Ar Edgaru un Emīlu Kauperiem tiekamies grupas “Carnival Youth” birojā Rīgā, lai runātu par mūziku, podkāstu gudrībām un diviem koncertiem, kas grupai šoruden paredzēti Jelgavā.
– Kā jums iet, kas jauns?
Emīls: Šobrīd viss grozās ap studijām. Ir ļoti forši, pieļauju, ja uzreiz pēc vidusskolas aizietu studēt, mēs tā par to nekaifotu, bet tagad ir pagājuši seši gadi un ir pavisam cita attieksme.
Edgars: Es ar Robertu kopā iestājos Kultūras akadēmijā uz filmu režiju un Emīls Mākslas akadēmijā uz vizuālo komunikāciju. Tiktāl viss ir ļoti jauki.
– Tad jums šīs ir pirmās studijas?
Emīls: Jā!
Edgars: Es pēc vidusskolas gāju uz ģeogrāfiem, kur biju kādu mēnesi, divus. Tad mums sākās tūres un viss beidzās. Gāju turp ar domu, ka tā ir mana vājā puse un es varētu to uzlabot, nevis tas ir tas, kur es varētu būt labs.
– Tātad pēc vidusskolas jūs aktīvi aizgājāt mūzikas pasaulē?
Edgars: Jā, 12. klasē mums jau bija albums, tad jau sākām braukāt uz koncertiem un ārzemēm un, beidzoties skolai, to turpinājām. Tagad ar visu industrijas nostopēšanu mums sanāca laiks pievērsties mācībām.
– Kāpēc izvēlējāties būt par mūziķiem?
Edgars: Tas ir likumsakarīgi. Mēs visi, kas spēlējam grupā, no bērnības esam gājuši mūzikas skolās.
Emīls: Ir sajūta, ka tā ir īstā vieta, kur mums jābūt. Dzīves gaitā pieņem kaut kādus lēmumus un tajās vietās, kur jūties labi, arī paliec. Vecāki mūs mazus veda uz mūzikas skolu, bet vienā brīdī no tās atteicāmies, jo prasījās aktīvāku dzīvesveidu.
Edgars: Mēs aizgājām mazliet profesionālāk uz sporta pusi un tad visu tīneidžeru laiku vispār mūziku neaiztikām. Pie tās atgriezāmies aptuveni sešpadsmit gados. Kad mazi gājām uz mūzikas skolu, Emīls gribēja spēlēt bungas, es ģitāru, bet mums teica, ka bundziniekiem ir jāspēlē ksilofons un ģitāra ir nenopietnais instruments, tādēļ to nemācīs. Tā aizgājām kora klasē, kur bija obligātas klavieres, es arī nedaudz paspēlēju trompeti, taču paralēli pie privātskolotājiem sākām spēlēt tos instrumentus, ko gribējām.
– Kā gāja sportā?
Edgars: Mēs bijām izvēlējušies snovbordu, kas bija diezgan sāpīgs. Un diezgan veiksmīgā brīdī aizgājām no tā prom. Trenējāmies, bija jau nodibināta Latvijas izlase, no kuras laimīgi izslīdējām ārā.
– Tiem, kas nezina, pastāstiet, kā tapa grupa “Carnival Youth”?
Edgars: Mana un Emīla muzikālā karjera sākās ar grupu “Žirafes”, kad mums bija astoņi gadi. Mēs studijā ierakstījām kādas četras dziesmas un desmit gados no mūzikas scēnas aizgājām. Mūsu producents bija ģitārists Egons Kronbergs. Kad 8. klasē nomainījām skolu, iepazināmies ar klasesbiedru Robertu, kas spēlē taustiņus. Viņš arī bija pabeidzis mūzikas skolu un to ar prieku aizmirsis. Viss sākās ar to, ka izdomājām aiziet uz mēģinājumu telpu, par laimi, mums bija tāda iespēja, un tā sākām spēlēt. Kādu gadu mēģinājām, jau bija sarakstīta koncertprogramma, un tad divas dienas pirms pirmā koncerta mums pievienojās puisis no paralēlās klases, kurš spēlēja basu. Nākamos četrus gadus jau aktīvi spēlējām un “tūrējām”, un līdz šim brīdim mums ir bijuši vēl divi basisti.
– Kāds tad ir jūsu sastāvs šobrīd – esat četri dalībnieki vai trīs plus basists?
Edgars: Tagad esam četri. Pirms tam bijām basista meklējumos, bet ar Kristiānu kopā esam jau pāris gadu, un ir ļoti laba sajūta.
– Kādu mūziku spēlējat?
Edgars: Mēs spēlējam indīroku, tā paši to dēvējam.
Emīls: Kaut ko starp eksperimentiem, popmūziku, rokmūziku, bez robežām, bet tas nav nekas nesaprotams.
Edgars: Mēs noteikti darām tā, kā gribam.
– Kas ir jūsu auditorija un jūsu fani?
Emīls: Tie ir brīnišķīgi cilvēki, kas klausās ļoti labu mūziku. Viņi noteikti ir talantīgi, dzīvespriecīgi.
Edgars: Mēs jau no grupas pirmsākumiem mēģinājām būt internacionāli un novērojām, ka skatītāju grupas dažādās valstī ļoti atšķiras. Latvijā nav tik izteikta koncertu kultūra, īpaši vecākajai paaudzei, tādēļ Latvijā mūsu fani vairāk ir jaunieši. Bet ar jauno koncertprogrammu viss varētu mainīties.
– Uzstājaties dažādās vidēs, gan lielos festivālos, gan mazos klubiņos. Kur jums pašiem patīk labāk?
Edgars: Katrā vietā savs šarmiņš. Tukšos klubiņos ne tik ļoti patīk spēlēt, pilnos, protams, labāk.
– Jūs joprojām skaitāt savus koncertus?
Edgars: Pēc 400 esam bišķiņ palaidušies. Iepriekš tiešām skaitījām un pierakstījām, un zīmīgi, ka lielie koncerti sanāca apaļi – trīssimtais, četrsimtais. Precīzu skaitu var atrast mājaslapā, jo mēs visu datējam.
– Ko paši klausāties, no kā iedvesmojaties?
Edgars: Mēs klausāmies mūziku, bet arī diezgan daudz podkāstus. It īpaši par ikdienas rutīnu un to, kā uzlabot kreatīvās performances un dzīves kvalitāti. Klausāmies dažādu nozaru speciālistus, gan aktierus, gan uzņēmējus.
Emīls: Muzikāli mūsu lielākie elki ir mākslinieki, kas iekļaujas “intependet” vai “alternative” kategorijā.
– Kas ir jūsu iecienītākie podkāsti?
Edgars: Ir pāris līderi, kam sekojam, piemēram, Timam Ferisam. Podkāsti ir padziļinātāki nekā radio intervijas, tiem nav reklāmas un ierobežots laiks.
Emīls: Tas ir līdzīgi kā audiogrāmatas. Lasīt un noturēt uzmanību ir grūtāk nekā klausīties. Un var klausīties, taisot ēst vai braucot ar riteni. Tās ir aptuveni divas stundas dienā, kurās uzsūkt vērtīgu informāciju.
– Kas no podkāstiem palicis prātā, vai kaut ko izmantojat ikdienā?
Edgars: Viena elementāra lieta, ko nesen sākām darīt apzinātāk, ir gultas saklāšana. Ir tik daudz lietu, ko nevar ikdienā kontrolēt un paredzēt, bet, no rīta pieceļoties, mazliet var ietekmēt savu ikdienu, saklājot gultu. Tas iedod zemapziņai kārtības un produktivitātes sajūtu – tas tā kā būtu izdarīts. Mūziķiem ikdiena ir diezgan nekonkrēta, citas dienas ceļamies piecos trīsdesmit, lai brauktu uz Gulbeni spēlēt skolā 1. septembrī, un citas dienas sešos vakarā izbraucam no Rīgas, lai divpadsmitos naktī kaut kur spēlētu. Diezgan mainīga tā ikdienas struktūra. Tagad būs interesanti, jo skola iedos tam nedaudz pretstatu.
– Kā tas ir būt bez dienas ritma, jūs ar to tiekat galā?
Emīls: Tas ir labs pašdisciplīnas treniņš – mēģināt laiku pavadīt gana produktīvi un pilnvērtīgi. Līdz šim ir bijis tā, ka gandrīz visas nedēļas bijušas intensīvas. Ja tā nav, tad esam saņēmušies un gājuši uz mēģinājumu telpu vai braukuši radošajās nometnītēs, lai rakstītu jaunu materiālu.
– Kāds ir jūsu dziesmu tapšanas process?
Edgars: Pārsvarā kopā radām visas dziesmas, braucam nometnēs uz laukiem uz nedēļu vai divām. Veidi ir dažādi – vai nu kopīgi spēlējam…
Emīls: … un atstrādājam kādu ideju, ko attīstām tālāk. Bet pēdējā laikā mēs rakstām individuālāk, katrs nāk ar savu ideju, skicīti, pārējie var komentēt un turpināt uzlabot.
Edgars: Bet nekad nav bijis tā, ka kāds atnāk ar jau gatavu produktu…
Emīls: … un saka, reku, džeki, jūs tagad spēlēsiet tā!
– Par ko ir jūsu dziesmas?
Emīls: Laikam jau tie ir mirkļu un sajūtu uzplūdumi un fiksējumi.
Edgars: Parasti ar tekstiem ir tā, ka vienam ir kāda četrrinde, ko tālāk visi četri rakstām kopā – ir divas rindiņas, nākamās divas ieliek cits, tas ir tāds kopdarbs. Bet vienam ir nedaudz lielāka autoritāte, kas var koriģēt visu.
Emīls: Katrai dziesmai ir kapteinis, kurš to jūt, jo tā ir viņa dziesma, viņa pārdzīvojums vai prieks.
Edgars: Bet mēs neesam aizrāvušies ar pārāk emocionālu savu pārdzīvojumu izlikšanu mūzikā.
Emīls: Mēs noteikti mēģinām sarakstīt jēgpilnus tekstus, cik patiesus vien varam, lai zinātu, kāpēc tos dziedam, nevis vienkārši tāpat dziedāt kaut kādas rindas. Jo vēlāk, ja ir jāspēlē četrsimt koncertu, tu tomēr gribi dziedāt kaut ko, kam ir jēga. Visticamāk, jau tas arī ierezonē, ka kāds cits var ar to asociēties. Mūsu dziesmas ir balanss starp emocionālo un intelektuālo, mēs meklējam vidusceļu, lai tas nav pārāk tiešs vai pārāk abstrakts.
– Dziesmas lielākoties rakstāt angliski vai latviski?
Edgars: Mums ir mazalbumiņš latviski un trīs albumi angliski, bet tagad jaunā programma “Naivais ku-kū” ir latviski, kas ir loģiski.
– Nu tad par “Naivo ku-kū”, tā ir koncertprogramma, ar ko jūs Jelgavā varēs sagaidīt 20. septembrī koncertzālē “Mītava”.
Edgars: Jā. “Naivas ku-kū” ir latviešu kinomūzikas programma, kas ir pavisam jauna un svaiga. Tā ir mūsu pašu atlasīta kinomūzika, kas īpaši rakstīta filmām. Koncertā tā izskanēs mūsu aranžējumā. Varētu teikt, ka nespēlējam nevienu savu dziesmu, viss ir jauna programma.
Emīls: Tas mums pašiem bija foršs uzdevums noskatīties visas vecās latviešu filmas un uzzināt vairāk.
Edgars: Dziesmu autori ir tikai četri, lielu daļu latviešu kinomūzikas ir sarakstījuši Imants Kalniņš un Raimonds Pauls. Bet programmā ir arī Marģeris Zariņš un Čipsis, un Dullais ar dziesmu no filmas “Blakus”.
– Tātad pārsvarā tās būs filmas, kas tapušas 20. gadsimtā?
Emīls: Jā, dominē “Četri balti krekli”, jo ar to filmu viss arī sākas.
Edgars: Tās bija lielas sakritības. Mums bija koncerts “Palladium”, un nez no kurienes izdomājām, ka spēlēsim “Dzeguzes balsi”. Mēs to izdarījām un par to aizmirsām. 2016. gadā braucām tūrē, un mums zvana, ka netālu no mums – Kannās – tiks izrāda filma “Četri balti krekli”, vai protam vēl to dziesmu nospēlēt? Es atbildēju – jā! Tad ar busiņu aizbraucām uz Kannām, nopirkām četrus baltus kreklus, nospēlējām dziesmu un pirmo reizi noskatījāmies filmu. Tā tas viss arī sākās.
Emīls: Bija sajūta, ka daudziem dziesmas no vecajām filmām ir spēcīgi iespiedušās atmiņā ar kādu konkrētu sajūtu, mums gribējās to visu izmainīt. Tās, kas bija visvairāk zināmas, mēģinājām visvairāk izmainīt, lai radītu kaut ko pilnīgi jaunu.
Edgars: Un tās, kas bija pilnīgi nezināmas, celt gaismā kā foršas dziesmas, ko cilvēki nezina, saglabājot gandrīz tuvu oriģinālam.
Emīls: Tas bija interesants uzdevums, jo, tā kā cilvēkiem tās dziesmas ir tik tuvas, mēģinājām saprast, cik tālu no oriģināla drīkstam iet, lai neizraisītu pretreakciju.
Edgars: Pagaidām ierakstīta ir tikai “Dzeguzes balss”, ko var noklausīties internetā un gūt ieskatu.
– Kāpēc “naivais” un kāpēc “ku-kū”?
Edgars: Jo vienmēr der būt nedaudz naivam un nedaudz ku-kū. Kā saka mūsu producents – pārcentība nekad neatmaksājas. Šodien vienā podkāstā dzirdēju, ka dzīvē vispār var nekad nestresot, mēs paši to izvēlamies. Liekas, ka mēs joprojām diezgan labi uzturam šo vieglumu un naivumu.
Emīls: Latvijā nav daudz piemēru, ka grupa var eksistēt un tas var būt pamatdarbs. Es domāju, ka tas iespējams, tikai esot naivam un nedaudz ku-kū. Mēs izvēlējāmies šo ceļu un esam laimīgi par to!
– Novembrī “Melno cepurīšu balerijā” būs pavisam cits koncerts?
Edgars: Tas būs Brazīlijā ierakstītā albuma “Good luck” koncerts, kas tika pārcelts no pavasara. Būs interesanti tagad spēlēt to materiālu, jo, grupām ierakstot jaunu albumu, dziesmas tiek spēlētas tikai nākamo gadu, pēc tam jau tops citas.
Emīls: Spēcīgākās jau izdzīvo, bet 70 procenti krājas albumos.
– Ja dziesmu mūžs ir tik īss, kā atceraties tām vārdus?
Emīls: Dažreiz neatceramies.
Edgars: Domāju, ka tā ir arī muskuļu atmiņa, tāpat kā pirksti atceras, ko spēlēt. Bieži ir tā, ka spēlē sen nespēlētu dziesmu, tūlīt jāsāk dziedāt, un tu domā – nezinu, nezinu un tad sāc, un aiziet. Tā ir maģija. Dažreiz tiešām, mazāk domājot, var labāk nospēlēt.
– Kāda ir jūsu bērnības mūzika?
Edgars: Man ir kaut kādas atmiņas par to, ko klausījāmies. Mums bija tādas matricu izlasītes, kur katrs sarakstījām savu dīdžeju setu. Un tur bija arī daudz sliktu dziesmu, piemēram, “Barbie Girl”, “Who Let the Dogs Out”, viss, kas divtūkstošo sākumā bija topā.
Emīls: Bet mēs arī Bobu Mārleju, “Gorillaz”, Džeku Vaitu klausījāmies, tā ka viss bija līdzsvarā.
– Šis jautājums jums droši vien jau ir apnicis, bet es tomēr pajautāšu – kāda ir “Prāta vētras” ietekme jūsu muzikālās karjeras attīstībā?
Emīls: Mums ceļi daudz nekrustojās.
Edgars: Protams, jāatzīst, ka starta atspēriena punkts mums bija labāks nekā čaļiem, kas kaut ko grib darīt, bet nezina, kur sākt. Mums bija iespēja aiziet uz mēģinājumu telpu un kaut ko padžingāt.
Emīls: Viņi vienmēr ir bijuši ļoti draudzīgi un atbalstoši, grupas sākumos esam braukuši viņiem līdzi, rādījuši savus demo un iesildījuši koncertos, kas, protams, ir superīgas iespējas. Taču ne visas grupas ir stadionu grupas un ir vēl daudzi citi ceļi, kā būt veiksmīgam, nesavācot stadionu.
Edgars: No podkāstiem, ko pieminējām, ir tāds tūkstoš fanu likums, ka ir vajadzīgs tikai viens tūkstotis fanu un tu vari būt komerciāli veiksmīgs un turīgs. Bet tiem faniem ir jābūt tādiem, kas vienmēr nopirks jauno albumu vai T kreklu.
– Jums ir tas tūkstotis fanu?
Edgars: Es teiktu, ka nē. Vispār jau fanošana kopumā ir zaudējusi savu popularitāti.
– Jūs ejat pa straumi vai pret straumi?
Edgars: Mēs noteikti neejam pa straumi, par to jāsaka paldies mūsu producentam Gatim Zaķim. Viņš vienmēr ir ļāvis vaļu eksperimentiem un bijis iesaistīts visā mūsu daiļradē. Ja mēs ietu pa straumi, noteikti vairāk taisītu popiņu latviski un mūs vairāk spēlētu radio. Dažreiz ir labāk atrast savu nišu un savu subkultūru. Taču mēs neesam arī radikāļi, pret straumi speciāli neejam, nemēģinām kaut ko izdomāt, lai tikai būtu citādi.
– Pēdējais jautājums likumsakarīgi – ko jums nozīmē Jelgava kādreiz un tagad?
Edgars: Mēs ik pa laikam esam Jelgavā, tur mums dzīvo vecvecāki, braucam ciemos uz dārzu un pirtiņu.
Emīls: Mēs tur nodzīvojām savu pirmo dzīves gadu. Varam teikt tikai visu to labāko.
Edgars: Nesen riteņbraucienā devāmies cauri Jelgavai. No Latvijas pilsētām tā ir viena no tuvākajām, mums patīk Rīga, Jelgava un Liepāja, kas ir mūsu sakņu vietas. Jelgavā mums ir bijis visaukstākais koncerts, jo spēlējām ziemā, kad ārā bija kādi mīnus piecpadsmit. Ļoti sala pirksti, bet tas bija labs koncerts.
