Katra cilvēka svarīgākais uzdevums ir nodzīvot pēc iespējas veselīgāku, skaistāku, ilgāku un ražīgāku mūžu.
Katra cilvēka svarīgākais uzdevums ir nodzīvot pēc iespējas veselīgāku, skaistāku, ilgāku un ražīgāku mūžu.
Vidējais cilvēka vecums pasaulē palielinās. Pēc Kalifornijas Universitātes datiem, pirms simts gadiem tas bija 49, bet tagad jau sasniedzis 76 gadus. Turpretī mūsu valstī pēdējos desmit gados vidējais cilvēka vecums strauji samazinājies.
Ļoti zems kļuvis armijā iesaucamo veselo puišu skaits. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā daudz tika domāts par jaunās paaudzes veselīgu dzīvesveidu jau kopš agras bērnības. Veselīga dzīvesveida izpratne jau toreiz tika saistīta ar fizkultūru, darbu, izglītošanos, ar nemitīgu zināšanu papildināšanu. Šīs atziņas vēlāk tika paturētas uzmanības centrā daudzās mācību grāmatās gan skolā, gan armijā. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis personīgi rūpējās, lai veselīga dzīvesveida un darba mīlestības ieaudzināšana būtu mazpulku, gaidu, skautu organizāciju svarīgākais uzdevums.
Lai uzlabotu demogrāfisko stāvokli un jaunatnes veselību, jāķeras pie mūsu zemē jau pirms
70 gadiem pārbaudīto veselīga dzīvesveida un darba mīlestības ieaudzināšanas pasākumu un tradīciju atjaunošanas, pie narkotiku, dzeršanas, smēķēšanas un citu netikumu izskaušanas. Tas ir sabiedriski neatliekami veicamu pasākumu komplekss, kuru risināšanā jāpiedalās arī zinātniekiem. Taču mūsdienās cilvēkiem jāapgūst jau zinātnieku atklātās atziņas par radošā mūža veidošanas un tā pagarināšanas iespējām.
15 miljardu nervu šūnu
Katra cilvēka smadzenēs ir apmēram 15 miljardu nervu šūnu. Lielākā daļa no tām paredzētas informācijas uzkrāšanai. Tie ir tā saucamie informācijas neironi. Šīm šūnām, tāpat kā citām, atbilstoši savam uzdevumam ir vajadzīgs intensīvs darbs – zināšanu uzkrāšana visa mūža garumā. Jau maza bērniņa nemitīgos «kāpēc» izraisa informācijas neironu prasība pēc darba, pēc aizvien jaunām zināšanām. Mūsu pienākums ir jauno paaudzi jau no agras bērnības saprātīgi un neatlaidīgi virzīt zināšanu apguves jomā, ko tik neatlaidīgi prasa dabas dotie informācijas neironu miljardi. Protams, ir normāli, ja neatlaidīgais zināšanu apguves darbs nodrošina noteiktu rezultātu. Tā, piemēram, Japānas sabiedrībā valda viņu zemē pamatots uzskats: ja jaunais cilvēks iegūs pamatīgu izglītību un savā dzīvē nemitīgi turpinās savas zināšanas pilnveidot, tad viņš būs materiāli nodrošināts. Gribētos, lai šī atziņa darbotos arī mūsu zemē.
Šajā sakarā ikvienam cilvēkam nopietni jāpārdomā UNESCO ilggadējā zinātnieka, androloģijas speciālista akadēmiķa A.Darinska pētījumos gūtās atziņas.
Mūsdienu cilvēks dzīvo apstākļos, kad dažu gadu laikā civilizācijas uzkrātā zinātniskā informācija dubultojas. Vienlaikus viņam ir dota spēja aizmirst. Šis process ir derīgs, ja to attiecinām uz lieliem uztraukumiem, negatīviem emocionāliem pārdzīvojumiem. Taču pavisam nevēlams tas ir cilvēka apgūtajai informācijai. A.Darinskis atzīmē, ka tad, ja augstskolu beigušais speciālists diendienā intensīvi nepapildina savas zināšanas, tad pēc pieciem gadiem viņa zināšanu līmenis noslīd līdz tādam, kādu sasniedzis otrā kursa students. Pēc desmit gadiem tas atbilst vairs tikai vidusskolas absolventa, bet pēc piecpadsmit gadiem – pamatskolas beidzēja zināšanu līmenim.
Darba ražīguma pamats
Pirms nedaudz gadiem pētīju vairāk nekā 2000 pie metālapstrādes darbgaldiem strādājošo cilvēku darbu. Izrādījās, ka strādniekiem, kuriem bija pabeigta vidējā izglītība, darbgaldu lūšana un bojāšanās bija 2,2 reizes mazāka nekā astoņas līdz deviņas klases beigušajiem.
Pētot auto avāriju cēloņus, noskaidrojās, ka šoferi ar astoņu līdz deviņu klašu izglītību izraisa divas reizes vairāk satiksmes negadījumu nekā cilvēki, kas pabeiguši vidusskolu.
Japānas zinātnieku pētījumi liecina, ka rūpnieciskajā ražošanā cilvēkam ar augstāko izglītību salīdzinājumā ar strādnieku, kuram ir pamatskolas izglītība, darba ražīgums paaugstinās desmitiem reižu. Taču, ja profesors stājas pie darbgalda, tad viņa racionalizācijas priekšlikumi un izgudrojumi dod simtiem reižu lielāku ekonomisko efektu.
Savukārt darba ekonomiskā efekta kāpinājums nodrošina materiālos pamatus cilvēku veselīgam dzīves veidam.
Japānā cilvēku zināšanu līmeņa kāpinājums tiek likts darba zinātniskās organizācijas pamatā. Tās rezultātā šī valsts plāno 2005. gadā visās ražošanas nozarēs darba ražīguma ziņā (rēķinot uz vienu iedzīvotāju) apsteigt ASV.
Iepriekš minētās atziņas par izglītības lomu darba ražīguma kāpināšanā Japānā lielā mērā tiek ievērotas arī svarīgākajās sabiedriskajās un valsts dzīves sfērās. Piemēram, pastāv stingra vispārēja prasība: par deputātu un ministru var būt tikai izcili centīgs un zinošs cilvēks, kas to apstiprinājis ar augstākā zinātniskā grāda diplomu. Šāda prasība būtu visai derīga arī mūsu valstī.
Kādā vecumā darbs ir visefektīvākais?
Bieži runājam par zinātnes straujo progresu, par nepieciešamību apgūt aizvien dziļākas un plašākas zināšanas. Taču tas prasa desmitiem gadu, pat visu mūžu. Reizē ar to rodas jautājums, kādos gados minētajās profesijās rodas garīgais briedums, kas nodrošina vislielāko darba efektivitāti.
Somu tautas dižgaram Karlam Gustavam Mannerheimam
1939. gadā, sākoties Sarkanās armijas uzbrukumam, bija 70 gadu. Viņš uzņēmās somu armijas virspavēlnieka pienākumus. Piecu gadu ilgā prasmīgi vadīto aizsardzības kauju un izcilās diplomātiskās darbības rezultātā viņš nosargāja savas zemes neatkarību. K.G.Mannerheima izcilajām zināšanām un viņa prāta darbībai bija izšķiroša nozīme somu aizsardzības kara iznākumā.
Ķirurgu, akadēmiķi Nikolaju Amosovu viņa 60, 70, 80 gados mediķi uzskatīja par vienu no slavenākajiem sirds operāciju speciālistiem. Astoņdesmit gadu vecumā viņš veica divas sirds operācijas dienā. Savas darba spējas viņš uzturēja ar skriešanu (kaut pašam bija operēta sirds) un ar nemitīgām literatūras studijām.
Atceros kādu epizodi par Francijas valsts prezidentu Šarlu de Golu. Tas bija sešdesmito gadu beigās kādā augusta vakarā Pēterburgas lidostā. Atklātā mašīnā Š.de Gols piebrauca pie savas lidmašīnas «Caravella». Pa radio ziņoja, ka izcilajam militārajam profesoram (kuram bija gandrīz 80 gadu) tajā dienā jau bijušas lekcijas augstākajiem virsniekiem Novosibirskā, Maskavā un Pēterburgā, bet pēc divām stundām vēl paredzēta lekcija Kijevā. Staltais ģenerālis tiešām izskatījās varena persona. Varbūt arī tādēļ, ka mašīnā blakus stāvošais PSRS Ministru prezidents Aleksejs Kosigins sniedzās viņam tikai līdz pleciem. Tagad vēsturnieki zina spriest, ka Š.de Gols savā dzīvē visvairāk paveicis otrās prezidentūras laikā, bet mūsu valdības vīru terminoloģijā – pensionāra gados.
Tādu spēka vīru piemēru ir daudz. Arī Latvijā darbaspējas ar gadiem nav samazinājušās ne zinātniekam Jānim Stradiņam, ne izcilajam ķirurgam Ēvaldam Ezerietim, ne aktierim Eduardam Pāvulam, ne arī daudziem citiem dižgariem. Bet kā ir ar viņu izcilo spēju pilnvērtīgu izmantošanu un darba samaksu mūsu zemītē?
Esmu ne vienu reizi vien pasaulē vērojis, ka svarīgu problēmu risināšanā izšķiroša nozīme ir pieredzējušāko cilvēku prātiem. Par to esmu domājis gan pasaules, gan Eiropas, gan ASV un citās zinātnieku konferencēs un kongresos. Tur vairākums cilvēku ir ar baltām galvām, bet jaunie parasti tikai vēl senjoru vadībā ieskrienas. Tas arī saprotams, jo mūsdienās lielu zinātnisku darbu paveikšanai, jauniem atklājumiem ir nepieciešami tā sauktie longitudālie (ilglaicīgie) pētījumi, kas prasa daudzu jo daudzu gadu darbu.
Pēterburgas psihologs profesors B.Anaņjevs, amerikāņu zinātnieki R.Džeims un R.Roberts neatkarīgi cits no cita veikuši pētījumus ar desmitiem tūkstošiem cilvēku, kam ir vairāk nekā augstākā izglītība, par darba efektivitātes izmaiņām 50, 60, 70 un 80 gadu vecumā. Izrādījās, ka šo cilvēku darba devums nav samazinājies, ja viņi diendienā intensīvi apguvuši jaunas zināšanas.
Interesanti ir arī LLU doktores Anitas Aizsilas un viņas kolēģu pētījumi. Studenti un maģistranti atzīst, ka interesantākās, saturīgākās, zinātniskām atziņām bagātākās ir «senioru» – 60 un
70 gadu veco mācībspēku lekcijas un viņu vadītās nodarbības. Līdzīgi rezultāti iegūti arī Kārļa Universitātē Prāgā, Monktonas Universitātē Kanādā un vairākās citās. Tādēļ arī saprotams, ka ASV un Japānas universitātēs un pētniecības institūtos darbā nav ierobežojoša vecuma cenza. Tikai tad, ja zinātnieka darbā vērojama viņa devuma samazināšanās, tiek ierosināta slodzes ierobežošana vai aiziešana pensijā. Parasti šos jautājumus gan rosina zinātnieks pats. Tā, piemēram, šovasar Losandželosas universitātes profesors P.Džonss savos 105 gados iesniedzis rektoram iesniegumu, ka viņš gribētu samazināt savu slodzi, tādēļ lūdz viņu atbrīvot no katedras vadītāja pienākumiem.
Kad cilvēks kļūst vecs?
Zinātnieki B.Anaņjevs, R.Džeimss un P.Roberts savos pētījumos noskaidrojuši: ja cilvēks savā dzīvē pārtrauc dot darbu informācijas neironiem, piemēram, tuvojoties pensijas gadiem, tad šīs svarīgās nervu šūnas sāk atrofēties un pēc kāda laika pat atmirt. Šo atmiršanu ārkārtīgi veicina alkohols un nikotīns. Pēc tam no informācijas neironiem šīs atrofēšanās un atmiršanas process pakāpeniski pāriet uz fizioloģisko darbību regulētajām šūnām. Un tas ir vecums, kas iestājas ne jau gadu, bet gan cilvēku garīgās un lielā mērā arī fiziskās bezdarbības dēļ.
Ilgdzīvotājs par gara mūža noslēpumu
Vetārstu Mahmudu Eivazovski pēc kara satiku kādā Jūrmalas sanatorijā. Viņam toreiz bija
122 gadi. Vēlāk, pēc apmēram
25 gadiem, Tjanšana kalnos vēlreiz iznāca šo cilvēku sastapt. Arī tad viņš vēl pildīja savus profesionālos pienākumus. Kad jautāju viņa ilgā mūža noslēpumu, viņš pārliecinoši atbildēja:
– Galvenais ir aktīvas fiziskās kustības, fiziskais darbs un nemitīgas mācības – slodze smadzeņu šūnām.
Gudrais vīrs zināja piecas valodas un centās tās neaizmirst. Kad M.Eivazovskim jautāju, no kurienes viņš guvis atziņu par nepieciešamību nemitīgi trenēt prātu, smadzeņu šūnas, tad viņš nepārprotami atbildēja, ka to viņam mācījuši Tibetas priesteri.
