Teikās un pasakās noteikti ir sava versija par Alpu tapšanu, iesaistot šajā procesā gan milžu cīņas, gan kādas pārdabiskas būtnes dusmas.
Teikās un pasakās noteikti ir sava versija par Alpu tapšanu, iesaistot šajā procesā gan milžu cīņas, gan kādas pārdabiskas būtnes dusmas. Ģeologi šo kalnu rašanos nepiedēvē burvestībām un pārdabiskiem nīgruma izvirdumiem, bet gan «vienkāršai» mūsu Zemeslodes nepastāvībai. Izkāpuši līdzīgi teiksmainam nezvēram no ūdens dzīlēm, īsā laikā Alpi sasniedza 5000 metru augstumu, nepārtraucot savu augšanu vēl mūsdienās. Ik gadus tie «pierēķina» savam augstumam vienu milimetru.
Bet viss sākās ar to, ka reiz, sensenos laikos, pirms 200 miljoniem gadu, Āfrika izkustināja snaudošo Pangejas milzu kontinentu un atvirzījās no Eiropas gandrīz 1000 kilometru attālumā. Tomēr pēc vientulībā pavadītajiem vairāk nekā 100 miljoniem gadu Āfrika izlēma pirms 90 miljoniem gadu «šķirto laulību» atjaunot un, mainījusi iepriekšējo attālināšanās taktiku, devās tiešā virzienā uz Eiropu. Šķiršanās brīdī tapušais okeāns kontinentu atkalsavienošanās laikā bija spiests atkāpties vai, pareizāk, iztvaikot, bet tā dibens iegrima Zemes iekšienē, līdz pirms 50 miljoniem gadu tas izzuda pavisam. Āfrikas kontinents šajā laika posmā bija uzņēmis pietiekamu ātrumu un negrasījās apstāties, saduroties ar Eiropas piekrasti. Turklāt ģeologi atklājuši, ka Āfrika Eiropai virsū grūdās ieslīpi. Gigantiskās berzes rezultāts šodien sastopams izkausētu iežu veidā, kādi veidojas tikai zemestrīču apgabalos. Uzbrūkošais kontinents «pārrullējās» pāri Eiropai, un milzīgās akmens masas iestiepās 150 kilometru Eiropas kontinenta iekšienē. Vēlāk akmeņainie slāņi turpināja klāties, līdz izveidojās tas, ko sauc par Alpu kalniem. Ja vien «nežēlīgā» erozija nebūtu tik cītīgi strādājusi, kalni varbūt vēl tiektos 25 kilometru augstumā.
Senā Eiropas kontinenta piekrastes mala sadursmes brīdī tika iespiesta Zemes dzīlēs, un mūsdienās Alpu ziemeļu pusē atrodami vien niecīgi pierādījumi senākās krasta malas eksistencei, bet, no ģeologu viedokļa, netālu no turienes sākas kādreizējā Āfrika. Tomēr arī pats kontinentu sadursmes brīdis nenoritēja gluži bez pēdām. Eiropa, «sabuktēta» līdzīgi automašīnai avārijā, izveidoja milzīgas «krunkas», kuru rezultātā dienas gaismā parādījās senā kontinenta daļas, ko līdz tam klāja 30 kilometru biezs akmenāju slānis. Ieži, kas pirms 35 miljoniem gadu vēl netraucēti mita 30 kilometru dziļumā, «pieciešot» vairāk nekā 500 grādu karstuma un 10 000 tonnu uz kvadrātmetru lielu spiedienu, pēkšņi tika izspiesti virspusē. Milzīgā spiediena un grūdiena rezultātā kontinentālajās «krunkās», kurās cirkulēja nogrimušā okeāna ūdens, izveidojās labi nosacījumi smaragdu, ametistu, kalnu kristālu, kā arī citu vērtīgu minerālu izveidei. Tāpat Alpu dārgumu kambari nav skopojušies dienas gaismā celt zeltu, sudrabu, varu un dzīvsudrabu. Tomēr vēl aizvien Alpi ģeologiem atstājuši arī neatrisināmus jautājumus. Piemēram, netālu no Turīnas (Itālija) zinātnieki atraduši minerāļus, kas nākuši no aptuveni 100 kilometrīgām dzīlēm, un pētnieki vēl aizvien nav atraduši atbildi, kādā veidā tie 50 miljonu gadu laikā spēja sākotnēji nogrimt tik lielā dziļumā, lai pēc tam iznāktu virspusē.
Cilvēka dzīvei nepārredzamā Alpu nākotne pieļauj tik vien kā dažādus prātojumus par šo tēmu, un viens no saistošākajiem – kas gaida sadursmes gaitā izveidojušos kalnus?
Zinātnieki uzskata, ka Alpu «augšana» turpināsies vēl aptuveni 20 līdz 50 miljonu gadu. Iespējams, ka tie arī reāli kļūs augstāki, ja vien erozija nepasteigsies pirmā. Tomēr iespējams arī cits Alpu nemitīgās tapšanas scenārijs, jo kādu dienu ģeoloģiskā Āfrika atkal var sasparoties uz šķiršanos. Un tad Alpu dienas būs skaitītas.
