Relatīvi
“Covid-19” plosīšanās pasaulē nereti kalpo par iemeslu cilvēku bubināšanai par šādām un tādām problēmām un ierobežojumiem. Tiesa gan, vērts ņemt vērā, ka, salīdzinot ar lielāko daļu pasaules valstu, mēs īstus ierobežojumus lāgā neesam redzējuši. Par to, ka nemaz jau tik slikti nedzīvojam, liek aizdomāties arī laikrakstā publicētās Viļņa Beitiņa atmiņas: “Lai iegādātos maizi, māte krāja pienu, dzesējot akā ielaistās kannās. Kad divas kannas bija pilnas, man viņa un Apses Lidija (tai, protams, savas kannas) bija jāved uz Lielupi uz kuģīti, kas piecos no rīta atgāja uz Jelgavu. Pilsētā viņas pienu iztirgoja un nopirka maizi – pa labam pusmaisam. Pēcpusdienā, kad kuģītis pienāca atpakaļ, atkal braucu abas atvest mājās. Nu maizes bija krietnam laikam. Ziemā, kad upe aizsala, kuģītis, protams, negāja. Tad viņas izmēģināja ar pīrādziņiem. Cepa ar speķi un veda Rīgā pārdot. Bet izrādījās, ka nekādas peļņas nebija, ja baltie milti un speķis pašām jāpērk. Līdz Iecavai vien bija sarežģīts brauciens ar tādu preci, kur nu vēl Rīga. Bet ēst visiem gribējās. Mums bija krietni paaudzies bullēns, var teikt, pat bullis. To nolēmām kaut. Ēdām svaigu gaļu, tad sālījām un žāvējām, dūmojām. Sāļa šķēle šķita ļoti garšīga, vien sīkstāka par cūkas šķiņķi.”
Ir vērts palasīt atmiņas par senākiem laikiem, lai atkal atcerētos, ka mums maize nopērkama jebkurā veikalā ap stūri, un, ja veikals nav uzbūvēts mūsu kvartālā, jau ir iemesls pasūdzēties, ka netiekam gana nodrošināti.
Redakcijas sleja
00:00
17.09.2020
64