Turpinājums,
sākums 10. septembra numurā
Pagājušajā gadā atvērtais Kolkas Lībiešu saieta nams ir vieta, kur ikviens aicināts ienākt, lai gūtu ieskatu Ziemeļkurzemes lībiešu kultūrā, tradicionālajās nodarbēs, valodas skanējumā un piekrastes kultūrvēsturiskajā mantojumā. Tajā, mūs uzrunājot lībiešu valodā, sagaida gide Ilze, atklājot, ka vārds “kolka” lībiešu valodā nozīmē “kakts, nostūris”.
Lībieši ir Latvijas pirmiedzīvotāji, Baltijas somugru tauta, kas izveidojusies Latvijas teritorijā pirms vairāk nekā 1000 gadiem, apdzīvojot lielas platības Vidzemē un Kurzemē. Diemžēl 19. gadsimta vidū tās bija stipri sarukušas, aptverot tikai nelielu apgabalu Vidzemē un 14 Ziemeļkurzemes zvejniekciemus.
Pašlaik lībieši apdzīvo tā dēvēto Lībiešu krastu – 14 Kurzemes jūrmalas zvejniekciemus no Ģipkas līdz Ovišiem. 19. gadsimtā tur dzīvojuši ap 2500 lībiešu. Lībieši ir radi somugriem – igauņiem, somiem, karēļiem, sāmiem, udmurtiem, komiešiem, mordviešiem, hantiem, ungāriem u.c.
Mūsdienās tā ir viena no skaitliski mazākajām Eiropas tautām. Patlaban Latvijā ir palicis ap 250 lībiešu. Lielākās kopienas ir Rīgā un Ventspilī, bet tikai aptuveni 20 cilvēku prot sarunāties lībiešu valodā. Pirmais un Otrais pasaules karš iztukšoja Lībiešu krastu, savukārt padomju okupācijas laikā vietējos iedzīvotājus aizsūtīja dzīvot 10 kilometrus prom no krasta, stāsta gide Ilze.
Kolka ir vienīgais lībiešu ciems, kas turpināja attīstīties padomju režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. Uz šejieni 20. gadsimta 50. gados pārcēlās iedzīvotāji no citiem ciemiem, kuros okupācijas režīms aizliedza piekrastes zveju.
Vecā Pastnieku ēka Kolkas centrā, kur kādreiz bijusi skola, pēc tam nespējnieku nams un pasts, tagad ir pārtapusi mūsdienīgā namā ar plašām telpām. Te var gūt ieskatu Ziemeļkurzemes lībiešu kultūrā, tradicionālajās nodarbēs un valodas skanējumā. Te izvietota sadzīves un kultūras priekšmetu ekspozīcija, bet ārpusē – zemūdens mantojuma brīvdabas ekspozīcija, tiek organizēti pasākumi, izstādes, koncerti, semināri, darbojas nometnes un vairāki lībiešu ansambļi. Šeit atrodas arī Dundagas novada pašvaldības Tūrisma informācijas centrs.
Ekspozīcijas centrā sēž lībiešu pāris – Didriķis (Didrok) un Nēze (Nēz) 18. gadsimta lībiešu tērpos. Lībiešu tautastērpam ir ilgas tradīcijas – no seno lībiešu apģērba, kuru valkāja lībiešu ciemos tagadējās Rīgas vietā, līdz pat 20. gadsimta Ziemeļkurzemes tērpiem, kuru savdabīgākā daļa ir lībiešu sievas aube – ar skaisti izrotātu pakauša daļu, kurā starp brokāta un zīda lentītēm ievīti auduma gabaliņi un stikla pērlītes. Ilze piebilst, ka aube katrai ciema sievai bijusi citāda.
Atšķirība ir arī tā, ka kāzās lībiešu līgava galvā likusi nevis vainadziņu, bet kroni, kuram noteikti bijis jāskan. To sieviete galvā likusi tikai reizi mūžā – kāzās. Kronis bijis viens uz visu ciemu – kura precējusies, tā arī likusi galvā. Lībiešu saieta nama ekspozīcijā apskatāmas gan aubes, gan 19. gadsimta kroņa kopija, kuru apmeklētājas droši var piemērīt un iemūžināt sevi bildēs.
Āra ekspozīcijā gide mūs aicina apskatīt reņģu stāvvada posmu. Visā garumā tas būtu 300 metru garš, un ar to vienā lomā var nozvejot 10–15 tonnas zivju. Stāvvadu jūrā ieliek martā, bet ap Jāņiem ar divām laivām brauc ņemt ārā un iztukšot.
Dundagas novada pašvaldība informē, ka Kolkas Lībiešu saieta namā tiks veidota pastāvīga ekspozīcija par lībiešu kultūru un tas izmaksās 73 689 eiro. Pašvaldība projekta īstenošanai ir saņēmusi Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda atbalstu, un ekspozīciju plānots izveidot līdz 2021. gada augustam.
Projekta īstenošanas mērķis ir ar digitālo tehnoloģiju palīdzību mūsdienīgā veidā atainot lībiešu kultūru ne tikai kā vēstures liecību, bet arī kā Latvijas kultūras sastāvdaļu, izceļot Ziemeļkurzemes lībiešu kultūras spilgtākos vēstures notikumus un veidojot Lībiešu saieta namā interaktīvu ekspozīciju.
Šī būs pirmā interaktīvā ekspozīcija, kas parādīs lībiešus kā Latvijas pamattautu. Tiks veicināta nacionālās identitātes uzturēšana un piederība savam novadam, reģionam un tautai, uzturot dzīvu lībisko identitāti, pamato projekta autori.
Kolkasrags, kur satiekas divas jūras
Kolkasrags ir izteiktākais zemesrags Latvijas piekrastē, Kurzemes pussalas tālākais punkts, un tajā vērojama divu “jūru” – atklātās Baltijas jūras (Dižjūras) un Rīgas jūras līča (Mazjūras) – viļņu saduršanās. Tā senais nosaukums Domesnes minēts jau ap 1040. gadu Mērvalas rūnu akmenī Zviedrijā.
Sauszemes raga turpinājums – zemūdens sēklis ar dolomīta slieksni pamatā – jūrā iestiepjas sešus kilometrus 0,5–3 metru dziļumā, tādēļ te ir viena no bīstamākajām kuģošanas vietām Baltijas baseinā. Savus pētniekus vēl gaida viena no lielākajām smiltīs ieskaloto seno kuģu zemūdens kapsētām Baltijas jūrā.
Bet tēlnieka Ģirta Burvja 2002. gadā darinātais skulpturālais veidojums “Jūras paņemtiem” aicina pieminēt jūrā bojāgājušos ļaudis un kuģus. Netālu no tā izvietota ekspozīcija par padomju laiku Kurzemes piekrastē. Kolkasrags ir viens no populārākajiem Latvijas tūrisma objektiem, kuru gada laikā apmeklē ap 50 000 ceļotāju. Jārēķinās gan ar to, ka automašīnu stāvvieta Kolkasragā ir par maksu.
Kad, vēl Kolkas Lībiešu saieta namā esot, gidei Ilzei jautājam, kā tad ir ar kuģu pievilināšanu un kāju griešanu, viņa teic, ka kolcenieki zina šo nostāstu un zināmā mērā ir apvainojušies par to, jo savulaik Kolkas iedzīvotāji bijuši tie, kuri devušies glābt nelaimē nokļuvušos kuģotājus un viņiem palīdzējuši.
Vēstures avoti vēsta, ka regulārs muižas administrācijas uzlikts pienākums un peļņas avots lībiešiem bija Irbes šaurumā un Kolkas sēklī avarējušo preču kuģu kravas glābšana un nogādāšana krastā uzceltajās noliktavās – spīķeros vai pagaidu glabātuvēs – zemnieku rijās un citās ēkās.
Kolkasraga bāku vēsture aizsākas 13. gadsimtā, kad šeit kurināti signālugunskuri jūrniekiem. Kad izstaigājam Kolkasraga priežu takas, apskatām vecās bākas drupas – akmeņu kaudzi ļaužu pilnajā jūras liedagā – un mazliet pabradājam pa jūru, pamanām, ka kāpās ir uzklāts un izdekorēts galds jaunajam pārim un pavisam nesen acīmredzot šeit notikusi laulību ceremonija. Visai drīz pamanu arī jauno pāri, kas skulptūras “Jūras paņemtiem” iedobē nododas divvientulībai. Tas šķiet simboliski – mīla stiprāka par nāvi.
Bet jaunā Kolkas bāka atrodas aptuveni piecu līdz sešu kilometru attālumā no Kolkasraga, smilšainā zemūdens sēkļa galā uz mākslīgi izveidotas salas, kas tiek arī dēvēta par Latvijas vienīgo salu. Salu veidoja no laukakmeņiem, ko pieveda laivās vai ragavās no Kurzemes un Igaunijas. Sākotnēji uzcēla koka bāku, kurā gaismu iededzināja 1875. gada jūnijā.
Kad sala nosēdās, uz tās uzcēla tagadējo bākas torni, kas sāka darboties 1884. gada 1. jūlijā. 21 metru augstais metāla konstrukcijas tornis izgatavots Sanktpēterburgā. Kopš 1979. gada bāka strādā automātiskā režīmā. Laivotājiem ar pieredzi noteikti vienreiz mūžā ir jāaizbrauc līdz Kolkas bākai. Jāņem gan vērā, ka laivošanai piemērots laiks ir tikai 40 dienas gadā.
Kā pareizi – Slītere vai Šlītere?
Tālāk pa putekļainiem lauku ceļiem tikpat kā bez norādēm, paļaujoties uz navigācijas lietotni (kura mūs aizved nepareizi), dodamies uz Slīteri, lai uzkāptu Slīteres bākā. Vairākus gadsimtus par orientieri jūrasbraucējiem kalpojusi dāņu vikingu būvētā Slīteres baznīca. Bet 1849. gadā no laukakmeņiem būvētais Slīteres tornis, kurš par diennakts bāku kļuvis tikai 1961. gadā, šodien uzskatāms par otru vecāko saglabājušos navigācijas būvi Latvijā (aiz Ovišu bākas).
Tā bija viena no augstākajām ugunīm visā Baltijas jūras piekrastē (102,2 metrus virs jūras līmeņa). Pakāpšanās sanāk diezgan iespaidīga, jo 26 metrus augsto torni vēl papildina Zilo kalnu krauja, kas pie celtnes pamatiem sasniedz 76 metrus virs jūras līmeņa (paskatoties lejup, var sareibt galva). Zilo kalnu krauja noteikusi vēl kādu īpatnību: neviena no Latvijas bākām neatrodas tik tālu no jūras – 5,3 kilometrus.
1999. gadā Slīteres bākā tika izdzēstas ugunis un nomontētas gaismas iekārtas. Bākas izdzēšana neapdraud kuģošanas drošību Ziemeļkurzemes piekrastē, jo kuģi tagad ir aprīkoti ar mūsdienīgām navigācijas iekārtām, tāpēc gaismas orientieru skaitu var samazināt. Agrākās bākas joprojām paliek kā labi dienas orientieri zvejniekiem, un Slīteres bāka kalpo arī kā meža ugunsnovērošanas tornis.
Kopš 2002. gada bākas komplekss ir Slīteres nacionālā parka tūrisma objekts, kas kalpo kā skatu tornis apmeklētājiem. Tajā izvietota ekspozīcija par jūras bākām Latvijā, Baltijā un pasaulē. No bākas paveras varens skats uz Slīteres nacionālā parka mežiem. Nacionālajā parkā ir izveidoti vairāki pārgājienu, velo, ūdens un auto tūrisma maršruti. Līdzās bākai atrodas arī dabas izglītības centrs “Slītere” ar milzu koku tā vidū, ko daži tūlīt izmanto, lai pie tā nofotografētos.
Kāpiens bākā patiešām ir iespaidīgs, turklāt visu laiku nepamet sajūta, ka tā mazliet šūpojas. Jau autobusā izraisījās diskusija – kā pareizi vajadzētu izrunāt šīs vietas nosaukumu – Slītere vai Šlītere. Mūsu grupas gide Līga nolemj, ka jājautā vietējiem, un, aprunājusies ar bākas darbinieci, kura pārdod ieejas biļetes, mums paziņo, ka vietējie to saucot par Šlīteri un Šlīteres bāku, jo zeme visapkārt kādreiz piederējusi baronam Šlīteram. Iebilstam, ka nereti ir redzēti nosaukumi Šlīteres bāka, bet – Slīteres nacionālais parks. Filoloģe Līga vien nosaka, ka te ir pastrādājuši valodnieki. Vēl uzzinām, ka Slīteres vārds cēlies no lībiešu valodas un nozīmē “mežiem apaudzis pakalns”.
Kad esam lejā un pie autobusa, šoferītis mūs “iepriecina” ar vēsti, ka nevarot to pielaist, lai sākot lūkoties pēc naktsmājām. Kad viena otra no mums patiešām jau sāk apcerēt tādu domu, atcerēties jaunību un ir gatava nakti pārlaist tuvējā siena pļavā, uzvar kolektīvisma gars un sievišķais spēks – mazliet iestumts, autobuss ierūcas un ir gatavs vest mūs mājup.
