Justies labi, labizjūta ir jauns vārds. Tā ir drošības sajūta, pozitīvas attiecības, optimāla fiziskā vide, iespēja īstenot savas idejas. Projekta “Skola 2030” pirmsskolas ekspertes Arita Lauka no Rīgas pirmsskolas izglītības iestādes “Maziņš kā jūra”, Liene Rolanda no Rīgas pilsētas sākumskolas pirmsskolas grupām un izglītības psiholoģe Aiga Jankevica no Jelgavas pirmsskolas izglītības iestādes “Kamolītis” vebinārā “Jūtos labi, lai mācītos” dalījās pieredzē par sociāli emocionālo mācīšanos, kas tiek ieviesta Latvijas bērnudārzos.
Septembris ir labs laiks, lai bērnudārzā pārskatītu esošās lietas un ieviestu jaunas. Pirmsskolas izglītības iestādē visiem ir jājūtas labi, lai mācītos, – ne tikai bērniem, bet arī pedagogiem un vecākiem. Kā to panākt?
Mācīšanās ir prāta procesu, motivācijas un emociju mijiedarbība
Nereti nākas dzirdēt šādus apgalvojumus: “Es nevaru mācīties, ja jūtos slikti!”, “Es nevaru mācīt, ja jūtos slikti!”, “Es nevaru iemācīties, ja man nepatīk skolotājs!”, “Es nevaru iemācīt, ja neesmu izveidojis attiecības ar bērnu!”, stāsta A.Jankevica, piebilstot, ka šie apgalvojumi radušies viņas pirmsskolas izglītības iestādē “Kamolītis” Jelgavā, kas ir viena no pilotskolām, kas aprobē kompetenču projektu.
“Pirmais apgalvojums ir par bērnu, jo viņam ir jājūtas gaidītam, pieņemtam un emocionāli droši. Savukārt otrs ir par mums pašiem – skolotājām, pieaugušajiem – ar kādu labizjūtu un gandarījumu es katru dienu dodos uz darbu satikt savus mazos. Tas, ka nevar iemācīties, jo nepatīk skolotājs, ir pasaulē pierādīts, un šeit nav runa par skolotāja ārējo izskatu un fiziskajiem dotumiem, bet par to, kāds viņš ir kā personība, kāda ir viņa attieksme,” uzsver Aiga.
Bērni ir tik dažādi, un ir vērtīgi, ja skolotājs pazīst ikvienu. Skolotājam jāizveido attiecības ar bērnu, atrodot laiku, kad piesēst blakus, būvējot torni, ielejot zupu vai sagaidot ar iedrošinošu pabužinājumu pa plecu.
A.Lauka atgādina, ka kompetenču projektā pirmsskolas mērķis ir laimīgs bērns, kurš ir priecīgs un aktīvi darbojas, un tas arī nozīmē mācīšanos. Ne tikai burtiņš un cipariņš, bet arī šī ir mācību darbība.
Psiholoģe A.Jankevica ir priecīga, ka var strādāt pirmsskolā, un jaunajā pirmsskolas mācību saturā ir trīs daļas – mācību jomas, caurviju prasmes, vērtības un tikumi. Tas nozīmē, ka matemātikas prasmes ir tikpat svarīgas kā laipnība, sadarbība, cieņa.
“Mēs plānojam laiku, lai veidotu attiecības,” piebilst Arita. “Tam ir vajadzīgs ilgs laiks, piemēram, lai bērni iemācītos sadarboties,” piebilst L.Rolanda.
Justies labi, labizjūta ir jauns vārds. Tā ir drošības sajūta, pozitīvas attiecības, optimāla fiziskā vide, iespēja īstenot savas idejas. Liene ar vārdu “labizjūta” iepazinusies pirms 10 gadiem, esot Somijā, kur uz pjedestāla uzlikti tādi vārdi kā uzticēšanās, labjūtība un vienlīdzība. Viņu priecē, ka arī Latvijā tiek par to runāts. Protams, ja es jutīšos labi, tad arī bērni jutīsies labi un vecāki. Valstī mēs tikai vēl veidojam šo sistēmu, bet ir skaidrs, ka jebkāda esība, būtība var notikt tad, ja mēs labi jūtamies.
Drošības izjūta ir svarīga visiem “Es esmu vesels, jūtos droši, varu piedalīties, līdzdarboties. Tas nenozīmē, ka nebūs situācijas vai problēmas, kas jārisina. Bet tāda iekšēji laba sajūta – es te labi jūtos, zinu, kā risināt. Tas ir divpusējs process – ja es jūtos labi, tad es varu mācīties labāk, un, jo es labāk mācos, jo savā dzīvē jutīšos labāk,” tā labizjūtas jēdzienu skaidro A.Lauka.
Aiga uzskata, ka drošība ir svarīga visiem – gan fiziskā, gan emocionālā. Drošība, ienākot, esot pirmsskolas izglītības iestādē, ir svarīga vecākam. Ja viņš zina, kā bērnam tur iet, kādas ir gultiņas, vai drīkst ņemt līdzi mīļo mantu adaptācijas laikā, tas ļoti veido vecāku drošības sajūtu – palaist bērnu lielajā dzīvē. Un 1,5 gada vecumā bērnudārzs pilnīgi noteikti ir mazā bērna lielā dzīve.
“Un noteikti drošības sajūta ir svarīga skolotājam, visiem pirmsskolas skolotājiem – mani uzklausa, mani pieņem, man ir savs viedoklis, sava vieta. Un, ja man ir kāda problēma, es par to runāju, un mani atbalsta,” piebilst Liene. “Arī bērnam jājūt drošība, ejot pie kāda ar savu jautājumu,” papildina Arita.
Drošības sajūta palīdz veidot pozitīvas attiecības
A.Jankevica skaidro, ka drošības sajūta tālāk veido pozitīvās attiecības. Ja es varu iet un droši jautāt par sev nezināmo, vienalga, vai tas ir vecāks, bērns vai skolotājs, tad, uzklausot, atbildot, mēģinot rast risinājumu, mēs uzturam pozitīvu gaisotni, un veidojas pozitīvas attiecības. Un ne tikai noturēt šīs “pa draugam” attiecības, bet tam ir jābūt arī profesionālajā darbībā – es ar tevi kā ar skolotāju varu runāt par to problēmsituāciju, kas man radusies. Es kā skolotāja varu runāt ar tevi kā ar vadītāju par to problēmsituāciju, kas man ir radusies, un mēs tās risināsim konstruktīvi.
A.Lauka papildina, ka iestādē, kolektīvā ir jāvienojas, kā to darīsim, kā labi jutīsimies, kā vecāki labi jutīsies un kā bērni labi jutīsies. Un šeit principā ir runa par vērtībām. Mums vēl ir jāmācās sarunāties. Emocijas liekam malā.
“Ir situācija, noķeram to, “liekam uz galda”, risinām un darām tā visos līmeņos. Ir svarīga vienotība – visi izglītības iestādē ir bērna skolotāji, arī tehniskais darbinieks. Tā ir kopiena, kur nav tā – tas nav manējais, un tur es nereaģēšu, visiem ir līdzīga vienošanās, kā mēs uzvedamies, rīkojamies,” skaidro eksperte.
Aiga gan atgādina, ka fiziskā vide mums ir ļoti jauka – izremontētas un renovētas telpas, skaisti bērnudārzi un laukumi, materiāli un mēbeles –, sirds gavilē, ieejot tādā iestādē. Bet kas ir labāk un svarīgāk – skaisti izremonēta vide un nav pozitīvo attiecību vai otrādi – ir attiecības, bet vide vēl pilnveidojama.
“Pieredze liecina: ja mums ir pozitīvas attiecības un mēs darbojamies kā mācīšanās organizācija, mēs varam pilnveidot šo vidi kopā. Svarīga ir iespēja īstenot savas idejas gan bērnam, gan skolotājam, gan vecākam. Mēs savā iestādē esam sapratuši, ka vecāks ir sadarbības partneris, un pagājušajā gadā vecākus mērķtiecīgi iesaistījām plānošanas procesā – plānojām iespējamos tematus un ko praktiski varētu darīt tematu laikā. Tas mūs izkustināja no ierastās vides,” stāsta “Kamolīša” psiholoģe A.Jankevica.
Kā veidot mācīšanās kopienu, kurā bērns jūtas labi un motivēti mācās?
Veidojam kopīgu vidi. Skolotājs pievērš uzmanību savu sociāli emocionālo prasmju attīstīšanai, modelē vēlamo uzvedību un rāda paraugu, iepazīst un veido pozitīvas attiecības ar katru bērnu, palīdz viņam justies piederīgam un īpašam. Izklausās vienkārši, bet kā to izdarīt praktiski?
Liene dalās pieredzē par “welcoming” vietu savā dārziņā, redzamu, aicinošu. Var sagaidīt un paņemt bērnu garderobē no mammas. Katram bērnam ir sava vajadzība un tāpēc vajadzīga sava pieeja. Lai saņemtu katru bērnu, viņš ir jāpazīst – jāuzzina, vai viņam labāk patīk runāties, kustēties, vai mājās ir kāds dzīvnieciņš, kas viņam ir svarīgi, kā viņš labāk dzird, mācās, vai grib izpausties, pasēdēt vai paskriet.
Aiga uzsver, ka ir ļoti svarīgi, ka skolotājs no rīta sagaida katru bērnu. Ja viņš neieraudzīs vecāku, bērnu, mēs nevaram runāt par pozitīvām attiecībām un mazajam nebūs viegli iejusties šajā vidē un atnākt uz bērnudārzu nākamajā rītā.
Ekspertes aicina novērtēt sagaidīšanas nozīmi, jo tas ir bērna dienas sākums – skolotājām ienāk 20 bērnu, bet viņš ienāk vienreiz. To ik reizi derētu atcerēties. Izglītības iestādes šo ienākšanu izveido dažādi – bērni katrs pieliek savu vārdu pie sienas vai dēlīša, citi ieraksta savu vārdu grāmatā. It sevišķi piecgadniekiem un sešgadniekiem tā ir laba vingrināšanās.
A.Jankevica atceras: “Pie mums pirms pāris gadiem skolotāja ar 3,5 gadus vecajiem sāka pierakstīšanos grāmatā un bija noraizējusies, kā būs, jo viņi taču vēl neprot rakstīt. Skolotāja nemeta plinti krūmos, un katrs bērns rakstīja sava vārda pirmo burtu tā, kā viņš prata. Varbūt vajadzēja mammas vai skolotājas palīdzību, bet piederības sajūta – es esmu atnācis – atsver visu. Nu jau šie bērni ir piecgadnieki un ar prieku raksta. Tā ir jēgpilna mācīšanās.
Ekspertes iesaka to pārrunāt skolotāju istabā ar kolēģiem. Pamēģināt, neatteikties, ja uzreiz nesanāk. Pedagogam ir svarīgi piedzīvot gandarījuma sajūtu – man izdevās. Un ļoti svarīgi, lai pierakstu lapā ir arī skolotāja vārds, jo viņš rāda savu personisko piemēru. Tā ir piederība – mēs visi esam atnākuši uz šo grupu.
Skolotājs kopā ar bērniem izstrādā un ievieš skaidrus uzvedības noteikumus, kā arī kopā ar bērniem un citiem darbiniekiem veido savas grupas/iestādes īpašo kārtību un tradīcijas, balstoties iestādes vērtībās.
Aiga piebilst, ka septembrī un oktobrī dārziņā vajadzētu veltīt laiku noteikumiem. Un to ieteicams darīt, jautājot bērniem: kā mēs visi te kopā dzīvosim, tad noteikumi nāks vieglāk. Arita uzskata, ka nevajag taisīt garu sarakstu – pietiks ar trim noteikumiem, un, jo mazāki bērni, jo mazāk. “Mēs visu laiku pie tiem varam atgriezties, atgādinot – atceries, mēs sarunājām, vienojāmies.” Paiet laiks, un bērni to jau atgādina cits citam, līdz ar to pedagogs vairs nav vienīgais “uzraugs”. Bērnam augot, var būt četri vai pieci noteikumi, un tie var nākt klāt. Turklāt noteikumi vajadzīgi ne tikai grupiņā, bet arī laukumiņā, sporta zālē, mežā. Un katru gadu no jauna. Jo tas atkal ir par labizjūtu – kā mēs dzīvosim, lai katram būtu labi.
Bērnam ir svarīga pieaugušā attieksme
Psiholoģe Aiga stāsta, ka no bērna attīstības viedokļa ir tā, ka, tikai dzirdot, ka pieaugušais runā par savām emocijām, bērns mācās tās atpazīt un piedēvēt sev.
Vai ir pareiza pieeja, ja bērns skraida pa grupu, skolotājai tas nepatīk, un viņa sēdina mazo pie galda, lai raksta un velk strīpiņas. Vai tas neradīs traumu uz mācīšanos? Aiga skaidro, ka šādi mēs veidojam priekšstatu, ka rakstīt, sēdēt pie galda un mācīties ir sods.
Kāpēc bērns skrien? Varbūt tā ir šī bērna īpašā vajadzība, un varbūt viņš skrien tikai pirmdienu rītos. Tas ir būtiski – pedagogam vērot un būt ar acīm vaļā, ieraudzīt katru bērnu un situāciju. Varbūt viņš skrien, jo nav interesanti, ir garlaicīgi.
Arita iesaka mērķtiecīgi novērot, atzīmēt, kuros brīžos bērns to dara, kas notiek pirms tam, kas to izraisa, un noteikti iet pie kolēģiem un jautāt, ko darīt. Liene dalās savā pieredzē, ka mēdz pieiet pie bērniem un runāt, ko varētu darīt vēl, ko darīt citādi.
Savukārt Aiga stāsta: “Mēs savā iestādē praktizējam, jautājot bērniem: ko tu tagad darīsi? Neko. Varbūt paskriesim? Nē, es negribu skriet. Ko tad tu darīsi? Es atpūtīšos. Kā tu atpūtīsies? Aiziešu, pasēdēšu maliņā. Respektējam. Lai pasēž. Varbūt grupā ir klusais stūrītis, kur nolīst. Bet svarīgi ir neaizmirst par šo bērnu un pēc kāda laika pajautāt: vai tu jau esi atpūties? Nāc! Ko tu tagad darīsi? Tā ir prasme modelēt, saredzēt situāciju un palīdzēt.”
Arita piekrīt, ka dažreiz bērnam vajag atpūsties, taču bieži vien tā ir izvairīšanās no kaut kā, neprasme izvēlēties nākamo darbiņu. Bet Aiga atgādina, ka, realizējot iekļaujošo mācīšanos, jāatceras, ka bērnam ar īpašām vajadzībām ir zems intereses līmenis, viņš nespēj piesaistīties, izvēlēties.
“Vecākiem cilvēkiem liekas, ka kļūdīšanās parāda neprofesionalitāti, ka tu kaut ko neesi sapratis. Jaunā pieeja mums māca, ka kļūdīties ir absolūti normāli. Mazam bērnam visa mācīšanās sastāv no jauniem izaicinājumiem – katrs nākamais ir kaut kas vairāk par iepriekš bijušo,” teic A.Jankevica.
L.Rolanda atzīst, ka bērni ļoti pārdzīvo, ja kaut kas izlīst, notiek. Jāskatās, kāds tam ir iemesls – vai tā ir iepriekšējā pieredze, ka tas ir slikti, vai es vienkārši gribu, lai šeit ir tīrs un skaists. Pieaugušais var pateikt, ka tas nekas, ejam uz priekšu. Bet pieaugušais savu attieksmi var paust arī ar dusmīgu skatienu vai neapmierinātu noņurdēšanu. Svarīgi ir, lai attieksme būtu atbalstoša, iedrošinoša.
Kā skolotājam rūpēties par savu emocionālo labizjūtu?
Skolotāja personīgā un profesionālā pilnveide ir sevis izzināšana, savu vajadzību apzināšanās un īstenošana, sadarbība ar kolēģiem, vadības atbalsts, problēmrisināšana, tālākizglītība.
A.Jankevica ir pārliecināta, ka vispirms pedagogam pašam jāsaprot, ko viņam vajag, lai labi justos. Kādam vajag pēc darba doties kājām mājās, lai dienas rūpes izstaigātu, kādam – aiziet mājās un tūlīt pat ieiet dušā. Turklāt svarīgi ir ne tikai zināt, bet saņemties un darīt. Arita uzskata, ka ir jābūt pārejai, nebūs tā, ka es visu laiku biju noteicēja grupā, bet no rītdienas jūs visu dariet paši – tas nestrādās.
Aiga piebilst, ka Jelgavā pedagogu augusta konferences tēma bija labizjūta. Pirmsskolas iestādes kopā sanāca darbnīcās, lai spriestu, kas liek justies labi. “Mēs savā iestādē secinājām, ka tā ir atvērta sadarbība ar vadības komandu – vadība ir pieejama, atvērta, atklāta. Visas situācijas varam risināt savlaicīgi. Ar jebkuru jautājumu, problēmu iespējams nākt, to izrunāt, zinu, ka atradīsim kopīgu risinājumu, balstoties uz iestādes vērtībām,” saka Aiga. Arita un Liene piebilst, ka var pamācīties no eksperta gan savā, gan citā kopienā.
Kuras prasmes palīdz justies labi un droši? Kā tās mācīt?
Zaudējis domino spēlē, bērns strauji pieceļas un, ejot projām, pagrūž spēles kastīti. Vai nav pazīstama situācija? Psiholoģe A.Jankevica atgādina, ka pirmsskolas vecuma bērns neprot zaudēt, bet mēs nevaram tāpēc izņemt no bērnudārzu grupām domino, loto vai cirku.
“Te liela nozīme ir vecākiem. Esmu dzirdējusi vecāku stāstus – mēs cirka spēlē vienmēr piekāpjamies, pa jokam pārskaitāmies, vienmēr es pa kazu nošļūcu. Bērns vienmēr uzvar. Bet tā mēs bērnam pirmsskolas vecumā neiemācām zaudēšanas prasmi. Ir ļoti grūti ar to sadzīvot.
Palīdz tas, ka pieaugušajiem vajadzētu saglabāt mieru, noteikti nevajadzētu iet bērna emociju pavadā. Tu saproti, ka tas ir vecumam ļoti atbilstoši, un tev jābūt gatavībai, ka viņš atkal varētu. Prasme zaudēt mums ir mērķtiecīgi jāattīsta, to darot, jo izvairoties šo prasmi mazais cilvēks nevar iegūt. Tas ir stāsts par emociju pārvaldīšanu, un pirmsskolas vecuma bērns vēl nav spējīgs pārvaldīt savas emocijas, viņš to tikai mācās. Un skolotāji ir ceļa stabiņi šajā mācību ceļā. Emociju pārvaldīšana ir viena no caurviju prasmju mācīšanās daļām,” uzsver Aiga.
Emociju siena, dēlis ar uzrakstu augšā ”Kā tu jūties?” redzēta ne vienā vien bērnudārzā. Taču dienas gaitā emocijas var mainīties, tāpēc tas nevar palikt tikai kā rīta rituāls. Skolotājam vajadzētu vairākas reizes dienā mudināt bērnus pārskatīt savas emocijas. Protams, uz dēļa ir jāatrodas arī skolotājas emocijai, jo arī viņa šodien kaut kā jūtas. Visi redz, ka tu šodien nejūties labi, un būs cita attieksme. Pedagogi un bērni vienlīdzīgi: tu respektē, ka es tā jūtos, un es respektēju, ka tu tā jūties. Dēlī var izteikt emocijas, un citi var palīdzēt.
Tālāk turpinām darbu ar to, ko darīt, ja esmu dusmīgs un nevaru nomierināties, bet citreiz arī prieks var būt pārlieku traucējošs citiem. A.Jankevica vēlreiz atgādina, ka ir svarīgi, ka mēs, pieaugušie, bērnam mācām stratēģijas – ko darīt, ja esi dusmīgs. Viens variants ir aiziet un apsēsties maliņā. Var pateikt bērnam: “Ejam nomazgāt rokas un seju!” (praksē pārbaudīts, un strādā). Ūdens dara brīnumus, un, arī pārejot citā telpā, dusmas kļūst mazākas. Var izmantot skaitīšanu līdz 10, bet, ja bērns vēl tik tālu skaitīt neprot, tad līdz trīs vai pieci, cik prot. Var dziļi ieelpot. Tāpat skolotāja var teikt: “Es esmu dusmīga. Man jāiet padzert ūdeni”, tā viņa modelē darbību, nosauc emocijas un rāda bērnam piemēru.
“Visiem vajag manu palīdzību, bet es nevaru katram bērnam palīdzēt. Es esmu viena!” Arī ikdienišķa situācija, vai ne? Ekspertes uzskata, ka atbalsta plecam vajadzētu būt no skolotāja palīga. Ir jāvienojas, jābūt kopīgai platformai, ka skolotāja un skolotājas palīgs rīkosies vienādi, konsekventi. Vēl ir svarīgi mācīt bērniem sadarboties savā starpā. Sadarbības caurviju prasmes nozīmē – mērķtiecīgi mācām bērniem sadarboties, jautāt palīdzību citam. Jo labāk bērni mācēs sadarboties, jo vairāk laika skolotājam.
“Auklīte dusmojas, ka visur smiltis, netīrs no dabas materiāliem, vēl kukurūza, manna!” Arī tas ir tik bieži dzirdēts. A.Jankevica dod padomu: “Ir jāsaprot, ka tev ir 46 gadi, bet bērnam – trīs, un tas, ka izlīs, izbirs, būs tikai loģiski. Tas arī veido labizjūtas pamatu – mēs saprotam, ar ko strādājam. Tie ir mazi bērni, kuriem jāmācās gan sadarbības prasmes, gan pašam sevi apkalpot, saslaucīt, un tas nav nekas ārkārtējs. Bērns drīkst kļūdīties. Viņš ir mazs cilvēks, kurš izzina to, ko tu, pieaugušais, esi šeit atnesis.”
Te jau sākas problēmrisināšanas caurviju prasmes (piemēram, izlija). “Ievērot, novērot un saprast, ka tā ir vērtība, ka bērns pats to dara, jo, tikai darot, viņš var iemācīties,” aicina Arita.
Izejot rotaļu laukumā, visi bērni uzreiz grib šūpoties vai vairāki kāpt vienā kokā. Kā sadalīt? Skolotāju piedāvātie risinājumi ir visdažādākie – var uzlikt zvanu, skaitīt līdz 20, gaidīt rindā. Turklāt tas bērnam attīsta prasmi pagaidīt, nedaudz atlikt savu vajadzību.
Pedagogi aicināti iepazīties ar “Skola 2030” sagatavoto materiālu “Caurviju prasmes pirmsskolā. Metodiskais līdzeklis pirmsskolas skolotājiem”.
