Ap piecdesmit zinātkāro, kuru vidū bija ne tikai dobelnieki, bet arī jelgavnieki, šajās Eiropas kultūras mantojuma dienās izmantoja izdevību Dobeles pilsdrupās tikties ar vēsturnieku un arheologu Andri Tomašūnu. Viņš jau kopš 2016. gada šajā vietā veic arheoloģisko izpēti. Beidzamos divus gadus arheologa darbs šeit saistīts ar to, ka Dobeles Livonijas ordeņa pilsdrupās turpinās ar ES līdzekļiem līdzfinansēti būvdarbi. Proti, tiek konservēti senie mūri, restaurēta daļa no vecās Livonijas ordeņa laika pils konventa ēkas, kā arī izbūvēta multifunkcionāla izstāžu zāle un skatu laukums. A.Tomašūns veic šo būvdarbu arheoloģisko uzraudzību. Šogad viņam izdevies atklāt ap 75 kvadrātmetrus lielu neskartu laukumu ar kultūrslāni no 13. un 14. gadsimta, kas stāsta par senajiem zemgaļiem Krusta karu laikā. Arheoloģisko atradumu vidū ir gredzeni, saktas, zvārgulīši, piekariņi, krelles, sprādzes, spieķadatas, šķēpu gali, arbaleta bultas, īlens, adatas, atslēga, smilšakmens galodas fragmenti, makšķerāķis, svina gremdiņi un pat pārogļojušies lazdu rieksti, kopā – ap diviem tūkstošiem priekšmetu vai to fragmentu.
Izmanto iespēju meklēt senču pili
“Livonijas ordeņa un Kurzemes hercoga laika pilsdrupas vēl šobaltdien Dobelē ir redzamas. Bet, kur atradās seno zemgaļu koka pils, vēl arvien ir mīkla. Tāpēc svarīga ir jebkura iespēja ar arheoloģiskām metodēm izpētīt kultūrslāni, kas izveidojies pilskalnā. Zināms, ka konventa sētā lielus izpētes darbus 19. gadsimta beigās ir veikuši Karls Bojs un Augusts Bīlenšteins, tāpēc atrast tik pārraktā vietā neskartu apmēram 75 kvadrātmetrus lielu kultūrslāni tiešām bija brīnums,” stāsta A.Tomašūns.
Vēsturnieku vidū valda uzskats, ka zemgaļi kā cilts izveidojās 5. gadsimtā. Senais rakstītais vēstījums “Atskaņu hronika” vēsta, ka 13. gadsimta beigās, iebrūkot krustnešiem, senie zemgaļi, atkāpjoties uz Lietuvu, savu pili paši nodedzināja. A.Tomašūns, analizējot arī arheoloģiskos atradumus, spriež, ka, krustnešiem ienākot, lielākā daļa zemgaļu tomēr palika savā tēvzemē. “Varbūt aizgāja tikai dižciltīgie, kas sava sociālā stāvokļa dēļ nevarēja atļauties konfliktēt ar krustnešiem un Romas katoļu baznīcu,” domā A.Tomašūns. Viņš piezīmē, ka no liecībām iespējams secināt, ka blakus krustnešu 1335. gadā uzceltajai akmens pilij pastāvējusi arī zemgaļu koka ēku apmetne. “Varētu būt, ka vēl pāris zemgaļu paaudzes pēc koka pils nodedzināšanas aktīvi pretojās krustnešiem. Šī zemgaļu apmetne gāja bojā kara laikā pagaidām mums nezināmā gadā 13. un 14. gadsimta mijā, par ko liecina degušu ogļu kārta un tajā atrastie metamo šķēpu un arbaleta bultu gali,” stāsta vēsturnieks. Viņaprāt, šis 14. gadsimtā notikušais ugunsgrēks toreiz nesen celtajā Livonijas ordeņa pilī varētu būt saistāms ar kādu no daudzajiem lietuviešu karagājieniem. “Zināms, ka 1345. gada ziemā Aļģirds kopā ar Ķēstuti iebruka Zemgalē, ieņēma Tērvetes pili un aizdedzināja Jelgavas pili, bet 1346. gadā nopostīja Mežotni. Varbūt šai laikā notika arī sekmīgs uzbrukums Dobelei,” teic A.Tomašūns. Viņš skaidro, ka arheologam vērtīgākais atradums ir atkritumu bedre. Senos laikos visu lieko meta ārā, atkritumu apsaimniekošana ar to izvešanu konteineros ir mūsdienu izgudrojums. Dažkārt arheologi atrod arī sendienās pazaudētas mantas. “Senie cilvēki daudz ko nēsāja līdzi. Nebija iespējas, kad kaut ko ievajagas, aizskriet uz lielveikalu. Nācās gaidīt gadatirgu vai mēģināt lietu izgatavot pašam,” A.Tomašūns aicina iejusties seno zemgaliešu dzīves ritmā. Vēsturniekam ar metāla detektora palīdzību izdevies atrast daudz bronzas šļakatu, kas liecina par metālu liešanu.
Ne zelts, ne sudrabs…
Atradumi arī liecina, ka senie zemgaļi prata pārvarēt bargas ziemas. Daudzkārt atrasti ledus pieši, ko stiprināja pie kurpēm, kas tolaik bija bez papēža, tāpat pie zirgu pakaviem. Daudz ir arī pakavu naglu, makšķerāķu un svina gremdiņu, ko izmantoja, gremdējot upē zvejas tīklu. Ne zelts, ne sudrabs Dobeles pilskalnā gan nav ticis atrasts. Taču arheologiem dažkārt daudz vērtīgāks ir koka ogles gabals, kam mūsdienās laboratoriski ir iespējams noteikt vecumu. Beidzamajos arheoloģiskajos izrakumos Dobeles pilskalnā izdevies atrast arī ap četrus tūkstošus gadu vecu akmens cirvi, viduslaiku monētu ar Tērbatas bīskapa Johana Bertkova (Johannes Bertkow) vārdu un gadskaitli 1473–85, kā arī Vācijā, Osnabrikā, kaltu bīskapa Balduina fon Russela (Baldewin von Russel) 1259–1264 monētu – feniņu. Monētas vēsturniekiem ir ļoti noderīgas kultūrslāņa datēšanai.
No Dobeles pilskalna vēstures
■ Arheoloģiskie atradumi liecina, ka jau akmens laikmetā pakalni Bērzes upes krastā (tagadējā Dobeles teritorijā) bija apdzīvoti.
■ Ap mūsu ēras 5. gadsimtu, kad izveidojas zemgaļu ciltis, pakalnā pie Bērzes tika uzbūvēta zemgaļu koka pils. 1279./1280. gadā, atkāpjoties Livonijas ordeņa krustnešu pārspēka priekšā, paši zemgaļi pili nodedzināja.
■ 1335. gadā, iespējams, tajā vietā, kur līdz nodedzināšanai atradās zemgaļu koka pils, Livonijas ordeņa brāļi sāka celt savu pili no laukakmeņiem. Jaunuzceltajai pilij vairākkārt uzbruka lietuviešu un zemgaļu apvienotais karaspēks, bet bez sekmēm.
■ 1566. gadā Dobeles komturs Tīss fon der Reke bija spiests atteikties no Dobeles pils un tai piederīgā plašā apvidus par labu Kurzemes un Zemgales hercogistei.
■ 16. gadsimta beigās sākās pils pārbūve un par galveno dzīvesvietu kļuva priekšpils, gar kuras austrumu sienu tika uzbūvēts garš divstāvu dzīvojamais korpuss. 17. gadsimtā pils vecākajā daļā top grezns baznīcas interjers un pārbūvēta kapela (tā arī ir vislabāk līdz mūsdienām saglabājusies pils daļa).
■ 17. gadsimtā Poļu–zviedru karos Dobeles pils vairākkārt iet no rokas rokā, katrā reizē izlaupīta un postīta.
■ 1701. gadā Ziemeļu karā starp Zviedriju un Krieviju Dobeli atkal ieņēma zviedri un pilī sešas dienas uzturējās Zviedrijas karalis Kārlis XII.
■ 18. gadsimta 30. gados pils tika pamesta un Dobeles iedzīvotāji pils mūrus sāka izmantot par būvmateriālu ieguves vietu.
■ 20. gadsimta pirmajā pusē pils baznīcas vienā galā izbūvēja skatu platformu, pils pagalma stūrī uzcēla estrādi.
■ 21. gadsimta 2018.–2021. gads – ar ES līdzfinansējumu Dobeles pilsdrupās top multifunkcionāla izstāžu zāle un skatu laukums.
