Vasaras saulainās dienas aizsteidzas tikpat ātri kā nākušas. Jau sajūtam rudens elpu. To norāda dienu garums. Augusta beigas satrauc gan sirdis, kas reiz bija saistītas ar skolu, gan tos, kas skolas durvis vērs pirmo reizi.
Vasaras saulainās dienas aizsteidzas tikpat ātri kā nākušas. Jau sajūtam rudens elpu. To norāda dienu garums. Augusta beigas satrauc gan sirdis, kas reiz bija saistītas ar skolu, gan tos, kas skolas durvis vērs pirmo reizi.
Atmiņā saglabājies tēva stāstītais par skolas laiku gandrīz pirms simts gadiem. Tolaik mācību grāmatu ievadlapā bijusi iespiesta vecā, bet arvien vēl jaunā tautas dziesma «Dar’ man tēv(i)s pastaliņas».
Skolas sliekšņa pārkāpšana bija svētsvinīgs brīdis kā bērniem, tā vecākiem. Skolā vajadzēja ierasties sapostiem, jaunās drēbēs – kā augstos svētkos.
Gatavošanās pirmajai skolas dienai
Kā skolai gatavojās Zaļenieku pagasta Junzemju māju iemītnieki, stāsta toreizējais skolnieks Kristaps Rozenvalds. Šodienas paaudzei viņa teiktais var likties neticams.
«Ģimenē augām seši bērni: četri brāļi un divas māsas. Tēvs un māte strādāja Abgunstes muižā. Kad man bija deviņi gadi, tēvs pirmo reizi pavadīja uz trīs kilometru attālo Abgunstes skolu. Šim notikumam gatavojāmies vairākas dienas. Redzēju tēvu un māti satrauktus. Vislielākās rūpes viņiem sagādāja tas, kādu «ciema kukuli» nest skolmeistaram.
Iepriekšējā vakarā mani rūpīgi nomazgāja. Tēvs man uzlika uz galvas bļodiņu un apcirpa matus. Apgūlies gultiņā, cītīgi noskaitīju vakara lūgšanu: «Mazais bērniņ, bīsties Dieviņu, Dievs tas Kungs redz un dzird. Āmen.» Māte pienāca un pārmeta krustiņu, tad, labu brīdi pie sevis čukstot, aizlūdza par mani. Arī tēvs, savā gultā salicis rokas, kaut ko ilgi čukstēja. No rīta māte man rūpīgi nomazgāja muti, sasukāja matus un uzģērba jaunās drēbes. Ap kaklu apsēja lakatiņu. Kājās uzvilka jaunas zeķītes un dzeltenas pastaliņas, kas bija pirktas Jelgavā – pirmajai skolas dienai. Pastaliņu auklas savilka cieši, lai «apavi» ceļā uz skolu nenošķiebjas.
Brokastīs ēdu maz, kaut gan māte bija izcepusi bīdelētas pankūkas. Tēvs no skapja noņēma grāmatu ar sarkano gaili uz vāka, tāfelīti, grifeli un iesēja lakatiņā. Viņš paņēma vēl kādu sainīti, domātu skolmeistaram.
Atvadījos no mātes un citiem mājiniekiem, kas man novēlēja laimīgu ceļu. Jaunākie brāļi un māsas raudāja, jo nevarēja nākt līdzi. Vectēvs teica: «Lai nu Dievs tevi svētī un pasargā! Mācies čakli, klausi skolmeistarus un, kad būsi pabeidzis skolu, nāc atpakaļ tēva vietā.» Pēc šādas atvadīšanās arī man sariesās acīs asaras.
Skolas slieksni pārkāpjot
Tas notika 1901. gada pavasarī. Toreiz mācības bija sadalītas pa pusgadiem. Tā sauktais vasaras pusgads beidzās 10. jūlijā. Šajā laikā skolēnu nebija daudz. Drīz sadraudzējāmies. Bērni ātri iemīlēja skolotāju Baumani, jo viņš bija laipns un labs. Ābeci jau kaut kā zināju, tāpēc tiku ieskaitīts pirmajā grupā. Arī rakstīt tēvs bija nedaudz iemācījis. Skolā bija jāmācās Bībeles stāsti, Lutera Mazais katķisms, krievu valoda… Latviešu valodu pasniedza vienreiz nedēļā. Katru dienu pirmā stunda bija ticības mācība. Krievu valodu mācīja četras stundas nedēļā.
Sākumā ar mācībām gāja ļoti grūti, jo biju mācījies tikai ābeci. Tagad bija jāapgūst daudz priekšmetu. Tiem, kas nemācēja ābeci, bija vēl grūtāk. Vielu nereti vienkārši iekalām un tad nobērām skolmeistaram, īpaši krievu valodas stundās. Sevišķi grūti bija iekalt svešus vārdus, kurus nesapratām.
Tā skolas gaitas ritēja līdz 10. jūlijam. Tad mūs atlaida mājās līdz 15. oktobrim
Nebija nekādas žēlošanās
Mācības ziemas pusgadā sagādāja vēl lielākas neērtības. Skola atradās šaurā koka ēkā. Vienā klases telpā bija sabāzts apmēram sešdesmit bērnu. Stundas sākās astoņos no rīta un beidzās četros pēcpusdienā.
Nakts guļai skolā vietas nebija. Katru dienu mērojām ceļu uz mājām – tumsā, dažs pat 10 kilometru.
Skolā virsdrēbes pakāra bēniņos, kur bija izdauzīti logi. Bieži klasē sēdējām slapjām kājām. Telpa bija silti kurināta, bet gaiss – ļoti smacīgs. Skolniekiem vajadzēja daudz strādāt – izslaucīt klasi, priekšnamu, skolotāju istabu, sazāģēt, saskaldīt un sienest malku, iekurināt krāsnis, atnest no akas dzeramo ūdeni. Kad aka bija sausa, pēc tā vajadzēja doties uz tuvējām Gauriņu mājām. Tiem, kas bija nozīmēti darbu veikšanai, skolā no rīta bija jāierodas stundu agrāk, bet pēc mācībām jāpaliek stundu ilgāk, lai visu paveiktu. Malku skaldīja un sanesa, ūdeni sagādāja zēni. Meitenes slaucīja un mazgāja telpas, kurināja krāsnis. Skolēniem vajadzēja uzkopt arī atejas, kas atradās ārpus skolas ēkas. No darba nevarēja izvairīties pat visizlutinātākais bērns. Ja gadījās skolēni, kas neklausīja, skolmeistars tos iesauca savā istabā, savilka kamzoli pāri galvai un ar pletni pārmācīja. Nebija nekādas žēlošanās.»
