Reāli, kā smejies, dzīvojam! Savas daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpā ieraudzīdams svaigi lietotu šļirci, atcerējos, kā slavena romāna personāžs saulainā rītā, iziedams no mājas, paklūp pret beigtu žurku.
Reāli, kā smejies, dzīvojam! Savas daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpā ieraudzīdams svaigi lietotu šļirci, atcerējos, kā slavena romāna personāžs saulainā rītā, iziedams no mājas, paklūp pret beigtu žurku. Vēlāk viņa pilsētu apsēda mēris.
Mazāk literāri stāsta – festivāla «Sinepes un medus» epiloga stadijā apkopēji parasti atkritumu konteineros vāc prezervatīvus un tukšās alus pudeles. Šogad – vairāk šļirču.
Padomju laikā nebija ne ubagu, ne narkomānu, pat dabas katastrofu. Piepeši valstī, kura gadus desmit vairs nav padomju un kurā ubagu ir ka mudž, tapa zināms, ka trīs ceturtdaļas galvaspilsētas izpriecu vietu apmeklētāji, kā mēdz sacīt, personības veidošanās vecumā izmēģinājuši narkotiskās vielas. Dozas ir dažādas, narkotiku veidi – apmēram 150, tiešie sakari ar narkobiznesa aprindām – draugu, paziņu loks.
Tiesa, pa laikam pie mums «uzraujas» pa magoņu audzētājam, kas parasti apgalvo, ka magones audzē savām vajadzībām. Starp citu, «savām vajadzībām» kādu gramu no tālām dienvidu zemēm uz dzimteni vedis arī narkotiku kontrabandā apsūdzētais Rolands Prīverts.
Pagaidām, cik vien pēc zemākas instances tiesas sprieduma var noprast, viņš atzīts par vainīgu faktā, ka divi kilogrami kokaīna atrasts pie viņa līdzbraucējas Dairas Silavas. Proti, ka vispār atrasts. Vai narkotikas abu ceļotāju lidostas bagāžā, nokļūstot pāri robežai, paliktu pie Prīverta vai nonāktu, piemēram, krogu nepilngadīgās auditorijas lietošanai, par to, protams, lai lemj Augstākā tiesa.
Skaidrs, ka narkomēris sen nav tikai rīdzinieku apsēstība. Īpaši jau tādēļ, ka, lai transportētu «preci» uz mūsu valsts nostūriem, nav jāiziet robežkontroles skaneri.
Diez vai jābrīnās, ka piemēram, Jelgavas narkoloģiskā slimnīca septiņu mēnešu laikā pacientu uzņemšanā «izpildījusi» pagājušā gada normu.
Satraucošākais, kā liecina statistikas dati, – jaunieši ar «kāsīšiem» vairs neniekojas. (Šaubos, vai kādam pat aptuveni zināms kopējais narkotiku lietotāju skaits. Presē reizumis rakstīts – ap 30, 40 tūkstoši). Aktuāli ir opiāti (īpaši heroīns). Daudz esot tādu, kas narkotiskās vielas kombinē. Tādiem, pēc mediķu atzinuma, visgrūtāk izārstēties no atkarības. Vēl vairāk – mediķi uzskata, ka «vieglās narkotikas» ir, tā teikt, vieglas lietošanas termins. Īpaši attiecībā uz pusaudžiem, kuriem «zālīte» liedz variēt ar kaifa izpausmēm, tāpēc drīz vien vajag ko «smagāku».
80 procentu no Jelgavas Narkoloģiskajā slimnīcā reģistrētajiem pacientiem sākuši ar «zālīti».
Citādi zīmīgs fakts: agrāk Jelgavā «lietotāji» nākuši no tradicionāli «depresīvā» RAF rajona, tagad kontingents aptverot visu pilsētu. Vienpadsmit no šogad minētajā slimnīcā reģistrētajiem pacientiem ir vecumā līdz 19 gadiem. Liela daļa no viņiem nāk no labi situētām ģimenēm.
Par narkomāniem var kļūt arī to pilsoņu atvases, kuri līdzpilsoņus ārpus savas kastas nereti dēvē par padibenēm. Tas nozīmē, ka galvenais iemesls interesei par psihotropiskajām vielām nav, kā bieži uzskata, no mazām dienām redzētais trūkums.
Narkotiku izplatības jautājums liek domāt arī par mediķu ētiku. Piemērs. Par vienu no atkarības ziņā bīstamākajām narkotikām tiek uzskatīts medikaments klonazepāns, ko ārsti vieglprātīgi nozīmē ar alkoholismu sirgstošajiem kā līdzekli pret pēcpaģiru depresiju. Lai gan aptiekās šāda medikamenta pārdošana ir ierobežota, «gribētāji» ar varu vai viltu vai, apelējot pie pašaktuālās psihofizioloģiskās konsistences, piespiež aptieķniekus to pārdot.
Saistībā ar narkotiku izplatības kontroli gana kritikas pelna arī policijas aktivitātes. Jelgavā ar narkotiku izplatības kontrolēšanu nodarbojas gan Valsts policijas narkotiku apkarošanas nodaļa, gan Zemgales reģiona narkotiku apkarošanas birojs. Vai šie dienesti koordinē savu darbību? Policijas tehniskais nodrošinājums, saprotams, komentārus neprasa. Vēl jāatzīmē, ka Municipālās policijas bērnu un jauniešu nodaļā ir viena darbiniece, kas reidus veic reizi mēnesī. Jelgavā uz 70 000 iedzīvotājiem ir septiņi sociālie darbinieki. Optimālā proporcija esot – 1:1000.
Potenciāli par drošībsargājošo dienestu nozīmi narkotiku apkarošanā liecina Jelgavas Narkoloģiskās slimnīcas darbinieku atzinums, ka pagājušogad pēc policijas mēnešilgā masveida reida galvaspilsētā Jelgavas slimnīcā bijis neredzēts pacientu pieplūdums. «Lietotāji» uz ārstēšanās vietu devušies labprātīgi.
Skumji, ka, ņemot vērā attiecību narkomānu skaits pret iedzīvotāju, nabadzīgā Jelgava ir otrajā vietā aiz turīgās Ventspils. Tomēr līdztekus narkotiku apkarošanas valsts programmai Jelgavā cerības vieš sadarbībā ar Zviedrijas sadraudzības pilsētu Naku izstrādātais projekts (tiesa, tā finansējums ir neskaidrs). Kopumā projekta mērķis vairāk saistīts ar profilaksi – narkotiku (tostarp alkohola) apkarošanā iesaistīt pēc iespējas plašākus sabiedrības slāņus, īpaši jau izglītības mācību iestāžu darbiniekus.
Kā atzīst Jelgavas Narkoloģiskās slimnīcas galvenā ārste Lilita Caune, kas piedalījusies projekta izstrādē, vietējie speciālisti dažās narkotiku profilakses jomās esot pat labāk sagatavoti par zviedru kolēģiem. Tātad par ko ir runa?
ASV jau pamatskolas programmās iekļautas nodarbības par alkoholisma tēmu. Veselības mācībai tiek veltīta īpaša vērība. Jelgavas skolās patlaban atsevišķi speciālisti darbojas – uz entuziasma pamata.
Kā to vērtē Izglītības un zinātnes ministrijas amatpersonas?
Ja tiek uzskatīts, ka caurmēra vidusskolēns var izprast ģenētikas likumības, kādas viņam iespējas gūt ieskatu par to, kā psihotropiskās vielas iziet cauri katrai organisma šūniņai? Skolās māca par Dostojevski un Veidenbaumu. Ne tāpēc, ka tas būtu kultūrnozīmīgi, «izglītota» pusaudža gadījumā – «cool». Vai, saskaroties ar narkoliteratūras klasikas (tas nenozīme šarlatānismu) paraugiem, piemēram, «Kāda angļa, kurš lietoja opiju, grēksūdzi», top skaidrs, kāpēc angļu rakstniekam, reizē narkomānam Tomasam de Kvinsijam «grēksūdze nenozīmē vainas atzīšanu»?
Kvinsijam sava narkomāna dzīve «kopumā ņemot, ir filozofa dzīve». Nelaime tikai tā, ka jebkurš ķīmisko vielu «uzskrūvēts» indivīds jūtas kā filozofs.
Mediķi pauž viedokli, ka narkotiku apkarošanas jomā darbam skolās nedrīkst iesaistīt tādus speciālistus, kas paši kādreiz lietojuši narkotikas. Pusaudzim varot rasties priekšstats – redz kā – tik daudz lietojis un tomēr atmetis, turklāt labi izskatās.
Ēriks Kleptons, kā zināms, karjeras sākumā radošās iedvesmas «baroja» ar pamatīgām kokaīna porcijām. Uz skatuves, saprotams, viņš izskatījās lieliski, pēc «atmešanas» gadus desmit bija alhokoliķis. Cits, iespējams, vēl vairāk dievināts mūziķis 24 gadu vecumā mira no pārdozēšanas – aizrīšanās ar paša vēmekļiem.
Vēl mazliet par sodu. Cik tad vajadzētu «dot» Prīvertam, ja Augstākā tiesa viņu atzīs par narkotiku kontrabandistu? Nošaut – kā par narkodīleriem piemērojamo sodu galvo daži no aptaujātajiem «lietotājiem»? Vai mūsu situācijai piemērojams Singapūras variants, kur lietotājs faktiski tiek kvalificēts kā izplatītājs, par pāris gramu hašiša «glabāšanu» paredzēts bargs sods. Vai motivācija, izplatīt vai neizplatīt narkotikas, vairāk saistīta ar kriminālkodeksu vai vērtību izpratni. Kā likumdošanā, jo vairāk – katra indivīda apziņā – formulēt narkomāna statusu, lai netiktu apiets apziņas brīvības princips?
Visbeidzot – kā bērnu informēsi par apziņas dīvainībām? Cita starpā runa ir par 20 000 tūkstošus latu vērto «reklāmas klipu pret narkotikām», kas mēnesi tikšot translēts TV.
Daudzi Jelgavas narkoloģiskajā slimnīcā nokļuvušie «lietotāji» esot vienlīdz informēti par savas rīcības iemesliem, sekām, īpaši par narkotisko vielu lietošanu paredzētajām sankcijām.
Manuprāt, mēģinot formulēt atbildi uz triviālo jautājumu, kāpēc vispār vajag kaut ko lietot, vispirms būtu vērts atmest aizspriedumus: «man» – nerunājot par reālu līdzatkarību –, nav pat teorētisku iespēju kļūt par atkarīgo lietotāju.
Šajā sakarā mani vairāk gan interesē, mediķu valodā runājot, līdzatkarīgie. Piemēram, Jelgavas Narkoloģiskās slimnīcas rīkotās sanāksmes, kurās par to tiek runāts, galvenokārt apmeklē pacientu sievas, draudzenes un tikai retu reizi – pacientu mātes. Tiesa, līdzatkarību saprotu ne gluži tā, kā mediķi. Tātad – kāpēc vispār lieto? Atbildi galvenokārt nosaka tas, kura no abām kategorijām (atkarīgie vai līdzatkarīgie) definējama kā «nelaimīgie». Tiesa, ja vien indivīdam būtu pārliecība, ka sabiedrībai kopumā, ja tā varētu teikt, nav problēmu ar realitātes izjūtu. Bet tā ir tēma atsevišķam rakstam.
