Patlaban mana paša rakstīšana ir pēdējā vietā, – pēc latviešiem un zviedriem kopīga kultūras pasākuma intervijā «Zemgales Ziņām» atzīst Latvijas vēstniecības Zviedrijā kultūras un izglītības atašejs, dzejnieks un tulkotājs Juris Kronbergs.
– Patlaban mana paša rakstīšana ir pēdējā vietā, – pēc latviešiem un zviedriem kopīga kultūras pasākuma intervijā «Zemgales Ziņām» atzīst Latvijas vēstniecības Zviedrijā kultūras un izglītības atašejs, dzejnieks un tulkotājs Juris Kronbergs. Tomēr saruna visvairāk skar tieši dzejnieka un tulkotāja valodas iespēju redzējumu, izjūtas un kultūras sakaru smalko stīgu.
Jūs esat diplomāts, dzejnieks un tulkotājs. Kādi darbi, domas un idejas pašreiz aizņem jūsu prātu un laiku?
– Man ir beidzies atvaļinājums, un paredzēti arī daži ārpusdiplomātijas darbi, piemēram, līdz oktobra beigām pārtulkot «Billes» trešo grāmatu, brauciens septembrī uz Rīgu ar Zviedru teātra trupu, kas uzvedīs manis tulkoto Raiņa lugu «Jāzeps un viņa brāļi». Tad pārstāvēšu latviešu literatūru Gēteborgas grāmatu gadatirgū septembra vidū. Kopā ar igauņu un lietuviešu kolēģiem pārstāvēšu Baltijas literatūru Atēnās oktobra sākumā. Tas arī norāda uz to ievirzi, kas man ir kā diplomātam: kultūra ir mūsu galvenā eksportprece.
Patlaban mana paša rakstīšana ir pēdējā vietā. Man ir arī bērni, par kuriem jārūpējas. 1996. gadā iznāca mana grāmata «Vilks vienacis». Kopš tā laika man ir daudzkas sakrājies. Tāpēc ar literāro darbu nodarbojos fragmentāri – varbūt vilcienā ceļā uz darbu vai lidmašīnā ceļā uz Rīgu kādā vēlā vakara stundā. Bet pienāks laiks, kad es varēšu to visu savilkt kopā.
Kādi ir jūsu kultūras un izglītības atašeja pienākumi vēstniecībā?
– Es nodarbojos ar tiem jautājumiem, kas nav tieši saistīti ar konsulārām lietām, ekonomiku un drošības politiku. Mana sfēra ir kultūrizglītība, preses kontakti ar zviedru sabiedrību, reģionālā sadarbība, informācijas sniegšana par Latviju. Mani aicina nolasīt referātus dažādas organizācijas, pieaugušo izglītības iestādes, pašvaldības, biedrības un skolas.
Jūs bijāt arī Latvijas PEN* kluba priekšsēdētājs. Vai arī tagad esat šajā amatā?
– Nē, tagad priekšsēdētājs ir Knuts Skujenieks. Starptautiskā PEN kluba kongresā Stokholmā 1946. gadā tika nolemts, ka Latvijas un Igaunijas PEN klubi izņēmuma kārtā varēs eksistēt ārpus savām teritorijām. Nolēma, ka sēdeklim jābūt Stokholmā. Tāpēc mēs, grupa dzejnieku un rakstnieku, te nesām to krustu visus šos gadus. Bija dažādi priekšsēži – Mārtiņš Zīverts, Veronika Strēlerte bija valdē. Pēc neatkarības atjaunojām PEN kluba aktivitātes Rīgā, nodibinājām Latvijas PEN kluba Rīgas nodaļu. Visu pārcelt negribējām, jo nezinājām, kāda būs situācija. Tagad PEN klubs ir savā valstī.
Jāsaka, agrākos gados bija interesanti, jo mēs pārstāvējām Latviju. Padomju Savienībai tas ļoti nepatika, un viņi mēģināja situāciju visu laiku mainīt, izmantojot savus padotos – bulgārus, austrumvāciešus. Ja nebūtu Latvijas un Igaunijas PEN kluba, tad varētu Padomju Savienība iestāties starptautiskā PEN saimē, bet viņiem panākumi izpalika.
Vai šim klubam nav zudusi kāda daļiņa no savas – brīvības nesējas – misijas? Kādi tagad ir tā uzdevumi?
– Uzdevumi ir tie paši, tikai situācija mainījusies: mūsu rakstnieki vairs nesmok cietumos, kā tas bija toreiz, bet tagad citu zemju rakstnieki ir grūtos apstākļos un ir mūsu kārta viņus balstīt.
Vai ar morālo atbalstu pietiek, lai cilvēkam palīdzētu izturēt ekstremālos apstākļos?
– Knuts Skujenieks domā, ka viņš dabūja atgriezties literatūrā pēc lēģera tāpēc, ka viņa gadījums bija starptautiski zināms. Un Padomju Savienība gribēja parādīt savu liberālo seju, vismaz sākumā. Dzejnieks, atrazdamies lēģerī, zināja, ka par viņu runā, ka viņš nav aizmirsts, tas deva spēku. Mēs darām to, kas jādara attiecīgā brīdī un nezinām, kādas būs sekas. Bet cīņa par vārda brīvību jāturpina mūžīgi, tāpat kā cīņa par demokrātiju.
Pastāstiet par sevi, savu izglītību un interesēm!
– Esmu mācījies Stokholmas Universitātē literatūras vēsturi, ziemeļu valodas un baltu valodas. Esmu mācījies tulkošanas teoriju, angļu dzeju Kembridžas universitātē. Jaunībā, bītlu laikos, nodibinājām mūzikas grupu un ķērāmies pie kaut kā līdzīga. Bija tāda latviešu popgrupa, sākumā to sauca «Saules brāļi». Mēs spēlējām latviešu ballītēs, zviedru jauniešu, studentu klubos. Tas bija pirmsdiskotēku laikmetā, kad bija dzīvā mūzika. Vēlāk mums radās citas intereses, bet tie trīs četri gadi bija ļoti jauks laiks.
Tulkošanas teoriju esat apguvis augstskolā. Kas pamudina dzejnieku kļūt par tulkotāju, vai tā ir tikai valodas prasme?
– Pamats ir tas, ka es pats rakstīju, tikai dzejnieks var atdzejot. Es iepazinos ar Imanta Ziedoņa, Vizmas Belševicas dzeju, un man likās, ka tā ir pasaules klases dzeja, kas nav zināma, un tad es mēģināju tulkot. Man tas bija interesants izaicinājums ķerties klāt kaut kam, kas nav manis paša, mēģināju iedzīvoties cita pasaulē un izteiksmē. Man laimējās, ka viens rakstnieks Zviedrijā nodibināja jaunu izdevniecību. Viņš sprieda, ka Austrumeiropā, tajās mazajās zemēs, taču jābūt daudziem labiem rakstniekiem, par kuriem nekā nezinām. Tad es pārtulkoju dažas Imanta Ziedoņa epifānijas. Bija ļoti labas atsauksmes un milzīga interese, un tas mudināja atdzejot vēl. Tad ķēros pie Vizmas Belševicas, Veronikas Strēlertes dzejas, tad ar viena lingvista palīdzību tulkoju lietuvieti Marcēliju Martinaiti. Ir iznākusi dzejas antoloģija zviedru valodā, kur ir tulkoti četrdesmit latviešu dzejnieku darbi, sākot ar Raini un Skalbi, un Čaku līdz Ievai Melgalvei – visi ir mani atdzejojumi. Tas dod ritmu un mērķi dzīvei – līdz tam un tam laikam jānodod tāds un tāds manuskripts…
Vai tulkojat arī prozu?
– Ļoti maz, tikai Belševicas pirmās divas «Billes» grāmatas, tagad trešā, tās ir ļoti populāras Zviedrijā. Otrās grāmatas lasījumi tika raidīti turpinājumos Zviedrijas Nacionālā radio pirmajā programmā. Tas bija liels panākums – tas ir pirmais tāds gadījums latviešu literatūrā. Viens no Stokholmas vadošiem teātriem man prasīja pārtulkot Raiņa lugu «Jāzeps un viņa brāļi». To es arī izdarīju, novembra beigās būs pirmizrāde.
Kāds ir tas darbs – pārtulkot zviedriski Raiņa «Jāzepu»?
– Tas notiek diezgan lēni, jo literārajā darbā daudz lietots jambiskais piecpēdu pants. Tā ir diezgan smaga, gara luga. Zviedru režisors bija lasījis 1928. gada tulkojumu angliski. Viņu bija uzrunājusi tēma par pārestību un piedošanu, un atriebību, kā cilvēks var pats pilnveidoties un tikt pāri atriebības alkām. Viņam tas likās attiecināms arī uz šodienu.
Vai esat iecerējis vēl kādus liela apjoma tulkojumus?
– Man bija iecere pārtulkot «Mērnieku laikus». Bet es strādāju vēstniecībā un to nejaudāju. Tomēr ceru, ka kāds cits to izdarīs. Es domāju, ka šo romānu vajadzētu pārtulkot, tas ir viens no pamatiem latviešu literatūrā, kas būtu zviedriem jāzina.
Vai bez jums ir arī citi latviešu literatūras tulkotāji Zviedrijā?
– Stokholmā ir baltu valodas katedra, daudz cilvēku tur mācās. Es gribētu atrast kādu jaunu zviedru rakstnieku vai rakstnieci, dzejnieku vai dzejnieci, kam būtu interese iemācīties latviešu valodu. Tad varētu rast iespēju tādam cilvēkam pusgadu vai gadu te nodzīvot un iemācīties valodu tā, ka varētu orientēties tekstos un ar vārdnīcas palīdzību tulkot. Tulkošana – tas nav tā, kad tik māk valodu. Mēģinājuši to darīt ir arī trimdas latvieši, ne visi tulkojumi bijuši slikti, tomēr vajag cilvēku, kuram galvenā ir zviedru valoda. Slikts tulkojums ir tad, ja lasītājs, kas nezina latviešu valodu, ko tādu neveiklu lasa un domā – tas taču nav nekas sevišķs. Literārs darbs nav tikai saturs vien, tam ir «jātrāpa». Atdzejojumam vai tulkojumam jābūt tikpat emocionāli iedarbīgam, kā tas ir oriģinālā. Daži latvieši, kas zina Vizmas Belševicas dzeju, izlasa to zviedriski un saka: latviski tas ir daudz labāk. Bet ja cilvēks vispirms izlasa zviedru valodā, un pēc tam latviski, viņi saka, – zviedriski ir daudz labāk. Tad es secināju, ka nav tā «labāk» vai «sliktāk», bet kas lasītājam ir «trāpījis», tas ir veidojis viņa emocionālo attieksmi un asociāciju virkni ar valodas palīdzību. Tas arī man ir palīdzējis tulkošanas procesā.
Imants Ziedonis jūsu grāmatas «Par īstenību, četrām sāpēm un bezizejas istabu» ievadā raksta: «Dzimis – tur. Kaut kur Zviedrijā. Tur arī dzīvo. Dzīvo bez pavalstniecības. Jo uzskata sevi par Latvijas bērnu. (..)» Kāds ir šo vārdu atšifrējums?
– Es biju tā saucamais bezpavalstnieks. Man bija Zviedrijas ārzemnieku pase. Manuprāt, biju viens no pēdējiem bezpavalstniekiem. To es darīju apzināti, jo tā jutos. Lielākā daļa Zviedrijas latviešu pieņēma Zviedrijas pavalstniecību jau toreiz, kad tur ieradās. Mani vecāki arī to būtu darījuši, bet mans tēvs, Parīzē studējis gleznotājs, par savu garīgo dzimteni uzskatīja Franciju. Un viņš teica: mēs te, Zviedrijā, nepaliksim, mēs pārcelsimies uz Parīzi. Bet nekur mēs nepārcēlāmies. Man jau no agras bērnības likās, ka tas ir kāds pārpratums, ka mēs esam Zviedrijā. Jo es esmu vienīgais bērns un mūsu vecvecāki un visas māsīcas bija Latvijā, un Zviedrijā neviena nebija. Otrkārt, man nebija tādu nostalģisku jūtu pret Latviju kā vecākajai paaudzei, tā ka es tiešām jutos kā bezpavalstnieks vai, savā ziņā, svešinieks.
Tagad jums ir Latvijas pilsonība?
– Jā, no Latvijas neatkarības atjaunošanas laika.
Par ko jūs 1988. gadā saņēmāt Ojāra Vācieša prēmiju?
– Laikam par tulkošanu. Vai vispār par to, ka es esmu. Cik man Jānis Peters stāstīja, bija gadījums, kad kāds ieteica man iedot prēmiju. Tas vienkārši bija pirmais tāds gadījums, kad tas bija iespējams.
Kā jūs vērtējat un redzat šobrīd Latviju? Daudziem latviešiem liekas, ka viņiem iet ļoti grūti. Vai kaut kur ir redzama kāda pašu vaina, palaišanās vai savu kļūdu ignorēšana?
– Es negribu teikt, ka kādam neiet grūti, ja viņam iet grūti. Dažreiz man liekas, ka cilvēki neapzinās, ka katrs indivīds tagad atšķirībā no padomju laikiem var mainīt savu situāciju, ja vēlos. Cilvēki bieži nemāk izmantot privilēģiju, ka viņiem ir darbs. Deģenerējas alkoholisma dēļ – ir bezdarbs, bet nav kas strādā.
Vai jūsu mājas vienmēr būs Stokholmā, vai esat domājis kādreiz pārcelties uz Latviju?
– Tā man vienmēr ir reāla iespēja, ka es to kādreiz darīšu.
Ko vēl jums gribētos pateikt lasītajiem?
– Kad es studēju un rakstīju latviešu valodā dzejoļus un mācījos latviešu valodu, tad pat mana mamma teica: ko tu tur nodarbojies, tev taču nekāda labuma no tā nebūs, nekādu darbu tu nevarēsi dabūt tanī jomā. Es toreiz strādāju Stokholmas metro par biļešu pārdevēju, un man tas tieši bija tāds izaicinājums, ka rakstu dzejoļus, kurus gandrīz neviens nelasīs. Man tā bija brīvības izpausme, ka tiešām darīju to, kas bija mana sūtība un mana pārliecība. Tur es nemeklēju nekādu blakus apstākli – pelnīt naudu.
Es domāju, ka cilvēkiem vajadzētu vairāk paļauties uz saviem instinktiem, savu visdziļāko pārliecību – ko viņš grib darīt. Un tad vienkārši iet un to darīt. Kā tas beigsies, nekad nevar zināt. Varbūt no tā rodas kaut kas cits, ko nevar paredzēt.
*PEN – saīsinājums no angļu valodas «poets» – dzejnieki, «essayists» – esejisti, «novelists» – romānisti.
