Kļūt par kaķu vārdotāju
20. jūlijā Maija Pohodņeva savā ierakstā “Facebook” vēsta: “Šodien 112 #Runco projekta zīmējums. Šoreiz tas jau ir uz grāmatas vāka. Kad šogad 13. martā sāku zīmēt savu Runco, lai Jūs, mani draugi, iepriecinātu, pat neiedomājos, ka mani zīmējumi kļūs par grāmatas “Kaķu vārdotāja”, ko sarakstījām kopā ar Modri Plesi, ilustrācijām. Grāmatā nonāca vairāk nekā 70 zīmējumu. Šodien beidzot varu ielikt vāku, jo process jau iegājis finiša taisnē. Pavisam drīz… Pavisam drīz varēsiet lasīt. Kārtīgi izsmieties par 40+ gadus vecas sievietes pašidentifikācijas meklējumiem, ņemot talkā kaķi, makšķeri un vīrieti. Un varbūt arī nobirdināt kādu asariņu. Protams, sižets ir izdomāts, bet visi kaķi, kuri minēti grāmatā, – tie gan ir īsti!”
Maija Pohodņeva un Modris Pelsis kopā strādā jau gandrīz 20 gadu. Šajā laikā sarakstīta trilleru sērija “Nedzeniet pēdas snaiperim”, “Tumsas inversija”, “Naida simetrija” un “Prāgas pastkartes”. 2019. gadā tapa dokumentāla grāmata “Aliansē pret vēzi”.
Abu jaunais kopdarbs “Kaķu vārdotāja” ir grāmata priekam un optimismam. Tā vēsta par sievieti vecumā pēc četrdesmit, kura saprot: dzīvesprieks un ticība mīlestībai jāatgūst jebkuriem līdzekļiem! Un to, kā izrādās, var paveikt, ja ņem talkā kaķi, makšķeri un vīrieti.
“Dzīve, lai jupis rauj visas nepatikšanas, tomēr ir jautra! Jo īpaši, kad tajā ienāk kaķis,” teikts uz grāmatas vāka, un tam laikam nevar nepiekrist.
“Es esmu vientuļa, četrdesmit plus gadus veca sieviete, kura tūliņ paliks pavisam viena. Tipiska kaķu māte… Un šis kaķis būs tikai pirmais. Vēlāk tam sekos citi. Es staigāšu nonēsātā, agrāk gaiši rozā frotē halātā un čībās ar pušķiem. Man galvā būs aube – lai kas tas arī būtu. Atcerējos, ka biju dzirdējusi kaut ko par aubēm, lai arī nespēju uzreiz iedomāties, kāda īsti būs man. Aube? Varbūt kaut kas no seno lībiešu tautastērpa? Izmisums uzzīmēja visai mežonīgu tēlu. Labi, lai tā būtu. Varbūt kaķim tā patiks? Varēs gulēt, saritinājies aubē. Jutu, ka fantāzijas upe, kas sastāv no daudzu dzīvnieku mugurām, tūliņ ņaudēdama mani aprīs. Mana mājas virtuve pārvērtīsies par smirdīgu midzeni, jo kaķiem taču ir jānokārtojas, bet man nebūs naudas, lai visu laiku mainītu smiltiņas. Interesanti, cik purnu es varu atļauties? Rēķinot uz apdzīvojamiem kvadrātmetriem – kādus piecpadsmit, ja pieskaita vēl lodžiju un balkonu, varbūt vēl kādu pusotru. Tātad mana nākotne ir sešpadsmitarpus kaķi. Labi, lai tā būtu. Galu galā – ar ko tas būtu sliktāk par nodzeršanos vientulības dēļ, neveselīgiem gadījuma dzimumsakariem vai depresiju?”
Es esmu vairāk suņu, ne kaķu cilvēks, tāpēc manas pārdomas par kaķa ieviešanu, visticamāk, varētu būt ja ne tādas pašas, tad līdzīgas. Tomēr tas, ka suņi man tomēr mīļāki par kaķiem, ne uz mirkli neliedza vizualizēt un izprast aprakstītās epizodes. Vēl jo vairāk zīmēto kaķu dēļ. Intervijā radio “Klasika” Maija Pohodņeva atzina, ka gadus divdesmit nebija ķērusies klāt zīmuļiem un kaut ko zīmējusi, tāpēc viņas radītos tēlus “Kaķu vārdotājā” izpētīt bija vēl interesantāk.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
