Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi Salgales apkārtnē.
Sākums 13. augusta numurā
Neatplēstā vēstule
Mana pamatskolas laika skolotāja un nu arī mīļotā Gaida bija dedzīga mīlēšanas darbību un izjūtu apjūsmotāja vārdos un īpaši rakstos vēstulēs. Biezu biezās vēstules viņa man sūtīja uz vidusskolu, sevišķi, kad ilgāku laiku nebiju braucis mājās. Tādu biezu vēstuli reiz pārtvēra mana klases audzinātāja Anna Medne, kas diemžēl bija vecmeita. Internātā, novedusi mani sāņus, viņa lika vēstuli atplēst un nolasīt. Kategoriski atteicos to darīt, jo rakstītā saturu jau iepriekš nojautu. Tad klases audzinātāja draudēja pati vēstuli atplēst. Teicu, ka viņai nav tiesību to darīt. Neplēsa arī. Vēstuli man atdeva un lika mierā, bet labu prātu uz mani gan neturēja. Var piebilst, ka tajā vēstulē vairākās lappusēs Gaida bija apjūsmojusi, kā brīnišķīgi “gulējusi manās rociņās”. Nevaru iedomāties, kā tikumīgā klases audzinātāja būtu pārcietusi šīs vēstules saturu. Man varbūt būtu likts pāriet uz vakarskolu, nevis sēdēt nevainīgu ģimnāzistu klasē.
Vidusskolas laikā, tāpat kā visi internātā dzīvojošie, tiku pakļauts bara stulbināšanai. Tā liedz ko nopietnāku izlasīt un vairāk iedziļināties domās gan par sevi, gan par izlasīto. Vienā istabā dzīvojām pa pieci seši puiši. Visi turējāmies draudzīgi. Grīnfelds Laimonis, biedrs no Salgales skolas, un Krūmiņš Aleksandrs bija vienīgie bērni ģimenē, tāpēc viņi materiāli bija labāk situēti. Savukārt Augusts un Ainis Ciņi bija censoņi no daudzbērnu ģimenes. Vēlāk internātu pārcēla uz Lielo ielu pie Ādu fabrikas vecā divstāvu mūra mājā, taču tas mūsu dzīvē neko nemainīja. Viss notika kolektīvi – pļāpāšana, pastaigas, dauzīšanās…
Pēdējā vidusskolas gadā mūs ar Laimoni pie sevis pieņēma Eiklons Laimonis, bijušais leģionārs, tolaik vakarskolnieks, kas vēlāk izstudēja par vācu valodas skolotāju. Viņš mansarda dzīvoklītī savu vecāku mājā par nieka rubļiem atvēlēja mums istabu un virtuvi. Tur vairāk un netraucēti bija iespējams nodarboties ar sevi – lasīt, domāt, mācīties. Tur arī zivju eļļā cepām pankūkas, jo aptiekas preces bija kā par velti.
Matemātiku rēķināt internāta zēni nāca pie mums. Katrs bijām uz ko specializējušies. Es taisīju zīmējumu un ģeometrisko uzstādījumu, Cinis Augusts – trigonometriskos pārveidojumus, bet Laimonis – logaritmēšanu un izskaitļošanu. Pie dzīvokļa saimnieka ciemos nāca Briģe Zenta, cēla un smaidīga dāma.
Tamāru Djakonovu neviens neaiztika
Mūsu klases audzinātāja un bioloģijas skolotāja Anna Medne no sava kabineta skolas jumta stāvā bija ļāvusi pasprukt baltajām pelītēm. Tās bēniņos nu bija savairojušās lielos daudzumos. Blaumanim Jurim ar vēl kādiem internāta zēniem patika tās medīt.
Vidusskolas otrajā vai trešajā gadā, kad skolēnu kļuva krietni mazāk (mācības vidusskolā ne visiem bija pa kaulam), klases apvienoja un mēs ieguvām paralēlklases audzinātāju Tamāru Djakonovu. Krievu valodas skolotāju, bet īstu latviešu tanti, ļoti vitālu un emocionālu. Par jokiem viņa prata smieties, bet par sliktām lietām tā nokliegties un spert pa tabureti, ka tā griezdamās aizripoja cauri visai klasei. Mēs viņu bijāmies un cienījām. Krievu valodas stundās analizējot Fadejeva “Jauno gvardi”, skolotāja secināja, ka romāna varoņus par dažām muļķībām būtu nopērusi. Tikpat strikti viņa dažkārt vērtēja vadoni un tautu tēvu Staļinu un komunisma ideju. Vajadzēja drosmi, lai skaļi teiktu tādus secinājumus, bet Tamāru Djakonovu neviens neaiztika.
Ķīmijas skolotāju Gustavu, kas, uzdodot rakstīt kontroldarbu, lai redzētu, kas špiko, mēdza uzsēsties uz skolotāja galdam uzliktas taburetes, 1949. gada 25. martā paņēma no klases. Skolas direktors Bušs, kas tik lieliski mums mācīja Raiņa lugas “Zelta zirgs” un “Uguns un nakts”, negaidīja, lai viņu aizved. Skolas pagraba noliktavā viņš pakārās uz durvju kliņķa. Ārkārtīgi lietišķi, vienkārši un skaidri matemātiku mācīja skolotājs Berka. Jaunā viela drīz visiem bija skaidra, un katras stundas beigās minūtes piecas palika brīvas. Tad viņš, apsēdies uz pirmā sola un sacēlis uz sēdekļa kājas, mēdza teikt: “Tagad varam parunāt par dzīvi.” Nevienam prātā nenāca kaut kā muļķoties. Tīse Rita, jauna, smuka, pie mums startēja skolotājas darbā. No klases viņa varēja iziet tikai atmuguriski – kā no zvēru krātiņa. Mēs nebijām augstsirdīgi! Mēs bijām ar tiem, kas bija mūsu pusē, bet nepieņēmām nekādu dresūru vai moralizēšanu. Visus priekšmetus mācīja meistari un savas lietas entuziasti, mums atlika tikai mācīties. Un nekad vairs dzīvē es nejutos apveltīts ar tik plašām un pamatīgām zināšanām visos priekšmetos, kā beidzot Jelgavas 1. vidusskolu. Varbūt vēlāk augstskolā dažā ziņā gāju dziļumā. Piemēram, gramatikas jautājumos, bet tas jau sāka atgādināt tādu kā matu skaldīšanu un vairs nelikās interesanti vai noderīgi. Gramatiski un praktiski valodu biju apguvis pilnībā, jau beidzot pamatskolu. Vidusskolā apguvu stilistikas un teksta uzbūves noslēpumus. Nekādas grūtības nesagādāja sacerējumu rakstīšana. Atlika tikai strādāt.
Izcilnieka medaļa nelikās svarīga
Skolas gala eksāmenā matemātikas darbu izrēķināju nevainojami, sacerējumu par Borisa Poļevoja grāmatu “Stāsts par īstu cilvēku” arī uzrakstīju parauga līmenī, jo stipras dzimtenes mīlestības un neuzveicama padomju cilvēka ideja man bija skaidra. Nevainojami uzrakstīts gala eksāmena sacerējums bija ievērojams sasniegums skolas mērogā. Skolotāji tūlīt attapa, ka visos priekšmetos uz manas apliecības sanāk “pieci”, izņemot vēsturi, kur mācīšana beigusies desmitajā klasē. Atzīme vēsturē stāvēja “trīs”. Tā mani bija novērtējis skolotājs Jankovskis, kas dievināja krievu revolucionāros demokrātus, sevišķi Černiševski un Radiščevu. Viņš mani piesolīja uzklausīt, lai, vidusskolu beidzot, atzīmi laboju. Tad man sanāktu teicamnieka medaļa. Taču es atteicos, jo jutos aizvainots. Ja jau laikus nav redzējuši, kas es esmu un kas varu būt, lai tad arī paliek vidusskolas apliecība ar vienu trijnieku.
Lai nu mīlestība, kur mīlestība
Tā bija mana uzvaras diena, kad 1952. gadā ap Jāņiem atgriezos Salgalē ar vidusskolas beigšanas apliecību. Tomēr no tā vien nekļuva vieglāk. Toreiz pat visā nopietnībā neapzinājos, cik nozīmīgās likteņa krustcelēs stāvēju. Manā profesijas izvēlē noteicoša nozīme bija tam, ka skolā man veicās ar valodu un literatūru. Bet ko tad ar tādu specialitāti citu darīt, ja ne būt skolotājam! Gaida jau arī bija skolotāja. Pie tā tad arī palikām.
Atbildi prasīja jautājums par attiecībām ar Gaidu. Viņa jau neuzstāja, lai viņu precu. Vārdos paziņoja, ka mani pie sevis netur, bet bija redzams, ka domā un jūt citādi. Mani ētiskie uzskati arī teica, ka nekrietni un nežēlīgi būtu viņu atstumt un pamest. Lai nu mīlestība, kur mīlestība, morāli Gaida bija mani atbalstījusi un iedvesmojusi mācīties un iet skolā vecajā Jelgavā, kur pati pirms kara mācījusies pedagoģiskajā institūtā. Ar visu savu nekrietnību un meliem lietās, kas attiecās uz tautas likteņiem, komunisti tomēr izlikās par ļoti stingriem tikumības sargiem šajās lietās. To man dzīvē nācās izjust vēlreiz arī vēlāk.
Reiz kādu dienu, Gaidai atgriežoties no Emburgas, pa ceļam bija piesējies iereibis kaimiņš komunists. Ne reizi vien viņš dzērumā Kukaiņos bija teicis, ka tikai viņa labvēlības dēļ mums nav piešķirta brīvbiļete braucienam uz Sibīriju. Toreiz kaimiņš visu ceļu no Emburgas bija gājis Gaidai burtiski pa pēdām un lamājis visrupjākiem vārdiem – kas viņa esot par skolotāju, viņa esot fašista padauza – un vēl rupjākiem. Fašists biju domāts es, jo mans tēvs taču atradās lēģerī. Visu to Gaida atstāstīja, histēriski raudot. Toreiz nodomāju, ka varbūt mana kļūda bija, ka es vēl kā puika no krūmiem ar mežā tranšejās pamesto vācu šauteni uz kaimiņu biju tēmējis, bet tomēr neizšāvu. Ja izšautu un čekisti mani būtu atklājuši, tad droši vien mani kauli jau balotu Sibīrijā. Visu to pārdomājot, kopā ar Gaidu nolēmām, ka būs labāk, ja savas attiecības nokārtosim likumīgi. Jelgavā, Sarkanarmijas ielā pretī Skolotāju ielas galam, kādā vienstāva koka mājas būcenī ierēdnei iedevām pases, un viņa īsā laikā visu sarakstīja un iespieda tajā zīmogus. Vismaz komunisti mums vairs netikumību pārmest nevarēja.
Ar motociklu slepus no inspektoriem
Vidusskolas diplomu iesniedzu Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. Lūdzu, lai mani uzņem Latviešu valodas un literatūras fakultātē. Iestājeksāmenos gan nopelnīju vienu trijnieku, krievu valodā vai vēsturē, neatceros, un par to man stipendijas līdz Jaungadam nebija. Pēc tam tā vairs nevienu gadu neatkārtojās. Visus eksāmenus kārtoju tikai uz labi un teicami un saņēmu stipendiju no 220 rubļiem mēnesī 1. kursā līdz 280 rubļiem pēdējā. Ar to dzīvošanai pietika. Gaidas skolotājas alga bija tikai mazliet vairāk nekā divas reizes lielāka. Kādreiz pat viņai ar kādu rubli izpalīdzēju. Tolaik studentam nebija jāmaksā ne par lekcijām, ne kopmītnēm, ne ko citu. Nauda palika paša izdzīvošanai, grāmatām, papīriem, autobusa biļetēm. Biju students, un ar to lepojos.
Ceļš uz Rīgu veda caur Iecavu. Līdz tai gāju kājām, tikai ar gumijas zābakiem varēja izbrist rudeņos un pavasaros. No Iecavas un uz Iecavu no Rīgas braucu ar to, kas pagadījās, tostarp arī smagajām kravas automašīnām. Autobusu bija maz, pārpildīti un gāja reti. Lai iegūtu biļeti, bija jāizstāv milzīgas rindas vai ar elkoņiem jāuzvar pūlis brauktgribētāju. Tā arī radās doma tikt pie motocikla. Ceļu satiksmes inspekcijā, kas atradās Rīgas centrā pie kanāla un vecā radiotorņa, nokārtoju eksāmenu. Atlika vien tikt pie braucamā. Nu bija radies grūti piepildāms sapnis.
Motociklam māte atvēlēja bulli, ar noteikumu, ka tas man pašam jāgana un jānobaro. To arī centīgi darīju. Lopu nokāvām un iztirgojām Jelgavas tirgū. Iznāca trīssimt rubļu. Tad kopā ar brālēnu Zelmeni Vilni Rīgā pēc sludinājuma avīzē sameklējām un nopirkām vecu lŽ-350 markas motociklu. Pabraukt ar to vēl varēja, bet remontēt man nebija ne prasmes, ne līdzekļu. Tāpēc nebija iespējams motociklu izlaist caur tehnisko apskati, lai drīkstētu rādīties uz ceļa. Tomēr līdz Emburgai un pat Iecavai ar motociklu braucu. Tad atstāju to siena šķūnī pie radiem Ruciņos, kur pēdējo reizi tikāmies ar tēvu. Tālāk ar autobusu vai gadījuma mašīnām braucu uz Rīgu studēt. Kad pēc mēneša atgriezos, lai dotos uz mājām Salgalē, motocikls allaž nebija iedarbināms – kaut uguni kurini apakšā! Un tomēr manai neatlaidībai un pacietībai tas padevās. Reiz ar šo motociklu pat aizbraucām līdz Anneniekiem pie Gaidas mātes. Braucām ļoti agri no rīta, kad, mūsuprāt, uz ceļiem nebija inspekcijas. Ar veco “ižu” braucu pat vēl tad, kad mūsu meita Daira, kas piedzima 1959. gadā, jau gāja kājām. Reiz bērns bija saslimis ar stomatītu, un vairākas dienas pēc kārtas to nācās rādīt ārstam Iecavā. Tad arī ar meitiņu, man uz vēdera zem mēteļa iepogātu, braucu uz Iecavas slimnīcu. Tā mans un brālēna pirkums nebija gluži veltīgs, iemācījos ar šādu tehniku apieties un remontēt.
Vislabākā kopmītne – tuvāk augstskolai
Rīgas gados padzīvoju kādās trīs četrās kopmītnēs. Liekot iestāju eksāmenus – Pārdaugavā, Zvārdes ielā, kur kopmītne bija ierīkota kādā privātmājā, kuras saimnieki droši vien karā bija gājuši bojā vai komunisti viņus piebeiguši. Tad gadu nodzīvoju Barbisa un Valdemāra ielas stūrī mūsu fakultātes ēkas pagrabstāvā. Tur lielā istabā bijām izmitināti kādi četrpadsmit puiši.
Turpinājums sekos
