Krievija kārtējo reizi pagriezusi muguru cilvēktiesībām un preses brīvībai.
Krievija kārtējo reizi pagriezusi muguru cilvēktiesībām un preses brīvībai. To uzskatāmi pierāda pagājušajā nedēļā flotes bāzē Vidajevā notikušais incidents, kura laikā Krievijas flotes virsnieku ielenkumā kādai histērijā nonākušai nogrimušās zemūdenes «Kursk» bojā gājušā jūrnieka dzīvesbiedrei, neprasot piekrišanu, ievadīts spēcīgs nomierinošs līdzeklis. Tikai tāpēc, ka viņa atbilstoši elementārajām cilvēktiesību un demokrātijas normām bija pieprasījusi patiesību par vīra nāves apstākļiem. Notikušo izdevies nofilmēt Murmanskas televīzijas operatoram, kuram «drošības» dienestu darbinieki uzreiz pēc incidenta likuši atstāt notikuma vietu, taču viņam izdevies saglabāt ierakstu.
Ja arī cietušajai bija nepieciešama medicīniskā palīdzība, tad ar Krievijas flotes virsnieku «gādību» tā sniegta barbariskā un nepieņemamā veidā, pilnīgi ignorējot šīs Krievijas pilsones īslaicīgo psihisko nelīdzsvarotību. «Nomierinātajai» sievietei droši vien bija nepieciešama kvalificētu speciālistu palīdzība, nevis injekcija bez iepriekšējas izmeklēšanas. Civilizētajā pasaulē šādu «medicīnisko palīdzību» nesniedz pat mājlopiem.
Ilūzijas par cilvēktiesībām, demokrātiju un preses brīvību Krievijā pilnīgi satriec skaidri redzamais šīs akcijas mērķis – jebkuriem līdzekļiem apklusināt centienus izzināt patiesību «Kursk» traģēdijā, apklusināt cilvēkus, kas uzdrīkstas skaļi publiski kritizēt mītu par lielvalsti, kas straujā tempā kursē uz militāristu un biznesa oligarhu diktatūras pusi.
Protams, lielākā «nelaime» šādās reizēs ir traucējoši klātesoši preses pārstāvji, īpaši, ja viņi ir neatkarīgo masu informācijas līdzekļu pārstāvji. Viņi neko nedrīkst dabūt zināt, bet, ja tā tomēr notiek, tad žurnālistu klusuciešana kļūst par vienīgo viņu drošības un labas veselības garantu. Pietiks atcerēties Andreju Babicki.
Der atzīmēt, ka preses brīvība Krievijā ir ļoti relatīva, neatkarīgu informācijas līdzekļu tikpat kā nav, lielie mediju holdingi pieder tiem pašiem oligarhiem, un, kā to uzskatāmi parādīja Krievijas prezidenta vēlēšanas, tādējādi pārstāv viena vai otra oligarha intereses. Atlikušajiem neatkarīgajiem masu informācijas līdzekļiem tiek likti dažnedažādi šķēršļi, to izplatītās ziņas tiek nemitīgi noliegtas.
Arī par «Kursk» traģēdiju, šķiet, ticamāko informāciju piegādā ārzemju ziņu aģentūras un televīzijas, katrā ziņā Rietumos prese ir bizness, kura lielākais kapitāls ir informācijas patērētāju uzticība, kas, reiz sagrauta, vairs nav atjaunojama. Kaut kā neatceros, ka «Reuters», BBC vai CNN vēsturē būtu bijuši gadījumi, kad no sabiedrības tiktu slēpta informācija, kad tā tiktu sagrozīta vai arī pasniegta nepilnīgi. Pietiktu tikai dažu šādu gadījumu, lai šo gigantu biznesam rastos ļoti nopietnas problēmas. Krievija to var atļauties, un Rietumu preses apskatnieki jau sen sākuši izdalīt «īpatnības» informācijas biznesā Krievijā.
Klasisks piemērs ir Čečenija. Nespēdami gūt panākumus cīņās ar «bandītiem» un «teroristiem», par kādiem ir nodēvēta teju, teju visa čečenu tauta, sirmgalvjus un bērnus ieskaitot, Krievija vērienīgi izvērš ofensīvu informācijas karā, kurā, spriežot pēc gandrīz viennozīmīgā iedzīvotāju atbalsta slaktiņam Čečenijā, arī gūst panākumus. Nu nav tādas formulas, pēc kuras var izskaitļot patieso bojāgājušo un ievainoto kauju dalībnieku skaitu Krievijas vai Čečenijas pusē, jo abas puses nemitīgi pārspīlē otras puses zaudējumus.
Līdzīga situācija izveidojusies ap nogrimušo «Kursk» – ir vairākas versijas par katastrofas cēloņiem, kā arī par bojāgājušo skaitu. Pārsteidz augstāko Krievijas varas iestāžu kavēšanās oficiāli publiskot mirušo skaitu. Šie neziņas mirkļi upuru tuviniekiem sagādā neaprakstāmas ciešanas, un šādās situācijās «vēsu prātu» izdodas saglabāt tikai nihilistiskajiem Krievijas militāristiem, kas donkihotiski cenšas nosargāt to, kā sen vairs nav — ticību mītam par Krievijas militāristu visvarenību.
Vēl vienu tradicionālu «versiju» ir izmetis Krievijas vēstniecības Lielbritānijā pārstāvis Vladimirs Andrejevs, pieļaujot, ka minēto injekciju sieviete saņēmusi mediķu kļūdas dēļ. Krievijā pārāk hrestomātiski sāk atkārtoties militāristu pieļautās «kļūdas». Te Čečenijā federālo spēku kareivjus notur par ienaidniekiem, un sākas savstarpēja apšaude starp Krievijas armijas daļām, te mīklaini nogāžas lidmašīnas, te atgadās citas ķibeles.
Pārsteidz miers, ar kādu Krievijas sabiedrība šīs «kļūdas» uztver – katrs jauns negadījums izraisa aizvien mazāku rezonansi, jo šāda rakstura likstas sāk izvērsties par ikdienu.
Secinājums – ļoti vienkāršs: Krievijas militāristi visiem spēkiem pūlēsies nosargāt militāras lielvaras mītu, lai tas maksā ko maksādams. Un sievietes, kas skaļi pieprasa patiesību par traģēdijas apstākļiem, šiem mērķiem ir tikai traucēkļi. Tāpat kā neatkarīgā prese. Ne vienu, ne otru aktivitātes neveicina jaunu medaļu un dienesta pakāpju piešķiršanu šiem varoņiem, kas prot apklusināt sievietes, bet var tikai bezspēcīgi noplātīt rokas, noskatoties savu biedru bojāejā.
