Saule, pirms devās vakara peldē jūrā, vārtīdamās Tukuma pievārtes pļavā, bija aizķērusi miglas palaga stūri un nu to kā baltu «šleipi» vilka sev līdzi aiz apvāršņa. Uz zaļās pļavas un miglas auta robežas kaklus graciozi snaikstīja trīs dzērves.
Saule, pirms devās vakara peldē jūrā, vārtīdamās Tukuma pievārtes pļavā, bija aizķērusi miglas palaga stūri un nu to kā baltu «šleipi» vilka sev līdzi aiz apvāršņa. Uz zaļās pļavas
un miglas auta robežas kaklus graciozi snaikstīja trīs dzērves. Uz vakarblāzmas fona tas uzbūra teiksmainu Tālo Austrumu motīvu. Bet varbūt vēl joprojām biju Eduarda Ūdra dārza, viņa dzīvesstāsta iespaidā?
«Žeņ-daņ-šeņ» nozīmē – zibens sakne
Dzimušam un augušam Tukumā, Eduardam Ūdrim skološanās beidzās jau pēc septītās klases. Viņam bija padevusies zīmēšana, tāpēc jaunietis iestājās darbā vietējā keramikas kombinātā. Puisim veicās tik labi, ka jau pēc pusgada māceklis ieguva 5. kategorijas podnieka kvalifikāciju. Viņš taisīja podus un pieprasītos keramikas šķīvjus, kurus pēc tam apgleznoja pazīstamais latviešu mākslinieks Ansis Artums.
– Ansis bija mans pirmais nopietnais skolotājs. Ar viņu kopā devāmies arī zīmēt skices dabā, – atceras E.Ūdris. – Viņš bija vairākus gadus par mani vecāks, taču darbs keramikas cehā bija iedragājis viņa veselību. Iedomājieties, augām dienām darboties ar glazūrām, kuru sastāvā vai visa Mendeļejeva tabula, smagos metālus ieskaitot! Un turpat, ceha galā, svelmaini dvašoja māla apdedzināšanas krāsns, kā pūķis pa visām atverēm sprauslādama ne jau ozonu…
Karību krīze
Drīz puisi aicināja pienākums pret sociālistisko tēviju: bija jāvelk mugurā karavīra frencis. Trīs gari gadi aviācijā Kolas pussalā starp Murmansku un Mončegorsku, kur Hibīnu kalnos ziemeļblāzma spīdēja biežāk nekā saule, kur veselu pusgadu gribējās tikai vienu: kaut pienāktu diena! (Starp citu, Mončegorska bija viena no retajām Krievijas pilsētām, kuras centrā piemineklis bija nevis Ļeņinam, bet – platradzim alnim.)
Pēc demobilizācijas atgriezies Tukumā un iepriekšējā darba vietā, E.Ūdris drīz vien no jauna tika iesaukts dienestā. It kā kārtējās mācībās. Viņš tika norīkots uz Kēnigsbergu (Kaļiņingradu), kur īsā laikā bija koncentrējies milzīgs karaspēka daudzums. Šis laiks pasaules vēsturē pazīstams ar nosaukumu «Karību krīze»: imperiālistiskajai Amerikai zem paša deguna, Kubas salā, bārdainais Fidels bija atvēris ostas PSRS kara kuģiem, salu pārvērtis lielā PSRS karabāzē; divu lielvalstu vadītāji – Kenedijs un Hruščovs – jau bija pastiepuši rokas pie galvenās sviras (toreiz vēl nebija pogas) pasaules trešā, atomkara, iedarbināšanai… Visa pasaule bija sastingusi atrisinājuma gaidās. Kaļiņingradas garnizonā nepārtraukti valdīja trauksmes režīms.
Eduards Ūdris bija sardzes priekšnieks, kad viņa dežūras laikā kādai «ūdens – gaiss» tipa raķetei radās degvielas noplūde. Raķetes darbināja radioaktīva degviela.
Pēc Karību krīzes pasaule atviegloti uzelpoja. Eduards Ūdris pēc tās kļuva par pastāvīgu P.Stradiņa klīniskās slimnīcas pacientu un drīz vien – 2.grupas invalīdu . Tolaik PSRS teritorijā «nebija» prostitūcijas un narkomānijas, oficiāli «nebija» (līdz Černobiļai) arī staru slimības. Eduarda diagnoze skanēja «mierinošāk» – leikoze. Sarkano asinsķermenīšu skaits nenovēršami kritās, kļuva jaušami sirdsdarbības traucējumi.
P.Stradiņa klīniskā slimnīca bija plaši pazīstama, pat slavena. Tomēr tur veselību atguva ne vien dažādas prominences, bet arī vienkārši ļaudis. Kādu laiku Eduarda Ūdra palātas biedrs bija kāds vīrs no Habarovskas. Viņš ieteica ārstēties ar žeņšeņu.
Bet kā lai tolaik pie tā tiktu?! Uz vispārējā deficīta fona šis leģendām apvītais ārstniecības līdzeklis toreiz pat atzītu mediķu aprindās nebija īpaši pazīstams.
Pāris 25 gramu flakonu dēļ bija jāizstaigā ministriju un citu birokrātu midzeņu gaiteņi, jāsavāc nezin cik parakstu. Labi, ka palātas biedrs bija turējis vārdu: viņš atsūtīja paciņu ne tikai ar brīnumsaknes tinktūru, bet arī dažas šā auga saknītes un pamācības audzēšanā. Pirmie žeņšeņa stādi Eduarda Ūdra dārzā izauga jau sešdesmitajos gados. Taču tikai pēc apmēram 15 līdz 20 gadiem viņš, burtiski uz savas ādas pārliecinājies par leģendārā auga brīnumdarītāja spējām, pievērsās tā mērķtiecīgai kultivēšanai.
Zibens sakne
Žeņšeņs esot tiesīgs saukties par Zemes dzīvības simbolu, kā relikts tas audzis vismaz miljonu gadu. Tas vienlaikus ir kā koks un kā zāle. Leģendas vēstī, ka žeņšeņs izaug vietā, kur avotā iesperot zibens: tad ūdens aizejot pazemē un izaugot šis brīnumaugs, ko mēdz dēvēt gan par «Dieva dāvanu», gan par «Dieva zāli», «simtspēku», «zemes sāli» vai vēl citādi, tomēr visbiežāk – tieši par «dzīvības sakni» (ķīniešu valodā žeņ – cilvēks, šeņ – sakne; vēl hieroglifos raksta «žeņ–daņ–šeņ», kas nozīmē – zibens sakne). Senās Ķīnas grāmatās atrodamas parunas un salīdzinājumi: meža zvēru valdnieks ir tīģeris, jūras zvēru pavēlnieks – drakons, bet visu augu pavēlnieks – žeņšeņs. Tālo Austrumu tautu medicīnā šis augs pazīstams vismaz 4000 gadu, bet Eiropā to no Āzijas pirmoreiz ieveduši holandiešu tirgotāji.
Pirmoreiz par žeņšeņu Rietumeiropā rakstījis francūzis Žartu, kas, 1714. gadā atgriezies no Ķīnas, vēstīja par šā auga dziednieciskajām spējām: tas palīdzot pret nogurumu, spēku izsīkumu, likvidējot sliktu dūšu, palīdzot gremošanas orgāniem, nostiprinot krūtis, uzlabojot sirdsdarbību un garastāvokli, palīdzot pret galvas reiboni, atjaunojot redzi un muskuļu tonusu… Mūsdienās augu iesaka arī kā pretvēža preparātu.
Tā nu sagadījās, ka turpmākā dzīve E.Ūdrim grodi savijās ar Tālo Austrumu brīnumaugu. Būdams 2. grupas invalīds, viņš nespēja ģimeni uzturēt no pensijas vien. Padomju gados bija atļauts ierīkot siltumnīcu ne lielāku par 20 kvadrātmetriem. E.Ūdris tagad atzīstas, ka grēkojis: viņa siltumnīcai bijis 40 kvadrātmetru. Audzējis pārsvarā tulpes un rozes, bet vēlāk apguvis tolaik ļoti pieprasīto un krāšņo ‘Sima’ neļķu audzēšanu. Apmēram septiņdesmito gadu vidū kļuva «šiki» dāvāt līdz tam Latvijā nezināmus ziedus – gerberas. E.Ūdris bija viens no pašiem pirmajiem ziedu audzētājiem Latvijā, kas gerberas piedāvāja tirgū:
– Mana prece bija tik mazpazīstama, bet pieprasīta, ka pie «Saktas» un Centrāltirgū bieži dzirdēju izbrīnu: «Kakaja ogromnaja romaška, iņķeresno, otkuda?» (Cik milzīga margrietiņa, nezin no kurienes?)
Entuziasts
Ziedi, augi bija E.Ūdra un viņa kundzes Rutas pasaule. Dzīvesbiedres darba vieta bija Tukuma dārzniecība, Eduards kopa mājas siltumnīcu, lecektīs audzēja žeņšeņu. Sadarbībā ar citiem Latvijas entuziastiem viņš secināja, ka mūsu klimatiskajos apstākļos iespējams izaudzēt pat pilnvērtīgākus (bioķīmiskā sastāva un iedarbības ziņā) augus, jo pie mums ir labvēlīgāki apstākļi fotosintēzei, arī tāda sfagnu (lapu sūnu apakšklase) sūna kā pie mums Tālajos Austrumos nekur nav sastopama.
E.Ūdris bija viens no nedaudzajiem, kas prata saskatīt perspektīvu žeņšeņa audzēšanā. Studējot literatūru, viesojoties Habarovskā un Vladivostokā, eksperimentējot savā nelielajā piemājas zemītē, viņš rada sev domubiedrus. Ar kolhoza priekšsēdētāju Jāni Apsīti Irlavā pat bija iekopts pāris hektāru lielākai žeņšeņa audzētavai, ierīkots nožogojums, sarūpēti dēsti. Pēc tam, kad Latvijā daudzkas izjuka un pačibēja, arī kādreizējais kolhozs beidza pastāvēt, postā aizgāja žeņšeņa stādījumi. Nevienam tas vairs nebija vajadzīgs…
Tomēr dzīvības saknes audzētāju pulks Latvijā bija audzis krietni, viņu skaits pat pārsniedza divus simtus. Diemžēl birokrātisku barjeru un tirgus konjunktūras dēļ žeņšeņa audzēšana rūpnieciskos apjomos Latvijā tā arī nav attīstījusies.
– Toties, tici vai netici, es Vladivostokā lielā kultūras pils zālē lasīju lekciju par žeņšeņa audzēšanu! – nosmīn E.Ūdris. Viņš stāsta, ka žeņšeņu iespējams audzēt arī kā telpaugu, istabā vai, piemēram, uz balkona, ka ļoti vērtīgas ir arī ogas: no tām var pagatavot garšīgu, tonizējošu ievārījumu. Un vēl – žeņšeņam esot «pusbrālis» – eleuterokoks, augs ar līdzīgām dziednieciskām īpašībām, tikai ogas tam neesot vis sarkanas, bet melnas.
Viņš, protams, par dzīvības sakni zina stāstīt bez gala. Jo tai viņš pateicīgs arī par savu veselību un dzīvību. Un ne jau tikai šai saknei vien. «Zemgales Ziņu» 17. augusta numurā tiku stāstījis par E.Ūdra «zāļu fabriku mājas pagalmā», par viņa izveidoto un vadīto firmu ārstniecības augu sagādē, apstrādē, fasēšanā un izplatīšanā. Vairākus gadu desmitus šā vīra dzīve un darbs saistīts ar augiem, dabu. Turklāt viņš būtībā ir «vistīrākais» pilsētnieks: viņa nelielā māja atrodas uzreiz aiz Tukuma robežas, pie tās strauji jānogriežas no vecās Talsu šosejas, un tur, aiz nelielās cūkpriedītes, jau ir Eduarda Ūdra «īpašumi» – 3000 kvadrātmetru zemes, ko ne mājas saimnieks, ne viņa ģimene nav ar mieru mainīt ne pret vienu citu vietu.
Daba. Māksla. Harmonija
Vienā ēkā dzīvo pats Eduards Ūdris ar kundzi, otrā mīt vecākā meita Daiga ar ģimeni. Trešajā, īpaši uzbūvētā, ir firmas «Planta medica» ražotne. Nelielās ēkas gala sienu rotā gleznojums – dažādi ārstnieciskie pļavu ziedi. Saimnieks necieš nekāda veida žogus un sētas, arī viņa pagalms un dārzs pavisam dabiski saplūst ar ainavu aiz tā.
– Lai iekoptu īstu košumdārzu, nepietiek tikai saplānot, sastādīt augus. Daudzi gadi vajadzīgi, lai katram rastos pati piemērotākā vieta, – stāsta E.Ūdris.
Izejot cauri nelielajam dārzam, kur no dobes prātīgi noskatās keramikā veidotas pūces (meita Daiga arī ir keramiķe), garām tādai kā lirai, aiz dzīvojamās mājas ir šīs sētas kolorītākā vieta, siltumnīca. Tās priekšā vairākās lecektīs paaudzies žeņšeņs, bet, ieejot nelielajā oranžērijā, nokļūsti kā īstos subtropos.
Virs galvas aizvijas rokas resnuma vīnkoka stumbrs, kas pārbagāti klāts smagiem, zilganiem ogu ķekariem. Tā ir ‘Frankentāliete’. Ogas jau ēdamas, lai gan īstais ražas laiks būšot tikai pēc nedēļas divām. Bet Ūdra kundze nez no kurienes atnes cienastam ‘Šraurraming’ vīnogas: dzeltenzaļganās ogas ir saldas kā dienvidu nektārs, no šīs ungāru šķirnes darinot deserta vīnus.
Aiz vīnkoka lapotnes vīd kāda neredzēta koka zari. Vīģes koks, kas jau pavisam drīz būšot nogatavinājis augļus. To esot jo daudz, pietiekot visai ģimenei: svaigas vīģes esot ļoti sātīgas, vienā reizē varot apēst divus, nu, trīs augļus. Kokam esot jau vairāk nekā divdesmit gadu, un katrreiz rudenī pēc ražas novākšanas tas esot rūpīgi jāapgriež – bez žēlastības kā bulvāra liepas!
Siltumnīcas otrā galā zaļas, vēl it cietas lodītes rietina apelsīnu koks. Tas augļus gādājot parasti ap Ziemsvētkiem un Jauno gadu. Turpat līdzās vienlaikus zied un ražo citronkoks. Tā maigās baltās ziedlapiņas smaržo pēc tāla subtropu pavasara, kamēr citos zaros jau dzeltē mums visiem tik ierastie augļi.
Šajos džungļos gandrīz nepamanīju vēl kādu augu – kivi. Mazie augļu aizmetņi ir jau iesirmi pūkaini. Protams, par katru augu E.Ūdrim ir savs stāstāmais, tomēr viņa mūža darba uzsvars likts uz dabas dziedinošajām spējām. Viņš ir pateicīgs sanatorijas «Jaunķemeri» ilggadējam galvenajam ārstam Georgam Malkielam:
– Sešdesmitajos septiņdesmitajos gados, kad ar veselību bija pavisam «švaki», spēkus deva tieši dabas dziedniecība. Jaunķemeros ārstējos ar dūņām (turpat blakustelpā bija izgatavota speciāla liela vanna mūsu basketbolistei Uļjanai Semjonovai), bet pēc tam dakteris Malkiels nosūtīja mani uz Kirovobadu. Tur pieņēmu dziedinošās brūnās naftas peldes. Vispār jau nebija īpašu problēmu ceļot: man lidmašīnas biļete līdz Vladivostokai maksāja mazliet pāri trīsdesmit rubļiem…
Savu jaunību un spēka gadus E.Ūdris atminas bez nožēlas, jo visu laiku varējis darīt sev mīļu darbu. Arī meitām mācījis to pašu: viņas jau no mazotnes vākušas un aptiekām gādājušas ārstniecības augus, par to izpelnīdamās gan diplomus, gan naudas balvas.
Grūtāk esot samierināties ar dažādiem mākslīgi radītiem šķēršļiem, birokrātiju, ierēdnieciskumu dažādu biznesa jautājumu kārtošanā. E.Ūdris ar nožēlu konstatē, ka mazie un vidējie uzņēmēji Latvijas valdībai būtībā ir vienaldzīgi. Svarīgāk esot nopelnīt uzreiz un daudz, tāpēc priekšroka (protams, maskēti) tiek dota lielām ārzemju firmām. Tirgu pārpludina, piemēram, kumelītes, kas audzētas kaut kur Indijā vai Grieķijā, pat ceļmallapu drogas ievedot no citām valstīm: mūsu zemē ārstniecības augu audzēšana prasa daudz līdzekļu un nervu, šāds bizness praktiski nenes peļņu, lai gan varētu būt pavisam otrādi. Vajadzīga tikai valdības izpratne, sakārtotāka likumdošana. Piemēram, vēl pirms pāris gadiem E.Ūdra firma «Planta medica» fasēja un realizēja 52 dažādu vietējo ārstniecības augu drogas. Tagad viņš var atļauties reģistrēt un tirgū piedāvāt tikai 13, jo pat reģistrācijas process sarežģīts līdz bezjēdzībai.
Tomēr E.Ūdris saglabā optimismu. Klusajā, krāšņajā dārzā to uzturēt palīdz dzīvesbiedre, bērni, mazbērni, paša, vecākās meitas un znota darināti mākslas darbi un, bez šaubām, dzīvības sakne, par kuras teiksmainajām spējām pats pārliecinājies.
