Atceroties šīs vasaras Jelgavas Mākslinieku biedrības plenēru Aizkalnē (tās teritorijā atrodas Jasmuiža – Raiņa “jaunu dienu zeme”) no 6. līdz 11. jūlijam un domājot par ietilpīgu nosaukumu tur radīto darbu izstādei un plakātam, iešāvās prātā apgalvojums “Laba dzīve Aizkalnē!”. Šīs sešas dienas Preiļu novadā bija patiesi lieliskas. Mūs izguldīja bijušajā skolā, kas tagad kļuvusi par sabiedriskā centra “Aizkalne” mājvietu. Tur čaklas saimnieces trīs reizes dienā parūpējās, lai mūsu vēderi skaļi un prasīgi nekurkstētu, atgādinot, ka tie jāpiepilda, kad izklīstam tuvākā vai tālākā apkārtnē un ar visu sirdi nododamies gleznošanai vai zīmēšanai.
Ja esi sirdī patiess mākslinieks, atradīsi ko acij tīkamu ikvienā vietā, pat tādā, kas citiem liekas neizteiksmīga, neinteresanta, vienmuļa, nepievilcīga. Tā Inese Mīlberga Aizkalnē ar lielu dedzību zīmēja pamestu kolhoza laika divstāvu dzīvokļu māju, Vitai Makrai iepatikās zaļa māja privātmāju rajonā, Kate Seržāne rūpīgi attēloja kādas saimniecības ēkas durvis, Inita Vilks aizrautīgi gleznoja ziedu pārbagātībā nolīkušos liepu zarus, bet Ilona Drīliņa pievērsa uzmanību seniem zemnieku darba rīkiem savā akvarelī.
Motīvu Aizkalnē bija atliku likām – gan senā saimnieku māja Jasmuižā (Katrīna Vīnerte), kur iekārtots muzejs, gan 1934. gadā celtā skolas ēka, kas tagad glabā skolas inventāru (Uldis Zuters, Dita Veģe), gan ar vērienu iesāktais, bet nepabeigtais sarkano ķieģeļu kolhoza valdes un kultūras nams (Alberts Miķelsons). Citi atrada pamestas senas dzirnavas koku biežņā vai ezeru blakus pagastā. Katrīna Vīnerte pamanīja kuplo stārķu saimi ligzdā, Ilmāru Drīliņu piesaistīja leknā pļavā ganāmies raibā govs, Alberta Miķelsona uzmanību pievērsa koka tilts pāri upītei vai Kasparu Iljinu savaldzināja siena rituļi zaļā pļavā, savukārt mūsu jaunākā biedrības kolēģe Aļona Prokofjeva atrada interesantu kompozīciju un neikdienišķus krāsu ritmus puķu dobei.
Gan Anda Buškevica, gan Arnis Ozols, arī Kaspars Iljins, cītīgi portretēja atrastos modeļus – jaunu meiteni un vietējo zemnieku krietnos gados.
Jāpiezīmē, ka Dievs jelgavniekus žēloja – tikai vienu priekšpusdienu paliedēja, pārējā laikā priecēja saule vai pelēkas dienas, kad krāsas liegi saskaņojas dabā. Lai kādas bija stundas, mākslinieki ik minūti izmantoja gleznošanai – pat lietus laikā var gleznot ziedus vāzēs, un tā tas arī notika.
Jāuzsver, ka plenērs ir laiks, kad katru mīļu brīdi tā dalībnieki var veltīt savai kaislībai jeb mīlestībai – gleznošanai vai zīmēšanai –, nedomājot par sadzīves lietām, kas ikdienā bieži kavē piestāt pie molberta. Un jelgavnieki izmantoja šo laiku mērķtiecīgi. Par to liecina divas (parasti tikai viena) plenēra darbu izstādes “Laba dzīve Aizkalnē!”, kas līdz 5. oktobrim aplūkojamas gan Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā, gan arī Jelgavas Mākslas skolā.
Par plenēra finansiālo atbalstu Jelgavas Mākslinieku biedrība izsaka lielu pateicību Jelgavas pilsētas pašvaldībai un kultūras padomei.
