Rudens ir sakņu laiks. Vienu pēc otra rauju laukā burkānu. Blakus dobē aug bietes. Kartupeļi arī jau baltojas manā iedomu tīrumā. Tajā zemē, tās siltumā rokas gremdējot, sievas vienmēr ir meklējušas saknes – iesākumā nezāļu, pēcāk zāļu un visbeidzot saknes, kas aug no sen aizgājušo māšu un tēvu atstātām pēdām un savieno mūs. Tāpat kā koku saknes tās stiepjas, zarojas, satiekas un atkal aizvijas. Latvijā ir daudz tīrumu ar rudenī vācamām saknēm. Latvijas zeme sevī glabā sakņu dārzus, sakņu labirintus, visas mūsu saknes.
Rudens zemlikas. Rēna saule, dzidrs gaiss, bieza migla. Stāvi tā pagalmā – pasaules vidū – un gaidi… Esmu Latgales keramiķu (nu jau piektajā paaudzē) Ušpeļu māju pagalmā. Es neesmu viena, mūsu ir daudz, pārnovadnieki pulkiem sabraukuši. Ļaudis pulcējas bariņos, klusi sarunājas, pat sačukstas, un gaisā jūtamas gluži vai svētsvinīgas gaidas. Drīz, drīz… Vakar visu dienu un nakti kurināts ceplis, un nu tiek gaidīts tas brīdis, kad namatēvs vērs plaši durvis un nesīs citu pēc citas skaistāku un skanīgāku bļodu, krūku, krūzīti.
Bet vēl tas nav noticis. Ir trīsu pilna gaidīšana. Ar gara acīm, tām, kas ir redzējušas visu, kas bijis pirms manis, es redzu, kā tāpat klusos bariņos ir pulcējušās sievas un vīri, lai ar tādu pašu cieņu sagaidītu un izvadītu pēdējā gaitā šīs mājas vecos saimniekus, arī podniekus no paaudzes paaudzē. Tādā pašā iekšējā ritmā ir sagaidītas jaunekļu jaunās sievas un bērneļi, kas no laiku laikiem še izveļas sārti, apaļi, skaļu balsu, pašapzinīgi kā nupat ārā pa cepļa durvīm nestie trauki, katrs tik atšķirīgs, bet tik līdzīgi. Ar zilu, zaļu, dzeltenu glazūru, spīdīgi un gludi, pēc sentēvu tradīcijas veidoti. Vai tas ir mūsdienīgi? A kai cytaidi? Podnieki tik atsmej un atmet ar roku, jo nav laika – ceplis ir liels un pilns līdz malām, un nu jau katrs var palīdzēt nest un pieskarties tikko dzimušiem traukiem.
Radīšanas brīnums – tik vienkāršs un saprotams. Tik atver durvis, un te jau tas ir. Bļodas, piesitot pie malas, skan kā baznīcu zvani, bet kura neskan, to, trinkš, met ar plašu žestu pret krāsns malu, lai nošķind, lai sašķīst sīkās drumslās – uz laimi! Un neredz nožēlas meistaru acīs. Tik spīts un lepnums par savu varēšanu. Tāpat kā bēdu zem akmens zeme sevī glabā arī saldus augļus. Un viss satiekas un izšķīst šai brīnišķajā tagadnes mirklī, ko saucam par dzīvi.
Kamēr mēs skrienam pa asfalta aizvākotu zemi, dziļi apakšā zem mūsu kājām stiepjas saknes. Un, tāpat kā mēs te, augšā, satiekas, apkampjas un, pats galvenais, – notur mūs vertikālē, lai varam sniegties saulei pretī. Ik pa laikam apstājies, piever acis un jūti, kā tās tevi notur.
