Uz «Ziņu» redakciju atnāca kāda jelgavniece, kas vēlējās palikt anonīma, un izstāstīja visai bēdīgu atgadījumu Jelgavas tirgū.
Uz «Ziņu» redakciju atnāca kāda jelgavniece, kas vēlējās palikt anonīma, un izstāstīja visai bēdīgu atgadījumu Jelgavas tirgū.
– 23. augustā saņēmu pensiju un izdomāju nopirkt tirgū plūmes – panašķoties. Noskatījusi tās, par 36 santīmiem kilogramā, nolēmu: puskilogramu jau var nopirkt. Salasījusi no kastēm augļus, nosvērtus tos noliku sev priekšā un sniedzu pārdevējai 50 santīmu, jo precīzas naudas – 18 santīmu – man nebija. Tikai tad pamanīju, ka pārdevēja bija stiprā alkohola reibumā. Turklāt atlikumu vajadzēja gaidīt diezgan ilgi, tādēļ par to atgādināju. Bet naudas vietā saņēmu niknu apgalvojumu:
– Kādu naudu, jūs man vispār neesat samaksājusi!
Tajā pašā brīdī mans puskilograms plūmju tika atbērts atpakaļ kastē. Neizpratnē pamīšus vēros pārdevējā un plūmēs, lūdzot atdot vismaz naudu, tomēr nesagaidīju nekādu reakciju. Tad pēkšņi, sapratusi, ka citādi savus 50 santīmus neatgūšu, paķēru tos no naudas toverīša un ātrā gaitā devos projām, domādama, ka lielajā ļaužu pūlī plūmju pārdevēja mani neatradīs. Tomēr, kad pagriezos, lai atskatītos, redzēju, ka viņa skrien pakaļ, bet daži apkārtējie cilvēki rāda uz mani ar pirkstu un bļauj:
– Lūk, viņa!
Lielā niknumā iereibusī sieviete uzklupa man un sāka lauzt rokas. Aiz sāpēm kliedzu un saucu policiju. Apkārtējie skatījās uz mums, taču neviens nenāca palīgā, un korpulentā uzbrucēja turpināja mani iekaustīt. Pēc ilgāka brīža kāds paviljona darbinieks nostājās mūsu starpā un mēģināja nomierināt nikno pārdevēju. Nedzirdēju, ko viņš pateica, bet sieviete ātri nozuda cilvēku pūlī. Jutos satriekta un pazemota kā tāda zagle. Biju pārāk bezspēcīga, lai aizstāvētos un pierādītu savu taisnību. Tagad baidos doties uz tirgu, jo neesmu droša, ka pārnākšu.
