Jelgavas Mūzikas vidusskolai – 100. mācību gads.
Veru Raubēnu no Miezītes ceļa skolotāju mājas kaimiņi sauc par mājas gariņu, kas ar pozitīvu, sirsnīgu labvēlību uzmundrina un palīdz, kā arī rāda piemēru, ka cilvēks arī ievērojamā vecumā var būt rosīgs un iedvesmojošs. Vera pati uzkopj savu dzīvokli un vēl aizvien piemājas dārzā aprūpē kādu dobīti. Pati bezbēdīgi smej, ka 92 gados spēka ir ievērojami mazāk. Reiz viņa pie dobes nokritusi un bez palīdzības nav varējusi piecelties. Tomēr nokāpt no dzīvokļa otrajā stāvā viņai nav nekas grūts. “Redzu gaismu. Galviņa man strādā. Nu kā lai nepriecājas par dzīvi! Kaut esmu viena pati – vīrs ir miris, un meita, kā apprecējās, tā sāka dzīvot atsevišķi. Bet es saku, ka negribu no šejienes prom,” teic Vera Raubēna. Viņa ir Miezītes patriote, kas uzskata, ka nedzīvo pilsētā, bet gan laukos. Tiesa, beidzamajos četrdesmit piecdesmit gados pilsēta ir iestiepusies Miezītē. Lielo daudzdzīvokļu māju gan te nav. Toties ir laipiņa uz Svētes upi, kur viņa agrāk kopā ar kolēģi Laumu Apsīti gāja peldēties. Lauma, izmantojot ar gaisu pildītās mīkstās bērnu rotaļlietas, iemācījusi viņu peldēt.
Būdama agrākā Miezītes skolas skolotāja, Vera Raubēna 1. septembrī svinēja Zinību dienu. Tomēr pati atzīst, ka skolotājas darbs nav bijusi viņas iecerētā profesija, bet gan apzinīgi deviņus gadus veikts pienākums. Skolotājas darbu Vera Raubēna uzņēmās, lai īstenotu savu īsto aicinājumu – dziedāšanu.
Dziedot aizmirsa par govīm
“Kara beigās Kurzemē vienu mācību gadu es jau paliku bez skolas. Talsu ģimnāzijā ievācās vācu karavīri un mācības nenotika. Tad draudzene ieteica braukt mācīties uz Jelgavas Skolotāju institūtu, kur vācu laikā viņa jau bija gadu nomācījusies, un es devos viņai līdzi,” Veras kundze atceras savu jaunības drošo lēmumu. Viņa atzīst, ka kara šausmas, kaujas, dzīvojot laukos, nav redzējusi.
Bērnība Verai ritēja ulmaņlaikos vecvecāku lauku mājās nelielajā padsmit hektāru saimniecībā. Tur viņa auga kopā ar abiem brāļiem. “Tēvs bija zaudēts, un mammai bija jāiet strādāt pie citiem. Kad paaugos, dabūju arī lopiņus paganīt. Tad vakaros mežmalā, kad nav ne mazākās vēsmiņas, es sāku dziedāt. Kaimiņu meitene dziedāja pretī. Dziedu, un atbalso – šito prieku! Aizdziedājāmies tā, ka vakarā nedzird mājiniekus ūjinām, ka govis jādzen mājās,” stāsta Vera Raubēna. Daudz viņas repertuārā, kas tika aizgūts no vecmāmiņas, bijušas bārabērnu dziesmas. “Dziedāj’ tautu tīrumāi,/ Uz akmeņa stāvēdam’,/ Lai trīc visa tautu zeme,/ Lai dzird mana māmuliņ.”
“Labi, paldies, bet nevajag!”
Jelgavas Pedagoģiskajā skolā bija klavierstundas un dziedāšana. Reiz Vera atzinusies klavieru skolotājam, ka vēlas kļūt dziedātāja, nevis skolotāja. Viņš licis nodziedāt vienu tautas dziesmu. Noklausījies un vērtējis visai neitrāli: “Nu tā!” Tomēr meitene jau bija stingri nolēmusi, ka pēc pedagoģiskās skolas pabeigšanas ies Jelgavas Mūzikas vidusskolā un dziedās līdzīgi kā Velta Kaula (vēlāk pazīstamā kordiriģente Velta Rieksta), kas uzstājās Jelgavas Mūzikas vidusskolas audzēkņu koncertā, uz kuru ieejas biļete nebija jāpērk.
Tomēr Jelgavas Mūzikas vidusskolā Vera Raubēna iestājās tikai 1950. gadā. Pēc pedagoģiskās skolas beigšanas obligāta prasība bija divus gadus nostrādāt par skolotāju. Tie pagāja dzimtajā Kurzemē, Valdemārpilī. Tomēr pēc tam viņa atgriezās Jelgavā un īstenoja savu plānu. Lai būtu līdzekļi, par ko dzīvot, Vera pieņēma piedāvājumu strādāt Miezītes septiņgadīgajā skolā. “No rīta stundiņas Miezītes skolā, tad kājiņām uz mūzikas skolu un mācības pie vokālās pedagoģes Zelmas Abrams Gothardes, ulmaņlaiku operas solistes. Mūzikas teorija, solfedžo, harmonija,” atceras Vera Raubēna. No vispārējās vidējās izglītības priekšmetu otrreizējas apguves viņa bija atbrīvota.
Vakaros, beidzoties mācībām, Veru uz ielas gaidīja kolēģis – jaunais vēstures skolotājs un arī Jelgavas Pedagoģiskās skolas absolvents Alfrēds Raubēns, kurš piedāvājās pavadīt līdz mājām. Veras mājas tolaik bija maza istabiņa vecajā un ar starpsienām pārdalītajā Miezītes muižas zirgu stallī. “Labi, paldies, bet nevajag!” Vera atbildēja Alfrēdam. Tomēr puiša neatlaidība atvēra meitenes sirdi. 1951. gadā izveidojās jaunu skolotāju ģimene, kurā 1952. gadā piedzima meita Rūta. Bet tās mājvietā vecajā Miezītes zirgu stalli reiz pēkšņi kādā dzīvoklī iebruka griesti. Tad steidzamības kārtā tika uzcelta skolotāju māja, kurā jaunā ģimene saņēma dzīvokli.
Filips Šveiniks, Felicita Šnē, Ārija Melgaile…
Muzikologs Arnolds Klotiņš pirms diviem gadiem izdotajā grāmatā “Mūzika pēckara staļinismā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1944–1953” raksta, ka okupētajā Latvijā kompartija politiskās pāraudzināšanas mērķus īstenoja arī mūzikas skolās. “Tomēr, lai cik būtisks bija politiskās regulēšanas spiediens uz mūzikas docētājiem un audzēkņiem, mūzikas izglītības konkrētais saturs pēckara posmā neapstiprina ieskatu, kas izglītību uzlūko tikai par sovjetizācijas instrumentu,” secina muzikologs. Viņš uzsver, ka vairums no mūzikas skolotājiem sevī glabāja dziļas pārmantotas mūzikas tradīcijas, kam ar sovjetizāciju nebija nekāda sakara.
Vera Raubēna labi atceras Jelgavas Mūzikas vidusskolas skolas direktoru Latvijas mūzikas leģendu Filipu Šveiniku, kurš skolu vadīja no 1946. līdz 1949. un no 1954. līdz 1956. gadam (pa vidu tam bija Šveinika otrais apcietinājums un izsūtījums uz Padomju Savienības Tālajiem Austrumiem). Filips Šveiniks bijis ārkārtīgi dusmīgs, ja ieraudzījis uz klavierēm atstātu kādu nepiederošu priekšmetu, pat nošu mapi. Tā, viņaprāt, bija nekavējoties izskaužama necieņa pret mūzikas instrumentu. Tieši tajā laikā, kad Šveinika Jelgavas Mūzikas vidusskolā nebija, audzēknei Verai Rumbēnai tika izvirzīta prasība vēlreiz kārtot vispārizglītojošo priekšmetu eksāmenus. Tostarp arī vēsturi, kur komunistiskās propagandas mērcē tika prasīts viss no sensenākajiem laikiem. Zināmā mērā arī jaunās māmiņas rūpju dēļ Vera Raubēna mācības uz laiku pārtrauca un skolu pabeidza tikai 1959. gadā. Kā savus labākos pedagogus viņa atceras Felicitu Šnē un Āriju Melgaili, kas atšķirībā no viņas pedagoģes Gothardes ieteica paralēli mācībām dziedāt Jelgavas Kultūras nama korī, kam vēlāk tika dots Zemgales vārds un kur par diriģentiem strādāja Vēsma Puriņa un Aleksandrs Saliņš.
Mūzikas vidusskolā Vera Rumbēna satika savas mūža draudzenes – vēlāk pazīstamo režisori Viju Zelmeni un skolotāju Vairu Freimani, kas arī mācījās vokālistos. Diemžēl jau vairākus gadus abas draudzenes ir aizsaulē.
Skaistāk nevarēja būt
Kordziedāšana Verai Rumbēnai izrādījās liktenīga. Pēc Jelgavas Mūzikas vidusskolas beigšanas viņa, sekmīgi pārvarot konkursu, 18 gadu nodziedāja profesionālajā valsts akadēmiskajā korī. Tieši tajā laikā meita Rūta sāka mācīties 1. klasē Miezītes skolā, ko pēc četriem gadiem slēdza. Vera uzteic savu mūža draugu Alfrēdu, ģimenes atbalstu kora mākslinieces gaitās. “Kad nebija koncertu un komandējumu, es katru vakaru biju mājās. Taču, kad bija turnejas, aizbraucu pat uz mēnesi. Reiz koncertturnejā uz Krieviju devāmies divos dzelzceļa vagonos – viens vīriešiem, viens sievietēm. Aizbraucām līdz pašai Omskai,” stāsta Vera Raubēna. Tie viņai bijuši skaisti gadi, par kuriem skaistāki nevar būt.
Dziedāt Vera Raubēna sāka vēl diriģenta Ulda Dūmiņa laikā, visilgāk ir dziedājusi Daumanta Gaiļa vadībā, beidza diriģenta Imanta Cepīša laikā. Kā izcilu viesdiriģentu koncertos Doma baznīcā viņa atceras Arvīdu Jansonu, vēlāk pasaulslavenā diriģenta Marisa Jansona tēvu. Tajā laikā jau Filips Šveiniks strādāja par filharmonijas direktoru, un tieši viņa viena no padomju laikiem avangardistiskajām idejām bija atvērt Doma baznīcu ērģeļu un kora mūzikas koncertiem.
48 gadu vecumā Vera Raubēna beidza profesionālās kora mākslinieces gaitas. Diriģents Imants Cepītis deva priekšroku jaunām dziedātājām. “Par soprāniem grib jaunās. Es dziedāju otro altu. Tas nebija tik traki,” atceras Vera. Tomēr arī viņai lika no jauna piedalīties konkursā. No tā dziedātāja atteicās. Saistībā ar diriģentu Imantu Cepīti un kora ārzemju turnejām izraisījās intrigas; diriģenta veselība smagi cieta. Visa tā rezultātā Vera Rumbēna no valsts akadēmiskā kora aizgāja.
“Nāru dziesmu” atceras visu mūžu
Taču Latvijas Valsts filharmonijā viņa palika, kur vēl līdz lielo politisko pārmaiņu laikam – Latvijas valsts atjaunošanai – nostrādāja koncertzāļu direkcijā. Veras Rumbēnas finansiāli atbildīgais darbs saistījās ar biļešu tirdzniecību. Runājot par atmodas laika izjūtām, viņa atzīst, ka no sākuma bijis bail. “Es ļoti baidījos par visiem mūsu cilvēkiem. Tik daudz taču bija cietuši. Visa mūsu zeme bija iznīcināta,” teic Veras kundze.
Vecumdienās Vera Raubēna cenšas iemācīt mazmazbērniem mīlestību uz latviešu tautas dziesmām, kas ir viņai pašai. Viņa smej, ka reiz mazmazdēls pie Ziemassvētku eglītes teicis, ka dziedās angliski. Domājot par sabiedriskajām aktivitātēm, agrākā kora māksliniece nevar pieņemt, ka Rīgā vēl aizvien nav pienācīgas koncertzāles. Agrākajā filharmonijas koncertzālē jeb Lielajā ģildē skatītāju vietu skaits ir nepietiekams, un Vecrīgā neko klāt piebūvēt gan nevar. Jaunas koncertzāles ir Liepājā, Rēzeknē, Cēsīs, Ventspilī.
Visu mūžu Vera Raubēna glabā sajūtu, kāda valsts akadēmiskajā korī bijusi pēc Emīla Dārziņa “Nāru dziesmas”(Jāņa Jaunsudrabiņa vārdi) atskaņošanas koncertā, iespējams, pagājušajā gadsimta 60. gados. Skaņdarbu beidzot, publikā iestājies pilnīgs klusums un tikai tad sākušies sirsnīgi aplausi.
Pēckara pirmais gads Jelgavas mūzikas skolā
“Izpostītajā Jelgavā kādreiz tik ziedošā Tautas konservatorija (alias Valsts mūzikas skola) bija sagrauta, bojā gājis inventārs un arī pēc karadarbības izbeigšanās pedagogi uzturējās apkaimes laukos. Saskaņā ar administrācijas pavēli skolas darbību uzskatīja par atjaunotu no 1944. gada 25. novembra, ieceļot par direktoru Mariju Bitautieni. Viņa bija studējusi Pēterpils Konservatorijā, bet brīvmākslinieces nosaukumu ieguvusi eksterni Latvijas Konservatorijā. Divdesmitajos gados strādājusi pedagoģijā un koncertējusi galvenokārt Lietuvā, vēlāk – arī Latvijā. Pēc kara skolai jau sākumā tika izziņotas klavieru, dziedāšanas, stīgu instrumentu, pūšaminstrumentu, tautas instrumentu, kordiriģentu un kompozīcijas nodaļas. Taču pedagogu skaits gada laikā pieauga no četriem tikai līdz sešiem. Turpretī jau no paša atsākuma vidusskolā bija 53 audzēkņi. Skolas sastāvā bija arī bērnu mūzikas skola ar 76 audzēkņiem. 1945./1946. mācību gadā par skolas direktoru uz neilgu laiku kļuva vijolnieks un komponists Jūlijs Sproģis.”
No Arnolda Klotiņa grāmatas “Mūzika pēckara staļinismā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1944–1953”
