Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi Salgales apkārtnē.
Turpinājums,
sākums 13. augusta numurā
Avotniekos no rakstnieka Arnolda Apses bibliotēkas lasīju Gorkiju, Katajeva “Divus kapteiņus” par zēnu, kura blēņu dēj bojā aizgāja viņa tēvs, Verna “Kapteiņa Granta bērnus” u.c. Tādējādi, salīdzinot ar saviem vienaudžiem, biju izcili aplasījies.
Avotnieku bēniņos glabājās nobrūnējuša koka zārks. Man šāda kaste bija labi pazīstama no Līlavu laikiem, tāpēc neizraisīja nekādas sarežģītas emocijas. Bet piekrauts tas bija ar veciem žurnāliem un avīzēm – “Atpūta”, “Sociāldemokrāts” –, pakām Apses rokrakstu. Siltā laikā bēniņos iekārtojos arī lasīt. Atceros, ka tieši tur izlasīju “Hamletu”. Manuskripti deva taustāmu priekšstatu par literārā darba tapšanu. Mēģināju pats ko sacerēt. Kopā ar brālēniem Zelmeņiem izveidojām savu žurnālu “Raibā dzīve”, kuram paši vien bijām arī lasītāji.
Pulksteņa mantinieks
Saslima vectēvs. Viņa mājas “Līlavas” nebija tālu, sevišķi ja gāja taisni pa meža stigu, bet tad iznāca gar āpšu alām uzkalniņā. Tas gan mazliet biedēja, bet ja saņēmās un dienas laikā… Šie gājieni man bija zināmā mērā dēkas un interesantas ekskursijas. Pa ceļam bija iespējams apskatīt kara atstātās pēdas un iztēloties, kā te vīri kāvušies. Tūlīt pie Brīdāgiem krūmiem apaugušā laukumā, redzams, strādājuši mīnmetējnieki. Vēl pa pilnam mētājās mīnu ar spārniņiem un pulvera ripiņu – gan atsevišķas, gan zīda maisiņos. Pietrūka vien resnā stobra, lai varētu kādu izsviest.
Līlavās vecamtēvam bija izbūvēta atsevišķa istaba mājas rietumu galā. Kad ierados, viņš gulēja. Bija sevišķi priecīgs, cēlās sēdus, pa istabu staigāja. Ļoti vājš gan, apaudzis baltiem bārdas rugājiem, iekritušiem vaigiem. Vectēvu apciemoju vairākas reizes – ik pa nedēļai. Kādā no pēdējām reizēm viņš man rādīja atkal savu sudraba pulksteni: “Kad es nomiršu, tas būs tavs.”
Tā diena pienāca drīz – 1947. gada 21. aprīlī. Kapiņu izraka ieslīpi pretī vecāsmātes kapam tā austrumu galā. Blakām jau vietas nebija. Es arī ar trim smilšu saujām atvadījos no tuvinieka, kas laikam mani bija mīlējis tikai mazliet, mazliet mazāk nekā māte. Viss bija gatavots šiem laikiem ļoti labi un pa godam. Izvadīja Salgales mācītājs Billerts, ko tagad komunisti bija padarījuši par bitenieku. Man šķita, ka mielastam ēdienu bija daudz un ļoti gardi. Visu sēru viesu klātbūtnē pie galda vectēva aprūpētāja Malvīne man izsniedza pulksteni, bet mātei, savai jaunākajai meitai, vectēvs bija novēlējis lielu ar pelēku vadmalu apšūtu kažoku. Malvīne nebija mūsu radiniece, bet gan veca vientuļa sieva no Skaistkalnes puses. Tika sarunāts, ka viņa aprūpēs vectēvu, kas pēc vecāsmātes nāves mūža nogalē viens palikt nevarēja.
Uz grauda kaimiņš komunists
Ar brālēniem Vilni un Laimoni Zelmeņiem mums vēl izveidojās interese par sprāgstvielām un šautenēm. Es biju mežā un ierakumos atradis divas vācu sistēmas šautenes. Vienu īsu – karabīni –, otru garu – musketi. Abas bija nevainojamā kārtībā un nerūsējušas. Vilnim bija krievu sistēmas šautene. Tās nu mēs tīrījām, eļļojām un ļoti vēlējāmies izšaut. Sapratām, ka mājās glabāt ieročus būtu bīstami – ja čekisti atrastu, uz Sibīriju prom visa ģimene. Tāpēc darbojāmies Rausēju mežā vai grantsbedrēs – pamestos karjeros, kas tagad aizauguši ar biezum bieziem alkšņiem un kārkliem. Bet izšaut bija bīstami, jo nepilna kilometra attālumā pāri laukam Pūķos dzīvoja iznīcinātājs un komunists Mākulis. Spriedām, ka paretam pa vienam šāvienam var uzdrīkstēties, jo tad viņš sprādzienu nebūs gaidījis un neapķers, no kuras puses tas atskanējis. Pārsimt metru lejā pie pusielauzta tiltiņa pāri strautam gulēja caurteku betona grodi, laikam atvesti tilta remontam. No krūmiem notēmēju un izšāvu uz tiem. Betona druskas un putekļi vien pašķīda gaisā. Citreiz Mākulis turpat pāri strautam pļavā ar pļaujmašīnu pļāva zāli – vien ap simt metru no grantsbedru krūmāja. Izlīdu ar šauteni krūmmalā un no lapotnes, ielaidis patronu stobrā, tēmēju uz pļāvēju, izgaršodams, kā tas būtu, ja…Taču man nebija domas, ka es to varētu, ka es to spētu uzdrīkstēties. Tā bija tikai iekšēja tīksmināšanās, ka to varētu izdarīt.
Mūsu vispārākais kara rīku atradums bija pie Ābelēm pamestais sašautais vācu tanks. To gan nebija iespējams paņemt personīgai lietošanai, bet neviens netraucēja ar to darboties uz vietas. Bruņusitēja granāta bija ieurbusies sānos pie kreisā priekšējā stūra un zem torņa sprāgusi. Svarīgi, ka tanks nebija dedzis. Braši stobru paslējis, tas stāvēja ar saviem gumijotajiem riteņiem pilnīgi veselās kāpurķēdēs. Zem aizmugurējās daļas režģiem bija redzami motora vārstu kāti ar atsperēm. Kāds jau vākus bija noskrūvējis. Visas lūkas bez vainas vērās vaļā un ciet. Iekšā zem torņa uz grīdas bija neaprakstāma lūžņu sagāztuve, bet pie lielgabala spožie ritenīši ar rokturiem, lai arī klanījās, padevās griešanai. Stobrs cēlās un grima, ja to grieza. Sāniskai kustībai kopā ar torni gan nepadevās, jo sprādziens bija deformējis sliedi, pa kuru jāripo torņa atbalsta ritenīšiem. Lielgabala aizslēga mehānisms darbojās, sitējmehānisms nostrādāja ar spēcīgu klaudzienu. Paskatījāmies caur stobru, spīdēja nevainojami spožas vītnes. Radās doma izšaut, ja būtu patrona ar granātu. Sākām rakties pa dzelžiem, kas uz grīdas zem kājām. Un šajos lūžņos ieraudzījām… cilvēka plaukstu, apkaltušu, sakrunkojušos un nomelnējušu. Tūlīt pārtraucām rakšanos dzelžos un rāpāmies pa lūku ārā. Vācieši steigā nebija salasījuši visas savu kritušo tankistu daļas. Tā mums nedaudz pietrūka dūšas izšaut ar lielgabalu. Un drīz vien krievi tanku bija izjaukuši un aizvedusi.
Sprāgstvielu ķieģelīšus kā ziepju gabaliņu pakas piķotas jumta papes ietinumā varēja atrast un salasīt vairumā. Retums bija detonatori – cigaretes lieluma caurulītes, pildītas ar dinamītu un saspraustas koka klucīša urbumos ar rakstāmlietu penālim līdzīgi uzbīdāmu vāciņu. Laika degļa auklas vispār nebija atrodamas, tāpēc izlīdzējāmies ar šaujampulveri, noberot to strīpiņā uz sausas virsmas, piemēram, dēļa. Pa to liesma degdama noteiktā ātrumā virzījās līdz detonatoram. Mežā jau pa grāvienam bijām iztaisījuši, bet nolēmām uzspridzināt ko lielāku. Grantsbedrēs auga prāva trīsžuburu apse, un zem tās lapsas izkašņājušas alu. Tajā arī ielikām pamatīgu lādiņu. Pulvera strīpiņai pielaidis uguni, cik jaudas, skrēju uz savu dažus simtus metru attālo māju un, pie loga atsēdies, izlikos, ka lasu grāmatu. Apses vispirms pacēlās gaisā, tad katra sagāzās uz savu pusi un sāniski nokrita zemē. Gaisa trieciens bija dobjš un spēcīgs, tā ka man vai krūtis nodrebēja. Pēc maza brītiņa atskrēja Mākulis ar padusē iespiestu šauteni un grozījās ap nogāztajiem kokiem, bet es no mājas ārā nerādījos un nelikos, ka man kāda daļa. Ar to arī lieta beidzās. Vai tolaik mazums kas sprāga – visi grāvji pilni mīnu un bumbu.
Krievu zaldātu atbruņotie
Mēs jau bijām tik gudri, ka nepazīstamas ierīces neaiztikām – sevišķi bumbas un mīnas. Draugs Laimonis Grīnfelds ar zēniem bija atradis vācu rokas ložmetēju. Tas nu bija jāizmēģina. Gājām visi uz Garozas puses purviem, kur nebūtu cilvēku. Tikai vienu kārtu paspējām nogāzt, kad krievu zaldāti, kur gadījušies, bija klāt. Neko vairs nebija iespējams noslēpt. Bet viņi mūs pat negatavojās šaut nost, tikai patronlenti iemeta nepareizi starp ieroča vākiem, mīdīja to tikmēr ar zābakiem, līdz pilnīgi salieca tā, ka tie vairs neslēdzās ciet, un tad nometa, sacīdami: “Nestreļaiķe ķeper!” (Nešaujiet vairāk – krievu val.). Tad zaldāti aizgāja prom, bet mūsu ierocis bija pagalam. Paņēmām tomēr līdzi stobru un aizslēgu, ar kuru varēja šaut izlādētu patronu kapsulas, un vēlāk ar to Laimonis iešāva sev kājā patronas šķembu un nokliboja pat visu vidusskolas laiku. Rudenī, kad nobira lapas, krūmi kļuva klaji, un tur vairs nevarēja slēpties. Nākamajā pavasarī noslēptās šautenes nevarējām atrast un sevišķi centīgi arī nemeklējām. Karošana bija beigusies, un radušās citas rūpes un intereses.
Ģitāras vilinājums
Mēs nebijām zēni, kas palaisti savā vaļā un dara to, kas ienāk prātā. Gluži pretēji, mājās bija stingra disciplīna un pienākumu vienmēr pa pilnam. Ieroču lietas bija pilnīgi slepenas, un tās bija jāpaspēj veikt īsos brīvos brīžos, kad nozusts no vecāku acīm. Ja vecāki būtu mūs atklājuši, sods būtu bargs.
Grūtākais uzdevums bija vasarā govij un zirgam sapļaut sienu. Zāle tajā apvidū bija liesa, īsa un cieta, līda, kā saka, izkaptij cauri, un vālā nekas liels nekrājās. Kaut gan lielus gabalus novicināju, kaudzītes bija niecīgas. Zelmeņu onkulis man palīdzēja un mācīja asināt izkapti, bet tā atkal un atkal kļuva neasa. Ar māti grābām to pašu bada vālu un vedām Ķīšu šķūnī zem jumta, jo Avotniekos jau mums neviena jumta nedeva. Gadījās, ka šajā laikā ciemos atbrauca Jelgavas Zelmeņu tante, kuras viena meita bija nošauta pirmajā karā, bet otra, Jelgavas skolotāja, vācu laikā mirusi ar diloni. Vīrs tantei bijis lokomotīves mašīnists. Kādreiz pirms kara mūsu ģimenē tika pārrunāts, cik viņi teiksmaini labi dzīvo, kāds viņiem Jelgavā dzīvoklis! Tagad māja ar dzīvokli bija nodegusi un dzīve smaga. Bet ko mēs varējām palīdzēt!
Ar lauksaimniecību mātei nevedās. Tas arī nebija pa spēkam vienai sievietei un vienam zirgam. Izaudzēja jau lopiem un pašiem kādu sakni. Taču bietes, piemēram, laikā neuzirdinājām, tās iekalta mālā kā ķieģelī, kartupeļus, kā nākas, nesavagojām, bet ar kapli vien izravēt nespējām. Kādu gadu iesējām daudz burkānu. Centīgi un pacietīgi ravējām. Izauga labi, bet pietrūka uzņēmības, izveicības un spēka pārdot izaudzēto. Tā iznāca tikai barība lopiem.
Nelaimējās, ka mēs ar Ruciņu onkuli sakropļojām mūsu zirgu. Pirmo pēckara rudeni viņš bija izdomājis tikt pie naudas ar siena pārdošanu Rīgas ormaņiem. Atmatās pļāvām pāraugušo zāli, uzreiz krāvām vezumos. Daudz to žāvēt nevajadzēja – jau augot bija puskaltusi. Vedām tik uz Rīgu. Ormaņi, redzēdami, kas tā par barību, daudz nemaksāja. Kādā reizē onkulis par to saskaitās un sienu nepārdevuši vedām mājās. Ar vezumu atbraucām vienā laidienā, bez zirga pūtināšanas un ēdināšanas pusceļā, kā iepriekš to bijām darījuši tukšā. Tas mūsu zirgam izrādījās par daudz, un tam kļuva stīvas kājas. Kādā citā braucienā, kad atkal braucām pārdot sienu, līdz bija brālēns Gunārs. Viņš mani pierunāja par ietirgoto naudu nopirkt ģitāru. Pasakaini gardi arī ēdām pusdienas, kožot baltmaizes veģī un pieēdot tomātu. Kad ar mūzikas instrumentu, bet bez naudas atgriezos mājās, māte bija ļoti bēdīga.
Ar radio mājās ienāk pasaule
Lai iegādātos maizi, māte krāja pienu, dzesējot akā ielaistās kannās. Kad divas kannas bija pilnas, man viņa un Apses Lidija (tai, protams, savas kannas) bija jāved uz Lielupi uz kuģīti, kas piecos no rīta atgāja uz Jelgavu. Pilsētā viņas pienu iztirgoja un nopirka maizi – pa labam pusmaisam. Pēcpusdienā, kad kuģītis pienāca atpakaļ, atkal braucu abas atvest mājās. Nu maizes bija krietnam laikam. Ziemā, kad upe aizsala, kuģītis, protams, negāja. Tad viņas izmēģināja ar pīrādziņiem. Cepa ar speķi un veda Rīgā pārdot. Bet izrādījās, ka nekādas peļņas nebija, ja baltie milti un speķis pašām jāpērk. Līdz Iecavai vien bija sarežģīts brauciens ar tādu preci, kur nu vēl Rīga. Bet ēst visiem gribējās.
Mums bija krietni paaudzies bullēns, var teikt, pat bullis. To nolēmām kaut. Ēdām svaigu gaļu, tad sālījām un žāvējām, dūmojām. Sāļa šķēle šķita ļoti garšīga, vien sīkstāka par cūkas šķiņķi. Nodūmotos gabalus nācās uzglabāšanai pakārt Avotnieku saimnieces Lidijas Apses klētī, ko viņa arī labprāt atļāva. Bet nu viņa no gaļas gabaliem grieza kā no saviem, pie tam pavisam atklāti un draudzīgi. Viņa bija cilvēks bez kompleksiem, aizspriedumiem un ierobežojumiem. Mūsu māte gan no Lidijas produktiem kautrējās ko ņemt. Tas arī bija viens no cēloņiem, kāpēc mums te vairs īsti nepatika dzīvot.
Ziemā, lai izbarotu lopiem, siens bija jāved mājās no Ķīšu šķūņa, bija jābrauc uz mežu pēc kritušiem kokiem malkai, kaltušu priedīti vai eglīti baidījāmies nozāģēt, bet gar zemi gulošās bija piemirkušas. Māte kala vaļā pārsalušās un ieputinātās kaudzes, kur rudenī bija ieziemotas saknes, dienām saldējot rokas, lasīja bietes ragavās un veda mājās barošanai lopiem un sīrupa vārīšanai pašu saldumam. Sevišķs gardums padevās, ja sīrupu vārīja ar pienu. Tas toreiz mums garšoja labāk nekā šodien “gotiņas”. Man ik pa dienai nācās palikt no skolas mājās, lai palīdzētu darbos.
Mazgājāmies tai pašā virtuvē uz plīts sasildīta ūdens bļodā. Vienīgais gaismeklis bija skārda kārbiņa ar degli un taukiem vai kādu eļļu. Ne viena vien grāmata tika izlasīta pie šāda apgaismojuma.
Iekārtoju radio. Stakles onkulis man izpalīdzēja ar telefona klausulēm un detektora kristālu, kas viņam bija saglabājies no pirmskara laikiem. Pārkāru stiepli pār mājas jumtu, bērziem un ozolu sētā. Tā lieliska antena bija gatava. Klausījos Rīgas radio. Pasaule ienāca arī mūsu istabā.
Katru ziemu slimoju un kavēju skolu. Reizēm temperatūra uzkāpa ļoti augstu, bet māte ar zāļu tējām drīz mani dabūja kājās. Tikai reiz bez ārsta neiztikām. Kreisajai kājai pēdas virspusē bija uzmetusies pretīga ēde, kāja kļuva jēla un smirdēja. Māte jūdza zirgu, un braucām uz Iecavu pie ārsta. Viņš iedeva kādu smēri, kādu kaisāmu pulveri, lika sutināt kumelīšu tējā, un kāja drīz sadzija. Šajā gadā skolas kavējums ieilga no ziemas līdz maijam, jo nebija arī piemērotu apavu, ko aut kājās. Tad maijā no skolas saņēmu ziņu, ka esmu atstāts tajā pašā klasē otru gadu. Uz skolu vairs negāju, kaut maijā to būtu varējis darīt arī basām kājām. Nākamajā gadā atsācis mācības, pelnīju vienus pieciniekus, jo, sēdēdams mājās, gara laika pēc mācību grāmatas biju izpētījis no vāka līdz vākam. Skolotāji tomēr nolēma mani celt klasi tālāk, jo te man neesot ko darīt. Arī pārceltam man lika labas atzīmes, un skolā es atkal parādījos tikai periodiski, lai visos priekšmetos nopelnītu atzīmes. Māte vienmēr rakstīja dienasgrāmatā: “Dēls nebija skolā, jo bija jāpalīdz mājas darbos.”
“Es kāpt gribu kalnā visaugstākā”
Salgales pamatskolas beigšana pienāca 1948. gada pavasarī. Izlaiduma mielasta galdam katrs nesa, kādu nu gardumu varēja. Vecs beķermeistars Skurstenis cepa ķeizarkūkas un biezpienmaizes. Es aiznesu lielu mātes ceptu rupjmaizes kukuli. Galdā starp gardajiem saldumiem stiprāks rieciens nemaz nebija par ļaunu. Bet kaut ko es ar to arī gribēju pateikt, pret kaut ko protestēt. Laikam jau galvenokārt to, ka ar kūkām dzīvi nav iespējams saldināt. Svinīgajā izlaiduma aktā varonīgi deklamēju Viļa Plūdoņa “Atraitnes dēlu”: “Es kāpt gribu kalnā visaugstākā,/ Ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā…” Vai tad es arī faktiski nebiju atraitnes dēls? Tēvs gan vēl tolaik bija dzīvs. No soda nometnes kaut kur Urālos – no Soļikamskas – viņš bija atsūtījis uz ietinamā papīra ar ķīmisko zīmuli rakstītu vēstuli.
Saņēmu skolas beigšanas apliecību ar vieniem pieciniekiem un vēl uzslavas rakstu ar zelta burtiem un vadoņu Ļeņina un Staļina portretiem augšējos stūros uz spodras krītpapīra loksnes. Visi bija pārliecināti, ka ar tādu galvu kā man jāmācās tālāk. Ar kuģīti uz Jelgavu aizbraukt var – tātad Jelgavā. Dokumentus aizvedu uz 1. vidusskolu. Tā manā dzīvē ienāca daudz kas jauns, bet ne jau tāpēc labāks.
Turpinājums sekos
