Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi Salgales apkārtnē.
Sākums 13. augusta numurā
Pēc 1949. gada 25. marta izvešanām laikā, kad es jau mācījos Jelgavas 1. vidusskolā, mēs no rakstnieka Arnolda Apses Avotnieku mājām pārcēlāmies dzīvot uz Kukaiņiem, kas atradās turpat netālu. Māsa Maija atceras, ka Kukaiņu saimnieki tolaik bija nesen kā izvesti. Mājās bija saglabājušās viņu mantas. Klētsaugšā atradām rūpīgi satītu Latvijas karogu. Māsa arī atminas, ka pēc gadiem Kukaiņos atbraukusi vecā saimniece, jaunā ar dēlu bija palikusi dzīvot Sibīrijā.
No lielās mājas aizņēmām dzīvošanai tikai vidusdaļu un virtuvi, kā arī vēl neizbūvēto galu, kas mums kalpoja par pieliekamo. Virtuve bija ar šausmīgi nelīdzenu klonu un maizes krāsni. No vecajiem saimniekiem mums bija ticis liels augļudārzs.
“Tad nevajag pašiem ēst”
Atceros, ka kādā aukstā ziemā, kad māte uz ilgāku laiku bija prom darbā Auces mežos, mēs ar māsu lielajā virtuvē ievedām govi. To piesējām aiz krāsns, lai lopiņš nesalst aukstajā kūtī un dod vairāk piena.
Meža darbi un malkas izciršanas normas nebija vienīgās klaušas, ko pilnīgi par velti darīt pieprasīja mātei, kas jau tā viena skolā sūtīja trīs bērnus. Vēl viņai bija jāpilda produktu sagādes normas. Tas nozīmēja par velti nodot pienu, gaļu, graudus, vilnu un pat sienu. Māte pagastā bija lūgusi nodevas atlaist vai vismaz samazināt, jo citādi bērniem neatliek, ko ēst. Kāda pagasta aktīviste un komuniste bija rājusies un teikusi: “Tad nevajag pašiem ēst, ja valstij nav ko nodot.” Māte visu mūžu atcerējās šo padomu.
Rudeņos un pavasaros uz mācībām Jelgavā braucu ar kuģīti. Sestdienās atgriežoties mājās, vispirms iegāju Kasparos pie Salgales skolas skolotājas Gaidas Zorģes. Viņa bija tikai astoņus gadus par mani vecāka, dzimusi un augusi Anneniekos, mācījusies Jelgavas Skolotāju institūtā, ko pēc kara nosauca par pedagoģisko skolu. Salgales skola bija Gaidas Zorģes pirmā darbavieta.
Viņa dzīvoja viena un no pagasta varas dabūja istabu netālajos Kasparos, kur pēc kara laiciņu dzīvojām arī mēs. Reizēm Gaida nāca palīgā manai mātei saimniecības darbos. Mūsu radiniece Zelmeņu tante to bija ievērojusi, un, kad māte viņai skaidroja, ka Gaida ir dēla skolotāja, tante noteica, ka neizskatās, ka būtu tikai skolotāja. Allaž, kad mājupceļā apciemoju Gaidu, viņa mani cienāja ar lieliskām pusdienām. Tikai pēc tam devos pie mātes un māsām uz Kukaiņiem.
Ar kolhozā nopelnīto neiztikt
Vidusskolas laikā “saslimu” ar radiotehniku. Jau minēju, ka Avotniekos uzbūvēju savu pirmo detektoruztvērēju. Kukaiņos uzmeistaroju lampu uztvērēju ar skaļruni. Posts bija ar baterijām. Dažādus skārdus un ogles gremdēju sērskābē, bet rezultāti bija pieticīgi – skanēja tikai īsu brīdi. Briesmīgi pietrūka detaļām naudas. To kaulēju no mātes, bet kur viņai bija ņemt!
Vasarā ar māti strādājām kolhozā. Kolhozu lieta bija jauna, un gribējās ticēt propagandai, ka viss tiešām ies uz augšu. Brigādes centrs bija Rausēji, kur dzīvoja Zelmeņu onkulis. Pie viņa visi pulcējās rītos saņemt zirgus un darbus. Kādu brīdi brigadierim Beitiņam Voldim biju palīgs. Palīdzēju kārtot darbu uzskaiti un rēķināt izstrādes dienas. Arī Voldis bija mums radinieks. Māte zināja teikt, kāds īsti. Voldis bija iesaukts leģionā, austrumos kāvies ar krieviem, ievainots. Atceros, ka vācu laikā pēc hospitāļa atvaļinājuma laikā viņš ciemojās pie mūsu tēva un stāstīja, kā Baltkrievijā “dabūjis pa spārniem”. Jābrīnās, ka čekisti Voldi neaiztika. Drīz gan viņš pārcēlās uz Lielvārdi, uzbūvēja “Lāčplēsī” māju un laimīgi mūžu tur nodzīvoja.
Parasti vidusskolas vasaras brīvdienas es nostrādāju kolhozā – no pavasara staigājot aiz ecēšām, tad siena vākšanā, dodot no kaudzītēm uz vezuma, un visbeidzot vasarāju labības savākšanā. Tad arī pienāca laiks doties atpakaļ uz vidusskolu. Brigadieris gan negribēja mani no darba atbrīvot. Rudenī izrādījās, ka kopā ar māti esam nopelnījuši dažus rubļus un maisu graudu. Kā gan ar to lai visu ziemu iet skolā!
Nabadzība, trūkums un posts no mums neatkāpās jau daudzus gadus. Tas tikai laika gaitā nedaudz mainīja savu seju. Ja pirmajā miera pavasarī palikām badā, tad gadu vēlāk, pateicoties mātes pūlēm, kaut kāds ēdamais tomēr bija. Māte vienmēr iekārtoja sakņudārzu, kur izauga viss mūsu galdam nepieciešamais, bet kūtī pie saitēm un būros viņai allaž bija lielāki un mazāki ragaiņi un spārnaiņi.
Taču īsts posts bija ar apģērbiem. Vecās pirmskara drēbes, izvazātas līdzi arī bēgļu gaitās, bija galīgi nonēsātas un sadilušas, bet jaunas iegādāt bija neiespējami. Māte Jelgavā iemainīja rupju un šķidru vilnas audumu. No tāda man laika gaitā uzšuva vairākus uzvalkus, ko nonēsāju vidusskolā un kādu vēl augstskolā. No gultas segām un palagiem bija palikušas tikai lupatas. Māte novalkāja kaut kā saglabājušos tēva apģērbus – bikses, jakas un vateņus –, īstus kankarus. Nevarēja taču salt nost, bet ārā bija jāstrādā pastāvīgi. Un ko lai velk mugurā māsām? Viņām taču vēl bija jāmācās pamatskolā! Ko pārdzīvoja māte, gribēdama, bet nespēdama bērniem palīdzēt, varu tikai minēt.
Bada garša nāca līdzi visus manus vidusskolas gadus. Skolas internātā gan darbojās kopgalds, bet tur deva tikai šķidru putru un brokastīs tēju. Klāt varēja piekost to, kas pašam bija līdzi. Bet man labākajā gadījumā līdzi bija burciņa ar taukos saceptiem sīpoliem, taču tie vienmēr beidzās pirms laika. Atlika tikai maize, ja bija, par ko to nopirkt. Skolēniem prasīja nodot kopgaldam produktus. Es kopgaldam paliku parādā par visu ziemu. Tikai pavasarī to nolīdzinājām, ar kuģīti aizvedot vairākas kannas piena.
Pārdevu kreklu, samaksāju par skolu
Ziemā mājās braucu reizi mēnesī. Tad māte izmazgāja un sakārtoja drēbes. Vienīgā iespējamā satiksme no Jelgavas tad bija vilciens, kas piestāja Zālītes stacijā. Līdz stacijai bija jāiet 15 kilometru bez ceļa. Vilciens pienāca un atgāja naktī. Sestdienas vakarā, mājās braucot, Zālītes stacijā izkāpu pret pusnakti. Braucot uz Jelgavu, stacijā bija jāierodas pirmdienas rītā četros. Tos 15 kilometrus visbiežāk naktī gāju kājām vai ar slēpēm. Sevišķi aukstās ziemas naktīs māte mani, ietītu vectēva kažokā, aizveda uz staciju ar zirgu.
Skolas internātā dzīvojot, reizēm nopelnīt izdevās ar rasēšanu. Tā prasa precizitāti un pacietību. Rasējumam jāpatērē vairākas stundas rūpīga darba, kas ne katram ir pa spēkam. Dažs par šādu darbu bija ar mieru maksāt ar rupjmaizes šķēli, kas bija pārziesta ar tādu tauku kārtu, kādas pietiktu vēl divām trim ņukām. Bet rasējumam bija jābūt tādam, ka skolotājs Vējš to novērtē ar labu atzīmi. Tā es nopelnīju dažu labu tauku maizi.
Bet lielas grūtības radās, ja bija nepieciešama tieši nauda. Manā pirmajā vidusskolas gadā vēl prasīja mācību maksu. To es nespēju nokārtot gandrīz līdz Jaungadam. Skolas rēķinvedis Vīksna jau daudzkārt bija atgādinājis, ka būs spiests mani izsvītrot no skolēnu sarakstiem. Bet māte naudu iedot nevarēja. Tad radās laimīga izdevība. Droši neatceros, kā biju ticis pie dzeltenrūtaina flaneļa virskrekla, pavisam jauna, nenēsāta. Klasesbiedram Grunskim tas iepatikās, un viņš bija ar mieru par to maksāt tik, cik man nepieciešams skolas maksas nokārtošanai. Tā no ķezas izdevās izkļūt paša spēkiem.
Skolas internāts atradās sētas namā uz Sarkanarmijas ielas stūra. Blakus ielas mājā darbojās pirts. Tieši te sākās Jelgavas nomale, kas nebija karā nopostīta, – vienstāva vai divstāvu mājeles kokos. Tā pilsētas daļa, kas atradās no Sarkanarmijas ielas uz centra pusi, līdz upei un tiltiem stāvēja drupās un pelnos. Pirts mazgāšanās telpu logi bija tieši pretī internāta stikla verandai, kurā glabājās mūsu lādītes ar uzturu. Tur ziemā nogriezām sasalušu riku, ko kopgaldā ēdām, piedzerot karstu tēju. Zobu emalja krakstēja vien.
No savas verandas redzējām, kā sievu mazgāšanos vērot līda Jelgavas bomži. Mēs no saviem logiem tad svilpām, lai nopriecātos, kā šie laižas lapās. Paši arī uz šo pirti gājām mazgāties reizi nedēļā, bet nomaiņai man bija labi ja kāds veļas krekliņš un bikšeles, bet ne virskrekls un garās apakšenes. Tos valkāju visu mēnesi, līdz braucu mājās.
Pelēks un noplucis izskatījos skolasbiedru vidū, bet, tā kā mācībās nevienam rūpes nesagādāju, ne arī kaut kā izcēlos uzvedībā, man nepievērsa uzmanību – neaicināja stāties ne komjaunatnē, ne dramatiskajā pulciņā. Neviens nepētīja, no kādas ģimenes un kādām mājām es nāku un ka soda nometnē Krievijā atrodas mans tēvs. Ceturkšņa beigās audzinātāja Anna Medne pat bija pārsteigta par manu liecību, kurā bija tikai viens trijnieks – vēsturē. Pārējie visi piecinieki (piecu ballu sistēmā – red). Klases audzinātāja atklāti pateica, ka es neizskatoties pēc tāda, kam varētu būt tik laba liecība. Anna Medne vispār nebija labos ieskatos par mani, un vēlāk mums iznāca saķeršanās.
“Traģēdija”, par ko māte pasmaidīja
Reiz dziļā, aukstā ziemā mani piemeklēja notikums, kas tolaik likās kā traģēdija. Pēkšņi skolas internātā iebruka sanitārā pārbaude. Atrada, ka manās drēbēs ir utis. Lēmums bija īss un bargs – stundas laikā internāts jāatstāj. Pasaules gals! Ziemas vidū vēlā pēcpusdienā, kad ārā desmit grādu sals, bet mājas vairāk nekā trīsdesmit kilometru attālumā! Turklāt uz mājām nekursē nekāds autobuss. Lielupe aizsalusi. Varētu braukt ar kuģīti vai noslīcināties. Likās, ka cīņā par izglītību esmu cietis pilnīgu sakāvi. Uzāvis liekas vilnas zeķes, baltās gumijota auduma tenisa čībās kājām devos mājās. Kādus pirmos desmit kilometrus kā lidot nolidoju. Vēl bija dienas gaisma, un nekas netraucēja. Tad sāku sajust papēžos sāpes, un nākamos desmit kilometrus par to vien bija jādomā. Bet pēdējos desmit gāju tikai uz pirkstgaliem. Krietni vēlā vakarā pārnācu mājās. Māte, mani ieraudzījusi, rokas vien sasita, māsas acis iepleta. Kad izstāstīju savu “traģēdiju”, viņa tikai pasmēja un nelaida mani tālāk par virtuvi. Visu, kas mugurā, lika noģērbt un samest virtuves vidū uz grīdas. Kūra uguni zem liela katla un visu vārīja, lai nākamajā dienā žāvētu un gludinātu. Tā pēc pāris dienām varēju atkal doties atpakaļ. Uz katra papēža bija liela pusmēnesim līdzīga tulzna. Būtu nācis ar kurpēm! Uz cieta ceļa jābūt apaviem ar cietu papēdi. To es nebiju izdomājis.
Nekrāsojas tikai tumšās krāsās
Nekad nekas dzīvē nekrāsojas tikai tumšās un melnās krāsās. Kādā no vidusskolas vasarām svētdienā Jelgavā bija organizēta Dziesmu diena. Parkā brīvdabas estrādē ļaudis klausījās rajona korus un pūtēju orķestrus. Mēs ar Gaidu bijām klausītāju pulkā. Kuģītis šajā dienā no Jelgavas neatgāja kā parasti četros pēcpusdienā, bet gaidīja, kad beigsies koncerts, lai gar Lielupi dzīvojošos svētku dalībniekus un klausītājus atvestu mājās. Ļoti romantisks un skaists izvērtās brauciens augšup pa upi. Silts vasaras vakars starp zaļiem un ziedošiem Lielupes krastiem. Uz klāja spēlēja muzikanti un piebalsoja dziedātāji. Gaida un es sēdējām blakus uz kāda no soliņiem un vakara krēslā spiedām viens otra rokas. Bučošanās arī vēlāk nebija mūsu paradums. Līdz tam mums nebija bijis tādas fiziskas saskarsmes. Vienīgi kādā saulainā aprīļa dienā bijām staigājuši gar mežmalu un sēdējuši, un atgūlušies ar sausu kūlu klātā uzkalniņā. Gaida toreiz pat izlikās esam aizmigusi, bet mūsu vienīgā saķere bija ar rokām.
Tovakar pēc romantiskā kuģīša reisa Gaida nāca man līdzi uz Kukaiņiem. Māte mūs paēdināja un izvadīja gulēt uz siena krāvuma virs kūtiņas griestiem. Tikai tagad man iesita kā pa galvu, ka nedrīkstu izrādīties kaut kāds memmes dēliņš. Grāmatas par “jautājumiem” es jau biju lasījis pietiekami. Pašam arī likās, ka kaunā nepaliku. Pēc tam jau pie Gaidas Kasparos sāku nakšņot un arī vairāk dzīvot. Tajā mājā viņa aizņēma divas istabas. Vienā bija plīts un pār klucīšiem pārlikts dēlis ar mutes bļodu un ūdens spaini, otrā – no skolas aizņemta dzelzs gultiņa ar nenovalkātām gultas drēbēm, apaļš koka galdiņš un plauktā gar sienu grāmatu kaudzīte. Skapja vietā pie durvīm pienaglots drēbju pakaramais koka tapām.
Kādā sarunā Gaida atzinās, ka kara laikā bēgļu gaitās Kurzemē viņai bijis vācu draugs. Viņš bija atstājis grāmatu ar ierakstu “1944. gada rudens–1945. gada pavasaris”. Tomēr Gaida nebija pieņēmusi viņa aicinājumu doties līdzi uz Vāciju, bet palika Kurzemē. Tas gan tolaik varēja būt ļoti grūts lēmums. Daudzi Gaidas vecuma (viņa bija dzimusi 1924. gadā) puiši bija krituši karā, izklīduši trimdā vai izsūtīti Sibīrijā. Atraidot šo mīlestību, izdevību izveidot ģimeni, viņa varēja palikt viena.
Turpinājums sekos
