Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi 50. gados.
Studentu kopmītnēs, kas atradās mūsu fakultātes ēkas pagrabstāvā Barbisa un Valdemāra ielas stūrī sadraudzējos ar Eduardu Spriņģi un Arturu Gobu, kurš vēlāk kļuva pazīstams dzejnieks. Citi zēni bija no vecākiem kursiem. Bija arī Latgales zēni. Daži no kopmītnes biedriem bija dedzīgi Staļina kulta kalpi. Ar viņiem man nesaskanēja. Citu gadu mēs trīs – Arturs, Eduards un es – dabūjām istabu Ludzas ielas kopmītnē. Citādi tā nebija slikta, bet tālu no fakultātes. Braukt ar trolejbusu iznāca par dārgu. Pēdējos gadus nodzīvojām Grostonas ielā pie hipodroma un pavisam tuvu fakultātei. Tuvu arī preču stacijai, kur rudens vakaros gājām lādēt vagonus. Dažu labu vakaru nopelnījām pa padsmit rubļiem un vēl līdz kaklam pieēdāmies arbūzus.
Grostonas ielas kopmītņu istabā ceturtais mums piebiedrojās Fiļimonovs Genādijs. Ar viņu iemācījos pļāpāt krieviski, bet viņš latviski nevingrinājās, kaut saprata labi. Valsts eksāmenu laikā mācīties mums vēl piebiedrojās vēlāk Bauskas rajonā pazīstamais pedagogs Andrejs Bumbērs.
Kopumā par dzīves un mācību apstākļiem grēks bija sūdzēties – bija zināma droša stabilitāte un iztikas minimums. Nejutos tā kā Jelgavā, kur biju kā neglīts, netīrs, plušķains šunelis sprostā, kas nezina, vai tam dos ēst vai ar koku pa sāniem dzīs prom.
Ķeniņš nebaidījās runāt patiesi
Pasniedzēji… Gandrīz par katru varētu stāstīt “profesoru” anekdotes, tomēr visi – prasīgi savas lietas meistari. Gailums specseminārā latviešu valodā vienu Sudrabkalna teikumu prasīja analizēt divas stundas. Slapjām pierēm sēdēja dāmītes, kas neatšķīra lūpeņus no troksneņiem. Es iemanījos asi un precīzi atbildēt un tad varēju atpūsties, bet semestra beigās man ierakstīja ieskaiti bez pārrunām. Šmulovičs par ārzemju literatūru lekcijas lasīja tik dedzīgi, ka meitenes nelabprāt sēdēja pirmajos solos, lai netiktu pasniedzēja apsprauslātas. Toties lekcijās sacīto varēja nezināt, ja tik literāro darbu biji lasījis. Bet uz katru eksāmenu bija jāizlasa pa trīsdesmit līdz četrdesmit grāmatu. Katru dienu vienu! Tādas bija prasības un slodze! Varēji jau visādi mēģināt blēdīties un izlocīties, piemēram, ar cita konspektiem, bet bija jācenšas reāli tuvoties izpildei, ja gribēji virzīties uz priekšu un eksāmenus kārtot laikā.
Kā lai nepiemin, ka seminārus par latviešu tautas daiļradi folkloru mums vadīja dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Latvijas laika izglītības un tieslietu ministrs Atis Ķeniņs (1874–1961), tolaik profesors ar sirmu bārdu. Mans kursabiedrs Romāns Pussars (1932–2011), vēlāk atmodas laikā pazīstams kultūras darbinieks, palūdza Atim Keniņam pastāstīt, kā 1918. gadā 18. novembrī Nacionālajā teātrī viņš piedalījies neatkarīgās Latvijas proklamēšanā. Profesors labprāt dalījās izjūtās, kādas bijušas toreiz, sēžot uz skatuves zem sarkanbaltsarkanā karoga. Nebaidījās nemaz, viņam laikam vairs nebija ko zaudēt.
Tūlīt citā lekcijā pasniedzēji Karpovics un Kaimiņš mums skaidroja kompartijas vēsturi un komunistisko filozofiju. To studēšana aizņēma vairāk nekā pusi visa mācību laika. Toreizējais izglītības ministrs Miķelsons, lasot lekcijas par padomju pedagoģiju, minēja skaitļus, cik buržuāziskās Latvijas laika skolotāju izmetis no skolām, nododot padomju jaunatnes audzināšanu uzticamās rokās tiem, kam ir komunistiskā pārliecība. Es uz ministru skatījos gandrīz ar tādām pašām izjūtām kā toreiz zēna gados ar vācu šauteni rokās no krūmiem uz kaimiņu komunistu, kad viņš brauca pa pļavu ar pļaujmašīnu.
“Putna ģīmī” pa dzīvi
Vēl sagadījās, ka šajā laikā bija nācis klajā kāds “izcili zinātniskais” Staļina murgs par valodu un valodniecību. Tas nu bija jāstudē no sākuma līdz beigām un no beigām līdz sākumam, jāapspriež neskaitāmos semināros, jāņem par pamatu, pētot jebkuru valodniecības jautājumu. Ar grandiozi nopietnu liekulību to darīja gan pasniedzēji, gan studenti, un neviens neuzdrošinājās ne iepīkstēties, ka tas viss ir tīrās muļķības. Bet kalngals kulta kalpošanā tika sasniegts, kad “tautu tēvs” Staļins šķīrās no dzīves. Visiem bija jāsēž institūta lielajā zālē sasarkušām acīm. Piedienīgi jau būtu bijis, ja būtu raudājuši, bet to tikai retais spēja. Rādīt “putna ģīmi” tomēr bija obligāti, ja gribēji justies drošībā. Draugs Arturs Goba patiesi pārdzīvoja “zaudējumu”. Kādu gadu vēlāk viņš aiz pārliecības ielauzās partijā. Viņu nelabprāt uzņēma, jo uzskatīja vēl par pārāk zaļu. Ko īsti domāja Eduards, nevarēja pateikt, jo viņš bija pārāk skeptisks pret visu dzīvē bez izņēmuma.
Tādi bija mani tuvākie draugi. Tiesa, kompartijā vēlāk iestājos arī es. Tas bija vairāk praktisku iemeslu dēļ – citādi es padomju laikos nebūtu varējis strādāt par skolas direktoru.
Vēstule no Sibīrijas
1953. gada studentu vasaras brīvdienas vadīju pie Gaidas Kasparos. Šad tad palīdzēju mātei un māsām Kukaiņos. Kādu dienu tur saņēmām vēstuli no Sibīrijas. Es to šeit ierakstīšu pilnībā, neko nesaīsinot un nelabojot, ja nu vienīgi pēc sava prāta ieliekot kādu pieturzīmi.
16. jūnijā 1953. gadā
Negaidiet viņu vairs, birztalu zeltā
Dzirkstošos saulstaros vakars kad kvēl,
Negaidiet, sabruka sapņu pils celtā.
Aizmirstiet viņu un negaidiet vairs!…
Beitiņa kdze un bērni!
Grūti un nepatīkami man ir rakstīt Jums šo vēstuli, bet mans latvieša pienākums ir tā darīt, lai arī cik smaga tā nebūtu priekš Jums un citiem Jūsu piederīgiem. Strādāju un dzīvoju kopā ar Jūsu vīru un tēvu Voldemāru Jāņa dēlu Beitiņu. Visu laiku, kamēr bijām kopā, Voldemārs bija vesels un spēcīgs. Ļoti priecājās par pēdējo vēstuli, kuru saņēma no meitas kopā ar foto kartiņu. Daudz runāja un domāja par savu ģimeni, par sievu un bērniem, un nožēloja, ka šinī grūtajā laikā nekādīgi nevarot Jums palīdzēt. Cerēja un gaidīja ar ilgām to dienu, kad atkal varēs būt pie Jums, būt kopā priekos un bēdās, bet liktenis lēma visam citādi būt.
Š.g. 11. jūnijā vakarā, ar mašīnu braucot mājās no darba, viņš pēkšņi saslima. Pārbraucot mājās, palīdzējām viņu nogādāt, tas ir, aiznest uz ambulanci. Ārsts konstatēja augstu asinsspiedienu un asins izplūšanu smadzenēs. 1953. gada 12. jūnijā plkst. 6.00 no rīta pēc Irkutskas laika mūsu labais draugs un vienu bēdu biedrs mira.
Lai arī cik sāpīgi tas nebija mums un tagad arī Jums, tomēr liktenis no mūsu vidus atkal šķīra vienu uzticamu un mīļu latvieti, kam nebija lemts redzēt savus mīļos piederīgos un dzimteni!… 1953. gada
13. jūnijā apglabājām Voldemāru Beitiņu J. d., dzim. 1903. gadā, Taišetas trešos kapos. Apglabāts Voldemārs tika tik labi, cik tikai mūsu apstākļos labi tas ir iespējams.
Tā, mīļā kundze un bērni, esmu Jums pateicis to, ko man bija tik grūti pateikt, jo zinu, ka tas nesīs Jums daudz sāpju un pie tā jau smagā dzīves sloga klāt nāks šī vēsts par vīra un tēva nāvi. Piedodiet, ka Jums nevaru šinī vēstulē rakstīt savu vārdu un uzvārdu, baidos, ka tad varbūt man personīgi slikti klāsies. Ceru, ka kādreiz, ja liktenis būs lēmis atgriezties dzimtenē, apciemošu Jūs un, ja vēlēsieties, tad varēšu visu sīkāk pastāstīt.
Ceru, ka arī mūsu priekšniecība Jums šo bēdu vēsti paziņos, bet varbūt, ka tas velkas par daudz ilgi, tamdēļ riskēju un rakstīju Jums, lai vairāk nerakstiet un nesūtiet viņam neko. Novēlu Jums visiem būt stipriem un ar drošu skatu skatīties dzīves īstenībā.
Visu skaistāko. (Latvietis.)
Nekad neviens nekam no ģimenes neziņoja par vīra un tēva nāvi. Cik vīrs un tēvs komunistiem bija nenozīmīgs kaut kādas latviešu ģimenes loceklis! Par to nebija vērts ne papīru smērēt, ne pastu apgrūtināt… Nu jau divi – pats jaunākais un pats vecākais – no mūsu ģimenes locekļiem karā un ar to saistītajos notikumos bija gājuši bojā.
Sākas tēva rūpes
No manas dzīves pieredzes ir tā, ka katram dzīvē parasti sanāk tik daudz nepatikšanu, ķezu un sarežģījumu, cik viņš pats sev to noorganizē. Tomēr gadās arī, ka neparedzēti apstākļi piespēlē ko tādu galīgi negaidītu.
Jau ilgāku laiku Gaida, kurai nāca pāri trīsdesmit, sirsnīgi raudāja pēc bērniņa. Manas rūpes un intereses, kā arī gadu skaits varbūt vēl nebija devis iespēju attīstīties tēva jūtām. Tomēr varēju viņas bažas un vēlmes saprast un padevos. Kad pirmdzimtais dēliņš nāca pasaulē, paliku nepiedodami tālu prom, jo Pedagoģiskajā institūtā kārtoju pirmos valsts eksāmenus.
Gaidas grūtniecībā nebija nekādu sarežģījumu. Laiciņu pirms paredzamā bērna dzimšanas termiņa Gaida apmetās dzīvot Jelgavā pie vecām draudzenēm Belmanēm Veco strēlnieku ielā. Ātrā palīdzība no turienes viņu paņēma un aizveda uz slimnīcu. Tā 1956. gada 6. jūnijā puika bija klāt. Vienā no nākamajām brīvdienām sarunāju kaimiņu ar mašīnu un abus atvedu uz Kaspariem. Tur viņi dzīvoja kā vasarnīcā – pa birzi zaļā zālītē. Pašam Rīgā dega valsts eksāmeni, tāpēc tūlīt atkal biju prom. Māte ar māsām apsolīja Gaidu bieži apciemot, ko arī darīja. Pašam Rīgā satraukumos un rūpēs ik pa brīdim uzdzirkstīja doma, kā viņiem tagad Kasparos iet.
1956. gada 4. jūlijā, kad jau bija saņemts skolotāja diploms un vēl viena diena kopā ar kursabiedriem pavadīta Skrīveros neoficiālajā izlaidumā, iebraucu Iecavā. Domāju, ka iešu kājām mājās, taču piepeši māti, Gaidu un mazo dēliņu ieraudzīju Iecavā. Tur māte abus bija atvedusi ar zirgu. Gan Gaida, gan māte bija sabēdājušās pelēkas. Mazajam dēliņam uz rokas stilba zem padusītes bija izveidojies milzīgs sastrutojums – pēcdzemdību infekcija.
Rīgā bērnu slimnīcā man iedeva parakstīt piekrišanu operācijai (Gaida lapu pastūma man priekšā). Kad dakterei pārjautāju, vai operācija tiešām nepieciešama, viņa apstiprināja, citādi mazais varot zaudēt visu rociņu. Man ne mēle vien kļuva stīva, un es parakstīju. Vairākas nedēļas mums visiem trim nācās nodzīvot pa Rīgu smacīgajā vasaras karstumā. Tad atkal bijām veseli un varējām braukt mājās. Nu mierīgi varēju sākt apdomāt, kas tad man piederēja un ko biju ieguvis. Dēliņš Gaidis. Bet vārds ne mātei par godu, kā pirmajā brīdī var likties. Viņš bija Salgales zēns, tāpat kā Plūdoņa vecā Mada mazdēls, kas kopā ar vecotēvu gaida no Mežotnes mājās tēvu balādē “Salgales Mada loms”.
Man bija ģimene un augstskolas diploms. Darbs? Ziemā sadales komisijā biju ticies ar Briģi Zentu, paziņu no tās vidusskolnieka ziemas Eiklona dzīvoklī Jelgavā. Tagad viņa bija Jelgavas rajona izglītības nodaļas vadītāja un man apsolījusi rezerves skolotāja vietu Jelgavas rajonā. Tāpēc atteicos no vietas Rucavas vidusskolā. Gaidīju augusta beigas, kad sāksies darbs.
Atkal vasara bija silta un saulaina, un zaļa. Un mums beidzot bija laika un noskaņojums uz to palūkoties un sajust. Ar ratiņiem vizinājāmies katru dienu – Gaida, es un Gaidis –, caur birzi pa meža ceļu līdz Stabu krogam, uz otru pusi līdz skolai un bieži līdz Kukaiņiem, lai mazais Gaidītis iepazītu vecomāti un manas māsas – savas tantes. Un visiem prieka bija diezgan par veselīgo un ņipro zēnu, kad viņš ar smaidu izrādīja mums atzinību. Reiz visi trīs ar vairākiem autobusiem, līdzi ņemot ratiņus, aizbraucām uz Anneniekiem, kur tolaik Gaidas māte ar savu civilvīru Albertu dzīvoja kalpu mājā netālu no stacijas. Mēs staigājām pa Gaidas bērnības takām gar upīti un ap veco skolu, pa smilšu celiņu pāri dzelzceļa pārbrauktuvei tālu kalnā, kur vēlāk izbūvēja šoseju uz Kalnciemu. Mēs jutām, ka saņemam atalgojumu par visu to, ko bijām darījuši līdz šīm vasaras dienām. Varbūt jau toreiz Gaidis pāri ratiņu malai nolūkoja, cik grūts tāds smilšu ceļš, kā stieg ratiņu riteņi, un jau tad viņam radās doma par ceļu būvēšanu. Viņš vēlāk izstudēja par ceļu būves inženieri.
Saistībā ar ceļiem mums ar Gaidi reiz vēl bija piedzīvojums, vizinoties ar motociklu. Braucot pa meža taciņu, uzbraucu virsū pāri takai no koka uz koku novilktā stieplē. Tā Gaidi gandrīz nožņaudzu. Zēns bija sēdējis priekšā uz bākas. Par laimi, paspēju laikā atlaist rokas no ragiem un mesties atmuguriski. Motocikls aizripoja pa stieples apakšu, bet paši nokritām uz taciņas. Tikām cauri vien ar izbailēm.
Viļņa Beitiņa kursabiedrs dzejnieks un rakstnieks Arturs Goba (1932–2019) ir rakstījis ne tikai pieaugušajiem, bet ir arī deviņu bērnu dzejoļu krājumu autors. Ilgus gadus viņš veidoja Valkas avīzes “Ziemeļlatvija” literāro lappusi. Savā pirmo pēckara gadu jaunībā astoņpadsmit gadu vecumā Arturs saspridzinājās un, tikai pateicoties ārsta un profesora Kārļa Baloža pūlēm, atguva redzi. Pēdējā dzīves gadā publikācijā “Latvija Amerikā” Arturs Goba minēja, ka institūta pirmajā kursā saskāries “ar viltus audzēkņiem, kuri it kā gribēja sākt studijas mācību gada vidū”. “Jaunībā gan mēs tāda rakstura dīvainībām uzmanību neveltījām, dzīvojām savu studentu dzīvi,” viņš atcerējās. Taču, neatkarīgajā Latvijā atskatoties uz jaunībā pieredzēto, Arturs Goba secināja, ka šie “viltus audzēkņi” varēja būt čekas aģenti. Ar tādiem viņam gadījās sastapties skolas gados Cesvainē.
Visu mūžu Arturs Goba un Vilnis Beitiņš rakstīja viens otram vēstules. Publicējam vēstuli, ko Arturs rakstījis Vilnim 2003. gada 6. martā. Abiem vīriem tolaik ir pāri septiņdesmit. Vēstule tiek sūtīta no Valkas uz Iecavu.
Topi sumināts!
Man Stasiks speciāli zvanīja un stāstīja, ka Tu esi galīgi nokāris spārnus – gluži kā tie naftas izpeldinātie putni pie Spānijas krastiem. Tas nu galīgi nav smuki, tāpēc rakstu Tev un šo grāmatiņu ielieku kuvērā, arīdzan vienu lapu no mūspuses “ceitunga” (avīzes – red.), lai Tu zinātu, ka es tomēr vēl kužinos pa šo saulīti.
Ja kas mani kreņķē, tad tikai tāds nogurums kaulos, mazliet lielāks nekā parasti. Tad ir grūti lasīt, bet toties rakstot jūtos daudz možāks. Vēl mani kreņķē, ka par manu darbu tikai retais samaksā, jo visi izdevēji elš un pūš. Un tad jau autori ir vienīgie, kuriem var nemaksāt, jo viss pārējais maksā tik, cik maksā. Izdevēji būtu briesmīgi laimīgi, ja varētu iztikt vispār bez autoriem. Apmēram, kā tas ir dažām lezbietēm, kuras gan gribētu bērnus, bet negrib paciest vīrieša spalvainās krūtežas pieskārienu.
Pie Tevis jau laikam cīruļi dzied. Pie manis vēl nav manīti, jo sniegs nemaz neplok – pa naktīm piesalst. Dienas vidū, kad saule, tad gan pilsētā, kur ietves tumšākas, veidojas peļķes. Bet es vienalga pērku sēkliņas un šo to iekaisu kastiņās un podiņos, lai lodžijā izaudzētu tādas zortes, ko tirgū vis nedabūt. Ziemas salā, kas pie mums sasniedza 34 grādus, laikam būs apsalušas plūmes, arī aktinīdiju dzinumu gali nosaluši. Kas zem zemes, tas pulsē dzīvību, vismaz zintniece tā apgalvo. Un tad jau man ziedēs arīdzan.
Žēl tomēr, ka tu neesi kaut kur tuvāk. Tad mūsu zintniece uzlādētu Tavas baterijas. Viena cita draudzene Gulbenes pusē uzcēla dziedniecisko pirti, tagad pāris reizes nedēļā tur sautē, mērcē, masē un slāna ar visvisādām slotām tos, kuri pierakstās rindā. Citreiz brauc talkā Vijciema zintniece, un tad pat no miroņiem tie tiek celti un padarīti jestri. Vienu man zināmu nošņurkušu dāmīti tiktāl uzlādēja, ka nu laikam vīrs vairs nejaudā valdīt – rakstīja man pateicības vēstuli par labiem ieteikumiem. Bet baudi vismaz pavasari! Vēro putnus, raugi, kā vaguliņi klepo! Arturs
Turpinājums sekos
