī, bija jāaizpilda un, uzrādot pasi, ierēdnim jāiesniedz īpaša “Covid-19” laika anketa. Tajā jāatbild uz jautājumiem, no kurienes, cikos, ar kādas kompānijas lidmašīnu esi atlidojis, vizītes mērķis (darbs, ceļošana, apciemot ģimeni vai draugus u.c.), vai plāno doties arī uz Ziemeļīriju, kur atradīsies tuvāko 14 dienu laikā (jānorāda adrese) utt. Kad anketa aizpildīta (protams, angļu valodā) un iesniegta, ierēdne vēl palūdz novilkt uz leju masku un parādīt seju, un tad var iet – durvis uz pilsētu ir vaļā.
Bet mums vēl jāmēro neliels ceļa gabals ārpus galvaspilsētas uz nākamo grāfisti, kas seko aiz Dublinas, – Kildēru (Kildare). Pa ceļam pieturam benzīntankā ar makdonaldam līdzīgu ēstuvi līdzās. Un seko pirmais pārsteigums – ieeja ēstuvēs, veikalos, arī sabiedriskajā transportā un citās publiskās vietās Īrijā tikai ar sejas maskām. Iešmaukt tāpat nevar, jo jau pie ieejas sagaida viens vai divi darbinieki, kuri uzrauga, vai visiem ir maskas, un regulē apmeklētāju plūsmu.
Kad nākamajā dienā tiek izziņoti vēl stingrāki pasākumi, uzzinu, ka Īrijā atteikšanās lietot sejas masku publiskā vietā var tikt bargi sodīta – par to draud sods līdz 2500 eiro. Tas neattiecas uz bērniem līdz 13 gadu vecumam un cilvēkiem, kuri sejas maskas nevar valkāt medicīnisku iemeslu dēļ.
Varbūt tāpēc, ka ir vistuvākā Eiropas valsts Amerikai (starpā tikai Atlantijas okeāns), Īrija ir izteikta “fast food” zeme. Pēdējā laikā cilvēki gan tiek mudināti lietot veselīgāku uzturu – uz makdonalda fasādes pamanīju vegāniem paredzētu ēdienu piedāvājuma reklāmu.
Tomēr ikdienā īri (izņemot iebraucējus no citām valstīm) parasti mājās negatavo, bet ģimenes lokā notiesā, piemēram, pasūtītu picu ar mūsu izpratnē frī kartupeļiem, kas tur tiek dēvēti par “chips” jeb čipiem vai čipsiem. Savukārt tie, kas latvieša izpratnē ir sausi un kraukšķīgi kartupeļu čipsi, tiek saukti par “crisps”. Katrā, pat vismazākajā, pilsētiņā vai ciemā būs kāda ēstuve, kas gatavo un pārdod ēdienu līdzņemšanai (“take away”), var būt arī ķīniešu vai indiešu “teikaveji”. Vakaros un brīvdienās parasti tiek baudīta pabu kultūra, bet “kovida” krīzes laikā tas ir liegts. Arī makdonaldā ēdienu var iegādāties tikai “makdraivā”.
60–70 saslimušo dienā kā “norma”
Kad esam nonākuši galapunktā – dēla mājās un – izpakojuši mantas, dēls paziņo, ka aizbrauks pakaļ sievai uz darbu. Tad abi atgriežas ar jocīgu izteiksmi sejā un paziņo, ka radio klāstīts un arī saņēmuši īsziņu telefonā, ka trijās Īrijas grāfistēs – Kildērā, Ofālijā (Offaly) un Lišā (Laois) – no rītdienas tiek izsludināts “lockdown”, jo Kildēras pilsētā (atrodas 10 kilometru no mūsu dzīvesvietas) kādā gaļas pārstrādes rūpnīcā 80 darbiniekiem konstatēta saslimšana ar “Covid-19”. Tās dienas kopējais saslimušo skaits valstī – 90 cilvēku. Pēc pāris dienām, braucot garām šai rūpnīcai, redzējām, ka tās vārti ir vaļā. Iespējams, ražotne turpina darbu, tikai ar mazāku jaudu.
Noteiktie ierobežojošie pasākumi nozīmē, ka iedzīvotāji nedrīkst atstāt savas grāfistes teritoriju un uz ceļiem tiks izvietoti policijas, kuru Īrijā dēvē par “garda”, posteņi jeb kontrolpunkti. Tiek apsvērts, vai lokdaunu neattiecināt arī uz visām pārējām valsts grāfistēm.
Pirmā doma, kas iešaujas prātā, ir: iestrēgšu te, Kildēras grāfistes pilsētiņā Monasterevinā, un netikšu atpakaļ uz Latviju. Dēls gan mierina, ka pat lielā lokdauna laikā martā, kamēr vien lidoja lidmašīnas, cilvēki, uzrādot biļetes, laisti uz lidostu. Kam jālido, tam jālido. Savukārt viņam, lai tiktu uz darbu blakus pilsētā, darbā izsniegta īpaša izziņa.
Vidēji katru dienu Īrijā tiek ziņots par 60–70 saslimušajiem. Līdzīgi bijis arī martā. Sasirgušo skaits gan mēdz svārstīties, piemēram, nākamajā dienā bija 174, tad ap 60–70, pēc tam 34 utt. Latvijā inficēto skaitu paziņo no rīta ap pulksten 10 par iepriekšējo dienu, bet Īrijā tas tiek pavēstīts ziņās tajā pašā dienā ap pulksten 17.
Mums Latvijā grūti iedomāties, ka cilvēks drīkst pārvietoties tikai divu, vēlāk piecu kilometru rādiusā ap savu dzīvesvietu, ir slēgtas visas iestādes un veikali – atvērti vien pārtikas veikali un aptiekas. Nestrādā frizieru un skaistumkopšanas saloni, bet apģērbu veikali atsāka darbu tikai 19. jūnijā. Tādi bija Īrijas valsts noteiktie drošības pasākumi kopš marta vidus. Kad bērniem jautāju, kā tad cilvēki dzīvoja, atbilde skanēja, ka tā arī – noauguši un tajās drēbēs, kas bija, staigājuši. Tagad gan “bārberšopi”, tetovēšanas un skaistumkopšanas saloni ir vaļā, un ļaudis steidz atgūt iekavēto, lai gan bailēs no “Covid-19” nereti mēdz arī atcelt ieplānotās procedūras.
Pils, mini zoo un ezeri
Tā kā nekur tālu doties nedrīkstam un Īrijas Atlantijas okeāna piekrastes klinšu un Ziemeļīrijas apskate pilnīgi noteikti jāatliek uz vēlākiem un labākiem laikiem, nolemjam doties uz dažiem apskates objektiem, kurus vēl neesam redzējuši iepriekšējās reizēs, un tie atrodas turpat, trīs iepriekšminētajās grāfistēs.
Danamesas klints (Rock of Dunamase jeb Dunamase Castle) ir senas pils drupas kalna galā. Paceldamās 45 metru augstumā virs līdzenuma, Danamesas klints ir viena no iespaidīgākajām un vēsturiskākajām vietām Īrijā. Tā bija tik slavena, ka mūsu ēras 140. gadā iekļauta Ptolemaja pasaules kartē. Šeit esošās drupas ir tūkstošiem gadu vecas.
Pilskalns šai vietā ir no 9. gadsimta. Pirmā zināmā apmetne uz klints bija Maska forts (Dun Masc) – agrīna kristiešu apmetne, kuru 842. gadā aplaupīja vikingi. 845. gadā tai uzbruka Dublinas vikingi, un tur tika nogalināts “Terryglass” abats. Pils uzcelta 12. gadsimta otrajā pusē. Kad norvēģi ieradās Īrijā 12. gadsimta beigās, Danamesa kļuva par vissvarīgāko nocietinājumu Lišā. Tagad tā ir grāfistes lepnums. Stāvot šajā vēsturiskajā vietā, var pilnībā pārredzēt ceļu, kas ved uz Slīvblūma kalniem. Tā ir skaista un enerģētiski uzlādējoša vieta. Viegli izstaigājama un patīk arī bērniem, kuri rāpās augšup pa drupām – bijušajām pils sienām –, un neviens viņiem neaizrādīja. Ieeja drupās ir bez maksas, un tās atvērtas visu diennakti.
Tālāk mūsu ceļš veda uz ģimeņu iecienītu atpūtas vietu – Kildēras atvērto fermu, kur ir iespēja vērot dažādus dzīvniekus, pa teritoriju pavizināties mazā vilcieniņā (katrā vagoniņā – viena ģimene jeb mājsaimniecība, kā teiktu pie mums), apēst pa saldējumam un iepirkties fermas veikaliņā. Nu ļoti līdzīgi kā “Zemnieka cienastā” Jelgavas novadā. Tikai vēl papildus ar lācēna Tedija rūpnīcu, ballīšu istabu, Indijas līci un trako golfu telpās (tur mēs neaizgājām, tāpēc nezinu, kas tas ir).
Aitas aplokā spēlēja bumbu, bet gailim bija tik karsti, ka tas, nogūlies uz sāna, izskatījās gluži vai miris. Turpat arī sivēnmāte ar visiem sivēniem, un bērni priecīgi vēroja mazuļu zīdīšanas procesu. Ir arī eksotiskāki iemītnieki – kamieļi, strausi un antilopes –, bet pīles vienā dīķī mierīgi sadzīvo ar bruņurupučiem. Ja vēlas, fermas iemītniekus var iepriecināt ar turpat dzīvnieku barības automātos par vienu eiro nopērkamu barību.
Cilvēku daudz, un tā esot visur – tiklīdz kāda siltāka un saulaināka diena, tā īri steidz to izmantot, izbraukdami pie dabas. Daži mēdz vienkārši pastaigāties pa ceļa malu vai lauku, kur ganās aitas. Ārpus “motorway” jeb ātrgaitas automaģistrālēm pa šaurajiem, līkumotajiem un bieži vien kalnainajiem Īrijas ceļiem ar akmens žogu apmalēm, kas daudzviet ir apaugušas ar efejām, vai arī ceļmalas mēdz būt aizaugušas ar krūmiem, padarot ceļus nepārskatāmus, ir jābrauc uzmanīgi un lēni. Par to vēsta arī ceļa zīmes un uzraksti. Ja to neievēro, sekas var būt bēdīgas, par ko liecina krusti un ziedi ceļmalās. Gadās arī pa kādai kapu plāksnei un vienviet blakus ziediem – zila motociklista ķivere.
Kādu citu dienu, kad galīgi nekur negribējās doties, aizbraucām līdz mežam un ezeriem. Atpūtas vietu sauc “Derryounce Lakes &Trails”, un tā atrodas Ofālijas grāfistē. Tātad ezeri un takas. Mežs Īrijā atšķiras no meža Latvijā. Tas drīzāk līdzinās krūmājam, bet lielākos kokus apvij efejas. Kazenes gan tur aug un garšo tikpat labi kā pie mums.
Izrādās, ka tas ir bijušais kūdras purvs un kūdras ieguves vieta. Rūpnieciskā kūdras ražošana pārtraukta pagājušā gadsimta 80. gados. Daļu purva apstādīja ar mežu. Pirms tam kūdru raka un veda dedzināt uz veco spēkstaciju Portārlingtonas pilsētā. Mazākais no ezeriem izveidots mākslīgi, rokot bedri līdz smilšu slānim zem kūdras. Tāpēc ezera krastu klāj smiltis un pludmale ir gluži kā jūras krastā. Tiesa gan, tā ir neoficiāla pludmale. Teritorija piedāvā iespējas vietējiem iedzīvotājiem atpūsties un pastaigāties.
Diemžēl, kā jau iepriekš rakstīju, Īrijā upēs, ezeros, kanālos un tamlīdzīgās vietās peldēties nav atļauts. Tāpat aizliegts kurināt ugunskurus, celt teltis, cept barbekjū un makšķerēt. Visapkārt ezeram novietoti peldriņķi dzeltenos stendos, brīdinājuma zīmes un uzraksti, ka šeit ir bīstami. Kas tur ir tik bīstams, tā arī nesapratu. Arī bariņš vietējo bērnu (pieaugušo uzraudzībā) līksmi ļāvās peldētpriekiem. Bērni ir bērni, un kas gan tā par vasaru bez peldēšanās!
Vēlāk, meklējot informāciju, atradu, ka abos ezeros mīt foreles un tos apsaimnieko Potārlingtonas makšķerēšanas klubs, kas vienmēr uzņem jaunus biedrus un izsniedz makšķerēšanas atļaujas – ikgadējās un sezonas, bet nav dienas biļetes. Studentiem un jaunajiem biedriem – atlaides. Pastāv arī pastaigu grupas, bet grupas biedru tikšanās pārtrauktas izsludināto ierobežojumu dēļ.
Lietaina diena Viklovas kalnos
Divām saulainām dienām sekoja pāris lietainas, un vienā no tām, pārkāpjot noteikumus, pa maziem lauku ceļiem devāmies ārpus trīs grāfistu robežām uz Viklovas grāfisti un skaistajiem Viklovas kalniem. Mums paveicās ar to, ka neviens postenis mūs neapturēja, jo tādus visā ceļojuma laikā tā arī nemanījām (dēlu, kad viņš brauca viens, gan reiz apturēja un sīki izjautāja), taču nepaveicās ar to, ka sāka līt un skaistās kalnu ainavas aizsedza mākoņi un migla.
Šo to gan izdevās redzēt, piemēram, senas kalnu raktuves, ūdenskritumus, kalnu strautus un upītes, skarbo, neskarto dabu, kur vietām kalnu virsotnēs ganās aitas, bet citviet nav nevienas mājas un šķiet, ka esam ārpus civilizācijas vai pat uz citas planētas. Savulaik Viklovas kalnos iegūts varš un svins, 18. gadsimtā arī zelts. Kalnos savu tecējumu sāk vairākas ievērojamas Īrijas upes. Viklovas kalnu ūdens tiek izmantots Dublinas ūdensapgādē.
Kalnos saglabājušies vairāki neolīta laika arheoloģiskie pieminekļi. 6. gadsimtā Svētā Kevina dibinātais Glendalhola klosteris bija ievērojams agrīnās kristietības centrs. Pēc 12. gadsimta normāņu iebrukuma Viklovas kalni gadsimtiem bija to Īrijas klanu bāze, kas pretojās angļu varai. Kopš 19. gadsimta kalni skaisto ainavu un vēstures pieminekļu dēļ ir tūrisma un aktīvās atpūtas reģions. 1991. gadā šeit nodibināts Viklovas kalnu nacionālais parks.
Viklova ir pazīstama arī ar saviem vilnas un tvīda izstrādājumiem, un tos tur var iegādāties mazos veikaliņos. Mēs gan nepiestājām. Tāpat šoreiz izpalika pastaiga pa nacionālā parka gleznainajām takām. Kalnos lietus laikā ir bīstami, jo akmeņi un zeme kļūst slideni. Bet bija labi, arī tāpat pabraukājot pa kalnu ceļiem. Ik diena Īrijā bija piepildīta un pārsteigumiem pilna. Veseļojies, Īrija! Gan atkal tiksimies!
