Starp pieteikumiem, kas iesniegti konkursā “Latvijas lepnums”, šogad ir arī pieteikums par vairāk nekā divdesmit LLU Veterinārmedicīnas fakultātes studentiem, kas šopavasar, kad valstī bija izsludināts ārkārtas stāvoklis, pieteicās brīvprātīgajā darbā “Covid-19” pandēmijas krīzes ierobežošanai. Tolaik krīzes saasinājums, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā ātri un sekmīgi tika pārvarēts, un darbā paspēja iesaistīties tikai seši Veterinārmedicīnas fakultātes brīvprātīgie. Starp viņiem bija arī tagadējais treškursnieks Aleksejs Karpovs. No marta vidus līdz maija beigām Aleksejam sanāca strādāt gan Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Zvanu centrā, gan “Covid-19” analīžu teltī un arī ņemt analīžu paraugus Rīgas bezpajumtnieku patversmē.
Pasaule ir mainījusies
Aleksejs labi atceras to marta dienu, kad jau ritēja attālinātās studijas, kad piepeši pienāca ziņa no fakultātes dekāna Kaspara Kovaļenko ar aicinājumu pieteikties brīvprātīgajiem, kas varētu iet palīgā “brāļiem humānajiem mediķiem”. Gari nedomājot, Aleksejs dekāna priekšlikumam teica “jā”. Tikai pēc tam viņš savu lēmumu atklāja draudzenei pedagoģijas studentei Valērijai, ar kuru kopā dzīvo Rīgā un mājās Ogrē ģimenē. “Toreiz aizbraucu uz Ogri un mātei teicu, ka nākamreiz diemžēl varēsim tikties tikai pēc ilgāka laika – kad būs beidzies darbs pandēmijas ierobežošanā un paies karantīnas laiks, kas apstiprina, ka esmu vesels,” stāsta Aleksejs. Viņš diezgan droši paļāvās, ka pats 21 gada vecumā nav riska grupā, kam saslimšana ar “Covid-19” būtu bīstama dzīvībai. Kā Aleksejs saka, viņš bija morāli gatavs gan saslimt, gan arī izveseļoties. “Klāt tam vēl bija arī doma, ka sabiedrības labā jārīkojas, kamēr vēl ir kas glābjams.”
“Tagad es šo pandēmiju uztveru mierīgāk, esam iemācījušies ar to sadzīvot, tostarp esam pārliecinājušies, ka divu un pusotra metra distancēšanās darbojas,” teic topošais veterinārārsts. Viņš spriež, ka “Covid-19” pandēmija varētu beigties trīs veidos. Pirmais – iedarbīga vakcīna, otrais – kolektīvā imunitāte, kas izstrādājas, palielinoties pārslimojušo skaitam, bet trešais – vēl kāds nezināms veids. ““Covid-19” pasaulē parādījās pēkšņi un tikpat pēkšņi var arī pazust,” domā Aleksejs, piebilstot, ka šajā pandēmijas krīzē tomēr atklājas kaut kas ārkārtējs, kas pasauli ir mainījis. Aleksejs domā, ka mums Latvijā ar savu viensētnieka mentalitāti šajos ārkārtas apstākļos ir parādījušās zināmas priekšrocības. Atbildīga ir bijusi valdības rīcība, jo īpaši mediķu darbs. Tādēļ arī “Covid-19” ierobežošanā vēl aizvien esam pirmajās vietās Eiropā.
Kā “kolektīva saliedēšanas pasākums”
Atceroties sabiedrības noskaņu ārkārtas stāvokļa izsludināšanas laikā martā, Aleksejs stāsta, ka mediķi analīžu teltī runājuši – katra tur strādājošā saslimšana ir tikai laika jautājums. “Mediķi arī nebija droši, ka aizsardzības līdzekļu ir pietiekami, un parasti maiņas beigās ņēma viens otram analīzes,” atklāj Aleksejs. Bijis arī gadījums, kad kāda no mediķēm tomēr inficējās. Aleksejs ļoti godbijīgi runā par medicīnas profesionāļiem, ar kuriem tolaik brīvprātīgajā darbā strādāja kopā. Starp viņiem bijuši arī studenti no Rīgas Stradiņa universitātes. Ar vairākiem tā laika kolēģiem viņš uztur kontaktus joprojām. Viņus vienojot tāds “kolektīva saliedēšanas pasākums”, kādu reti kur var piedzīvot. Uz jautājumu, vai pēc šopavasar pārdzīvotā Aleksejs nav domājis no veterinārmediķa pārkvalificēties par humāno mediķi, viņš atbild noliedzoši. “Es esmu savā vietā. Mīlu dzīvniekus, un izvēlētajā veterinārārsta profesijā apvienojas gan mans darbs, gan arī hobijs,” teic students. Viņaprāt, mācīties veterinārmedicīnu diez vai ir vieglāk nekā cilvēku medicīnu. Proti, mediķi mācās tikai par vienu sugu – cilvēku, bet Veterinārmedicīnas fakultātē jāmācās gan par kaķiem, gan suņiem, gan lielajiem mājdzīvniekiem. Kur vēl daudzie eksotiskie dzīvnieki, kas tagad nākuši modē! Taču, kā uzskata Aleksejs, ir izglītojoši veterinārmediķiem un cilvēku ārstiem apmainīties ar domām par ārstēšanas metodēm, jo tās pāriet no vienas jomas otrā un galu galā gan vieni, gan otri cīnās par dzīvību.
Bet vai mīlestība iedvesmo labāk studēt? Aleksejs atbild apstiprinoši. “Tas, kā tu studē, lielā mērā nosaka to, kā tev nākotnē veiksies darbā un cik tu pelnīsi. Tas savukārt nozīmē to, kāda būs tava ģimenes labklājība,” pamato Aleksejs. Ar savu sirdsdraudzeni Valēriju viņš iepazinās, mācoties Jaunogres vidusskolā, kur abi darbojušies teātra studijā. Vienu brīdi Aleksejs pat domājis, ka varētu izvēlēties apgūt aktiera profesiju. Tomēr visai strauji vidusskolas izlaiduma klasē pieņemtais lēmums braukt uz Jelgavu studēt veterinārmedicīnu Aleksejam Karpovam arvien vairāk šķiet pareizs.
Lauma Mancēviča, LLU Veterinārmedicīnas fakultātes asociētā profesore
Drosmīgs un zinātkārs puisis, kurš nekautrējas jautāt, pieteikties palīdzēt, arī palikt pēc nodarbībām ilgāk un izdarīt kaut ko vairāk.
Sociāli aktīvs. Aleksejs pats ar savu iniciatīvu iesaistījās fakultātes muzeja veidošanā un ir viesu atzīts muzeja gids, kas var vadīt ekskursijas arī krieviski un angliski. Viņš palīdz fakultātē iejusties jaunajiem ārzemju studentiem, to šogad 1. kursā mums ir 25.
