Pagājis tikai nepilns mēnesis, kā Aigars Meri kopā ar domubiedriem un veselu ar Jelgavu vairāk vai mazāk saistītu ievērojamu mūziķu plejādi iepriecināja, uzņemoties koncerta par godu IV Vispārējo latviešu Dziesmu un mūzikas svētku 125. gadskārtai māksliniecisko vadību. Svinīgā pasākuma ierakstu no brīvdabas koncertzāles “Mītava” vēl tagad ik pa laikam varam vērot “Re:TV” programmā, bet nu pienākusi kārta jaunam diriģenta A.Meri kopā ar Jelgavas kamerorķestri īstenotam un pilsētas pašvaldības iestādes “Kultūra” atbalstītam projektam – nākamajā ceturtdienā, 8. oktobrī, pulksten 19 Jelgavas mūzikas cienītāji Sv.Annas baznīcā varēs baudīt Alana Hovanesa, Gustava Mālera un Gabriela Forē skaņdarbus.
Karstasinīgi un liriski
Kā jau ierasts ne vienā vien A.Meri gatavotajā programmā, Jelgavas Sv.Annas baznīcā izskanēs kāds pilnīgi oficiāls Latvijas pirmatskaņojums – ASV dzimušā armēņu izcelsmes komponista Alana Hovanesa Koncerts akordeonam un orķestrim. “Tas ir ļoti armēnisks skaņdarbs, tāpēc tieši šajā vēsturiskajā situācijā, kad armēņu tautai neklājas viegli, tas varētu izskanēt ar īpašu nozīmi,” prāto A.Meri. “Tas varētu būt kā mūsu kultūras cilvēku atbalsts.”
Akordeona solo uzticēts Initai Āboliņai, profesionālai mūziķei, kura spēj izpausties dažādos žanros, šlāgeri (kopa “Lauku muzikanti”) un tango ieskaitot. “Taču viņa vienmēr tur rūpi, lai akordeons skanētu arī klasiska koncerta žanra formātā,” vērtē A.Meri. “Ar Initu esam spēlējuši arī Kančeli, un domāju, ka Hovanesa skaņdarbs viņas izpildījumā būs brīnišķīgs. Akordeons skanēs kopā ar ērģelēm (Zane Volberga), arfu, timpāniem un stīgu orķestri. Paredzu, ka tas izskanēs ne tikai kā armēnisks, bet pat kā korejiski japānisks darbs. Autors mēģinājis apvienot rietumu mūzikas tradīcijas ar dažādām austrumu mūzikas ietekmēm. Ļoti karstasinīgs un aizraujošs skaņdarbs, kas apliecina, ka iecerētā programma noteikti nebūs drūma.
“Adadžeto, kas nozīmē tādu nelielu adadžo, no Gustava Mālera 5. simfonijas, tiek uzskatīts par mīlestības apliecinājumu komponista sievai Almai Mālerei,” skaidro A.Meri. “Pēc manām domām, tas ir gana diskutabls jautājums, tomēr droši var apgalvot, ka tā ir simfonijas liriskā kulminācija. Neteiktu, ka tur ir kas šausmīgi lēns vai kā tamlīdzīgi, vidusdaļa ir diezgan trauksmaina. Tas pieder pie stīgu instrumentu orķestru repertuāru šedevriem.”
Rekviēms kā šūpuļdziesma
G.Forē Rekviēms, ko Jelgavas kamerorķestris atskaņos kopā ar Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kori “Spīgo”, soprānu Kristīni Freimani un baritonu Rihardu Mačanovski, uzskatāms par nākamās ceturtdienas koncerta galveno (kaut vai apjoma ziņā) daļu. Nav noslēpums, ka sākotnēji šāda programma bija iecerēta Ciešanu piektdienai pirms 2020. gada Lieldienām, taču sākotnējos plānus nācās mainīt “kovida” ierobežojumu dēļ. Uz jautājumu, vai Forē Rekviēms klausītājos neraisīs itin saulainajam rudens sākumam neatbilstoši drūmu noskaņu, A.Meri atbild noliedzoši.
“Pilnīgi otrādi. Forē Rekviēms atšķiras no pārējiem šī žanra darbiem,” skaidro diriģents. “Laikā, kad tas tika uzrakstīts (1887. gadā – red.), autors pat saņēma daudzus pārmetumus par to, ka skaņdarbs nemaz neesot nekāds rekviēms, bet drīzāk šūpuļdziesma nāvei. Pēc Forē uzskatiem, rekviēmam nebūt nav jābūt dramatisku šausmu pārpilnam. Tā kā komponists bijis ērģelnieks un savā laikā spēlējis daudzās izvadīšanās, pats būtu vēlējies, lai viņa bērēs skanētu gaiša mūzika, dodot cerību uz dzīvošanu nākamajā skaistajā pasaulē, nevis biedējot ar pastaro tiesu. Lai gan daudzi laikabiedri viņu nesaprata un neatbalstīja, šis skaņdarbs godam izturējis laika pārbaudi. Izcili brīnišķīgs darbs ar ļoti gaišu krāsu.”
Vēl gaišāks, pēc A.Meri domām, ir variants ar sieviešu kori (Forē Rekviēmu pierasts dzirdēt orķestra un jauktā kora izpildījumā). “Te nu jāuzteic Līga Celma-Kursiete, kas kopā ar savu tēti Agri Celmu, pilnveidojot sākotnējā aranžētāja sieviešu korim Malkolma Bruno pārlikumu, radījuši savu versiju, kas ir jaunieguvums ne tikai Latvijai, bet uzskatāms par ieguldījumu pasaules kultūrā. Šādi Forē nav skanējis nekur, skanējusi trešā, klasiskā redakcija simfoniskajam orķestrim un korim, bet versija tieši ar meiteņu kora balsīm piešķir īpašu kolorītu.”
“Spīgo” nedzied ķeksīša pēc
Tam, ka G.Forē Rekviēms būtībā ir gaiša un skaista mūzika, kas nav obligāti jāsaista ar lielām ciešanām, piekrīt arī L.Celma-Kursiete, Jelgavas 4. vidusskolas meiteņu kora “Spīgo” diriģente, atzīstot, ka gaidāmajam koncertam koris gatavojas ar lielu atbildību. “Pusgada pārtraukums tomēr ir bijis jūtams, un lielas formas skaņdarbam nemaz nav tik viegli pievērsties. Pirms tam koris bija labi iestrādājies,” Līga atceras Latvijas valsts simtgadei veltīto Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes muzikālās poēmas “Kā ābeļdārzs ir brīvība” pirmatskaņojumu 2019. gada novembrī, kā arī “Pūpoliņus un zvirbulīšus” kopā ar Raimondu Paulu.
“Pavasarī, tāpat kā daudzi citi kolektīvi, kas visu gadu dziedājuši kopā, parasti esam vislabākajā formā, šogad to nemaz nespējām izveidot.” Līga tomēr daudz nesūrojas par ierobežojumu noteiktajiem apstākļiem, bet meklē risinājumus. “Tā kā esam diezgan liels koris, strādājam ar soprāniem un altiem atsevišķi, visi kopā sanākam tikai, koncertam tuvojoties. Labi, ka mūsu koncertzāle ir diezgan liela, mēģinot varam izvērsties gana plaši.”
“Spīgo” sastāvs šogad praktiski nav mainījies. “Tā kā XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki tika pārcelti, jaunās meitenes pamatsastāvā nemaz neņēmām,” turpina L.Celma-Kursiete. “Pagājušā gada astotā klase, kas šogad ir devītā, joprojām veido kora kodolu. Jaunās dzied “Spīgo” studijā, tā ka iespējas dziedāt ir visām. Protams, aiziet skolas absolventes, bet tā ir normāla aprite, kas notiek katru gadu. Kurām tas ļoti pie sirds, korī paliek. Šis vispār ir tāds pārdomu laiks. Skaisti, ja var turpināt dziedāt, ne tikai tad, kad viss ir pašsaprotami. Paaudžu maiņai jābūt, absolventēm tomēr jau ir cita domāšana. Lielās, gudrās un skaistās meitenes ar varu nenoturēsi kopā ar pusaudzēm, bet prom arī nevienu nedzenu.”
“Pirmajā adventē būs koncerts Rīgas Doma baznīcā kopā ar Valdi Butānu, pūtēju orķestri “Rīga” un Rīgas Doma meiteņu kori “Tiara” . Man ir pasūtīts liels skaņdarbs, ko vēl rakstu. “Te Deum”, ar liturģisko tekstu,” Līga nedaudz ieskicē savus nākotnes plānus arī komponēšanas jomā.
“Šis nesaprotamais laiks mums savā ziņā ir pat pateicīgs. Gaidāmi lieli, skaisti notikumi, kam gatavoties. Būs patiešām, ko dziedāt, nevis vienkārši atstrādāt ķeksīša pēc.”
