Septiņi gadi, 35 slavenības un vairāk nekā 2000 jauniešu – tāda ir kultūras un mākslas centra “Nātre” rīkotā sarunu cikla “Cepums ar slavenību” bilance. “Es jūtos ļoti gandarīta un lepna par šiem septiņiem gadiem,” teic centra dibinātāja Dace Indrika, “un esmu pārliecināta, ka komandā ir spēks, jo nekas no šī visa nebūtu iespējams bez jauniešiem un atbalstītājiem.”
Gadu gaitā sarunu ciklā Jelgavā ir viesojušās dažādu jomu slavenības. “Nevaram teikt, ka kāds ir slavenāks par citu. Katrā jomā ir sava slavenība, ne tikai mūzikā un mākslā, bet arī žurnālistikā vai zinātnē. Šeit ir iespēja nevis klausīties to, ko pārstāsta skolotāji vai vecāki, bet satikt slavenu cilvēku ar īstu stāstu. Uzdodot viņam savu jautājumu, jaunietis pats var izdarīt secinājumus,” stāsta D.Indrika, apliecinot, ka informācija, kas iegūta sarunas laikā, daudziem jauniešiem bijusi kā impulss profesijas izvēlē vai prakses iegūšanā.
35. bija pēdējais pasākums sarunu ciklā “Cepums ar slavenību”, un tam par godu tirdzniecības centra “Pilsētas pasāža” 2. stāvā tika atklāta izstāde ar vairāk nekā 100 fotogrāfijām un jauniešu atsauksmēm un atziņām. “Šķiet, katram stāstam ir jābūt beigām, un mēs savu misiju šādā formātā esam izpildījuši,” noslēguma iemeslu skaidro D.Indrika, piebilstot, ka centram ir gana daudz nākotnes plānu. “Mēs aktīvi darbojamies gan ar bērniem, gan senioriem, veidojam kino pasākumus Jelgavā un ārpus tās. Sapratām, ka jauniešu jomā vēlamies kaut ko vairāk, tādēļ pašlaik liekam nevis punktu, bet komatu.”
Pēdējā “Cepuma” viesis tika turēts noslēpumā, un tikai brīdi pirms pasākuma klātesošie uzzināja, ka tas ir Renārs Kaupers. Turpinājumā ieskats sarunā ar mūziķi, ko uzsāka D.Indrika, un vēlāk jau sekoja pašu jauniešu jautājumi.
– Interesants ir veids, kā slavenības šeit nokļuvušas. Esam braukuši pakaļ ar mašīnām vai, piemēram, lidojumā no Meksikas caur Ņujorku sagaidījuši zvaigzni lidostā, un ir bijis arī tā, ka slavenība dzīvo tepat blakus un atnāk kājām. Un šovakar esam gandarīti par Renāru, kurš ir tikpat kā atnācis mājās.
Ir ļoti jauki atgriezties mājās, savā dzimtajā pilsētā. Patiešām esmu jelgavnieks, pateicoties tētim un māmiņai, diviem jauniem cilvēkiem, kuri Jelgavā vija savu ģimenes ligzdu. Mazais Renārs pieteicās tieši šeit un dzima dzemdību nodaļā, kur tajā pašā vasarā arī Kaspars Roga, Jānis Jubalts, Gundars Mauševics un gadu vēlāk Māris Mihelsons. Tad sekoja bērnudārzs “Zemenīte” pie tirgus, kur mana māmuļa strādāja par vadītāju. Par to mani ļoti apskauda Kaspars, jo man bija tāda privilēģija, ka varēju negulēt pusdienas laiku. Godīgi sakot, es to nemaz tik bieži neizmantoju, jo, kad viens izej ārā, sajūties kā tāds “Palle viens pats pasaulē” un ātri vien saproti, ka labāk iet gulēt ar visiem kopā. Vēlāk skolas gaitas Jelgavas 1. ģimnāzijā, tur arī satikāmies ar Jāni, Māri un Gundaru. Tālāk ceļi aizveda uz Rīgu, Latvijas Universitātē godam iegūts žurnālistikas un komunikācijas zinātnes bakalaurs, un tad jau lielā dzīve, grupa un ģimene.
– Ikviens, kurš atnāca šeit uz pasākumu, teica: es neesmu slavens.
Arī man par to nav nekādas nojausmas. Taču atceros, ka ar Māri Mihelsonu 1989. gadā, kad mums bija četrpadsmit gadu, sēdējām pie viņa mājās uz dīvāna un spriedām par to, ka vajadzētu kļūt populāriem. Mēs gribētu būt slaveni! Mums vajadzētu kaut kādā veidā tikt televizorā!
Sakritība bija tā, ka Mārim onkulis strādāja Latvijas Televīzijā, un mēs pieteicāmies vizītē. Tas bija liels notikums, braucām ar vilcienu uz Rīgu un devāmies no stacijas uz Zaķusalu, kas nebija tik vienkārši kā tagad. Kad nonācām televīzijā, mūs vadāja pa visiem stāviem un studijām un mēs bijām ļoti sajūsmināti. Vienā no stāviem satikām Elitu Margu, kura tajā laikā vadīja raidījumu jauniešiem “Skabarga”. Momentā izdomājām, ka mums jāpiesakās šajā raidījumā, un Elita teica: “Ģeniāli! Nākamajā nedēļā atbrauciet, un es jums došu trīs minūtes. Izdomājiet, ko varat darīt, bet es jūtu, ka jūs būsiet ģeniāli!”
Protams, kad sapratām, ka tas ir nopietni, domājām, ka jālec nost, kamēr vēl var. Tomēr gājām līdz galam un izdomājām taisīt rubrikas par to, kā cilvēki iepazīstas un sveicinās. Interneta tajā laikā nebija, tad mēs dažādās videofilmās meklējām fragmentus, kuros cilvēki sveicinās. Atlasījām filmas un vedām čupu ar videokasetēm Elitai, stāstot, kurā minūtē sveicināšanās redzama. Mēs arī izdomājām, ka mūsu īpašais gājiens būs tas, ka mēs runāsim reizē, sinhroni. Tas bija diezgan liels darbiņš to visu iemācīties, bet Elita teica: “Jūs, puiši, esat ģeniāli!” Tā sākās mūsu karjera televīzijā, kur piedalījāmies vairākas sezonas, un meitenes skolā jau sāka mūs atpazīt.
– Tātad katram vajadzīga tāda Elita, kura pabīda un saka: tu esi ģeniāls!
Protams. Es esmu diezgan pārliecināts, ka tas ir likteņa jautājums, jo atskatoties liekas, ka tas ir neiespējami. Gan tas, kas noticis ar “Prāta vētru”, – trīsdesmit gadi kopā, grupas izaugsme, tas, kā palielinājies skatītāju skaits koncertos no 20 draugiem aktu zālē līdz 60 tūkstošiem Mežaparkā. Kādā veidā?
Šādu “Elitu” dzīvē mums bijis ļoti daudz, kas ir palīdzējuši, nedaudz iestūmuši vai reizēm teikuši – varbūt, ka te vajag mierīgāk. Protams, mums bija elki, piemēram, grupa “Jumprava”, un simboliski nākamā Elita bija Aigars Grāvers. Viņam tajā laika bija studija, kur ierakstījām savas pirmās dziesmas, tostarp “Jo tu nāc”. Protams, ir svarīga paša neatlaidība un mērķtiecība. Taču grupā ir foršāk, jo, kad zaudē dūšu, ir kāds, kurš tevi iestumj vai pavelk.
Par dziesmu “Jo tu nāc” ir atsevišķs stāsts. Mēs to iesniedzām “Mikrofona aptaujā”, un toreiz par dziesmām varēja balsot ar kartītēm, kuras bija iespējams izgriezt avīzēs. Un ko mēs, jelgavnieki, darījām? Nopirkām kioskā pilnīgi visas avīzes, ko varēja nopirkt, iesaistījām visus draugus, kas rakstīja un balsoja par “Prāta vētru”, un mēs kā jauna grupa tikām piecpadsmitniekā un varējām braukt uz Rīgu, lai Doma laukumā spēlētu koncertu. Tas mums bija vienkārši nereāls notikums! Kad nokļuvām tur, mūs pasauca “Mikrofona” vadītāja Elita Mīlgrāve un jautāja: “Kā, jūs domājat, mazie jelgavnieki, kurā vietā tad tā jūsu dziesma ir?” Mēs nezinām, jau tā esam priecīgi būt piecpadsmitniekā. “Ziniet ko,” viņa saka, “jūs par divām reizēm esat apsteiguši “Līvus”, “Jumpravu” un “Jaunu mēnesi” un esat pirmajā vietā!” Nākamajā mēnesī jau mēs vairs tik ļoti necentāmies.
– Kāds ir ceļš, kā rodas dziesmas?
Process ir ļoti dažāds. Vienas dziesmas top ļoti ātri, bet citas top tā, ka viens no draugiem saka: paklau, negudrēsimies, varbūt varam kaut ko vienkāršu uztaisīt? Piemēram, kur ir mana lidmašīna, kaut ko tādu. Toreiz to teica Kaspars, kad gatavojāmies žetonu vakaram, un, lai būtu vienkāršāk, trīs akordos salikām šo dziesmu. Pirmajā koncertā mums bija četras dziesmas, ko spēlējām trīs reizes pēc kārtas, kopā sanāca divpadsmit, kas vairāk vai mazāk izklausījās pēc solīda koncerta.
– Kā jūs sanācāt kopā kā grupa un kā sadalījāt, kurš ko spēlēs?
Viss sākās ar grupu “Dzēšgumija” – Jāni Jubaltu un Gundaru Mauševicu, kuriem bija tikai viena dziesma ar nosaukumu “Dzēšgumija”, un attiecīgi visiem likās, ka tā sauca arī grupu. Kādā vasaras nogalē uz ielas satieku Jāni, kurš kā vienmēr ir šiverīgs. Es jautāju: kā iet? Viņš atbild: baigi forši, spēlēju grupā! Es saku: es arī ļoti gribētu, es spēlēju klavieres un rakstu dziesmas.
Viņš mani uzaicināja pievienoties, un tā grupā bijām jau trīs. Kaut kādā brīdī sapratām, ka mums nav ritma. Atcerējos savu bērnudārza draugu Kasparu, taču viņi kopā ar Artūru Skrastiņu bija tādi baigi draiskie zēni, un mēs īsti nevarējām saprast, vai sanāks. Taču es uzrunāju Kasparu, un uzņēmām viņu grupā uz līguma pamata, nosakot, ka ir jāierodas uz mēģinājumiem, ka nedrīkst jokoties mēģinājuma laikā un vest līdzi savus draugus. Viņš to visu akceptēja, un, protams, jau otrajā mēģinājumā skolas zāle bija pilna ar Kaspara draugiem, mēs spēlējām ķegļus un braucām ar riteņiem. Zālē mums bija tāds mazs kambarītis, kur varējām glabāt instrumentus, un tur reizēm palikām pa nakti. Tas bija ļoti ērti – no rīta uzvelc žaketīti un no aktu zāles dodies mācīties. Tas bija jauks laiks.
Tad bija brīdis, kad sapratu, ka nevaru reizē dziedāt un spēlēt klavieres, tādēļ teicu, ka man ir čoms, ar ko esam diezgan slaveni, jo filmējamies “Skabargā”, un viņš māk spēlēt klavieres. Čaļi piekrita: labi, lai viņš atnāk uz vienu mēģinājumu. Māris Mihelsons atnāca uz vienu mēģinājumu, un tā ir pagājuši jau trīsdesmit gadi.
Ļoti skumjš gadījums notika 2004. gadā, kad autoavārijā zaudējām Gundaru. Kopš tā brīža sakām, ka viņš ir mūsu debesu basists.
– Kas ir tās vērtības, kas satur grupu kopā?
Mēs esam definējuši trīs vaļus, uz kā turas “Prāta vētra”, – draudzība, mūzika un bizness. Mums ir birojs, darbinieki, ienākumi un izdevumi, tādēļ arī trešais valis ir ļoti nozīmīgs. Reizēm, kad mūzikas valis aiziet kaut kur dziļumā, tad draudzība pavelk ārā. Tā tas viss arī balansē. Pati dzīve jau daudz ko formē, un mums tas ir līdzīgi kā ģimenē – kaut kur ir jāpaklusē, citur jāizrunā.
– Vai tad, kad sākāt, zinājāt, ka būsiet kopā 30 gadus?
Protams, nē. Līdzīgi kā grupai “The Rolling Stones” ir intervija, kur pavisam jaunam Mikam Džegeram jautā: kā jūs domājat, cik ilgi jūs kopā noturēsieties? Viņš saka: esam jau pusgadu, domāju pusotru vēl. Mēs tajā laikā domājām līdzīgi vai drīzāk pat nedomājām par to, bija sapņi, idejas, dziesmas, un vienkārši sekojām ceļam.
– Kas ir grupas lielākais sapnis?
Katrs nākamais koncerts. Kad ir noticis tik daudz, savā ziņā jau esi pārpildījis savu vispārdrošāko sapni. Ir nospēlēti lieli koncerti, esam uzstājušies kopā ar tiem pašiem “The Rolling Stones”, “Depeche Mode” vai “R.E.M”. Sapnis varētu būt par to, lai sapnis turpinās.
– Kura pašam ir mīļāka dziesma?
Man nesen uzdeva šo jautājumu, tad es domāju ilgāk, bet tagad to jau zinu. Tā ir dziesma “Meklēt vienam otru”, kas ir noslēdzošā albumā “Septiņi soļi svaiga gaisa”. Man tā liekas mierīga un dziļa dziesma. Vēl arī tās dēļ nests liels upuris – rakstot tekstu šai dziesmai, es salauzu kāju. Tas notika Berlīnē. Kādu rītu devos uz bērnu laukumiņu, kur varēja arī pasportot. Es stāvēju uz maza paaugstinājuma, sacerēju tekstu, tad spēru soli un pēc sekundes jau šausmīgās sāpēs saķēru kāju. Man apkārt saskrēja vācu bērneļi, viņi bija ļoti atsaucīgi un visi man kaut ko teica. Mana veiksme bija tā, ka viņu audzinātājai bija telefons un es varēju piezvanīt saviem draugiem Jānim un Mārim, kuri atnāca man pakaļ. Es bieži filozofēju par to, cik svarīgi dzīvē ir draugi, bet tas vienmēr bijis emocionālā un sarunu līmenī. Taču tajā brīdī, kad tu nevari paiet un vienīgais veids, kā tikt uz priekšu, ir turēties pie diviem draugiem un lēkt uz vienas kājas, tu pa īstam saproti draudzības vērtību.
– Ja nebūtu mūzika, kas tad?
Es domāju, tad būtu radio, jo, salīdzinot tās lietas, ko esmu darījis un kas man patīk, radiostacijā man ļoti patīk būt. Televīzijā patīk mazāk, jo radio neredz, tu esi daudz brīvāks un ir jauki būt blakus mūzikai un cilvēkiem, sarunāties un komunicēt. Man bija tas prieks strādāt vairākas radiostacijās. Kad biju students, radio “Skonto” lasīju ziņas, cēlos no rīta četros, braucu uz radiostaciju. Ir ļoti grūti sešos no rīta lasīt ziņas, mute vispār nestrādā.
– Par ko vēlējies kļūt 5. klasē?
Piektajā neatceros, bet bērnudārzā es ļoti gribēju būt par juristu, jo kāds draugs bērnudārzā man bija Juris. Es dzirdēju, ka kādreiz var kļūt par juristu, un domāju, ka tā mēs ar Juri vienmēr varētu būt kopā.
– Kā radās dziesma “Joka pēc alfabēts”?
Mēs viesojāmies pie draugiem, kuru dēls Filips nekādi nevarēja iemācīties alfabētu. Viņa mamma Indra Sproģe bija sarakstījusi šo kalambūrīgo dzejolīti un iedeva to man, sakot, ka varbūt radīsies tam melodija. Tā tapa dziesma, ko vēlāk izdomājām ierakstīt un uztaisīt multenīti, ko palaidām pasaulē kopā ar grāmatu. Tā kļuva par gada populārāko grāmatu ar 20 tūkstošiem eksemplāru. Viss šis stāsts man savā ziņā ir brīnums, jo dziesmiņa ir rakstīta vienam zēnam. Nevienai “Prāta vētras” dziesmai “YouTube” nav tik daudz skatījumu. Un tas viss notika tā joka pēc! Man ir prieks, ka gan šī, gan “Degunlāča” klipiņi joprojām dzīvo. Reizēm uz ielas kāds vecāks saka: “Tu zini, kas tas par onkuli? Viņš dzied to “Degunlāča” reizrēķinu” vai “Re, kur tas joka pēc alfabēts aizgāja”.
– Tu darbojies arī fondā “Viegli” un dažādās citā aktivitātēs. Ko mēs vēl nezinām, bet tu gribētu izstāstīt?
Grūti pateikt. Varbūt par to, kāpēc vasaras vidū kļuvu blonds. “Prāta vētrai” piedāvāja sarakstīt dziesmu igauņu bērnu piedzīvojumu filmai “Ēriks Akmenssirds”. Un tad kādā brīdī filmas producenti izdomāja, ka es varētu ne tikai dziedāt, bet arī parādīties kadrā. Man piedāvāja kļūt par pirātu Versači – ļoti švītīgu kungu skaistās strīpainās biksēs, saulesbrillēs un stilīgā cepurē. Tā es kādā jūlija dienā kļuvu blonds un teikšu tā: nav slikti! Ir patīkami, ka tik daudz kas dzīvē ir pieredzēts un tomēr vēl var noķert kaut ko tādu, kas vēl nav bijis. Šī ir mana trešā loma, iepriekšējā bija kopā ar igauņu dziedātāju Georgu Otsu, kur es biju viņa draugs baletdejotājs. Filmā “Vecās pagastmājas mistērijas” man bija vairākas lomas – Jēzus Kristus, šoferītis Juziks, šķiet, arī zaldāts. Biju arī varonis filmā, jo tur bija diezgan sarežģīts stāsts, kad filmas laikā tika uzņemta cita filma. Tik daudz interesantu tēlu ir piedzīvots, nemaz nerunājot par Šveika laikiem Dailes teātrī, kad bijām trakie, cietumnieki un arī dāmas. Krāsot lūpas un staigāt augstpapēžu kurpēs ir tīrais nieks!
– Kas nākotnē?
Nākotnē cerība – kā vienmēr. “Prāta vētra” raksta jaunas dziesmas. Bundziniekam Kasparam Rogam, kurš līdz šim ir sarakstījis vienu dziesmu 2000. gadā, šis laiks pavēra radošās slūžas, un viņš ļoti aktīvi sāka komponēt. Jaunas dziesmas top, albums būs nākamā gada pavasarī, ļoti ceram, ka situācija būs sakārtojusies un varēs notikt arī lielā tūre, kas, visticamāk, sāksies Jelgavā.
– Minēji, ka grupas trīs vaļi ir draudzība, mūzika un bizness. Kas ir tavi dzīves trīs vaļi?
Tas ir grūtāk. Es zinu, ka viens no svarīgiem vaļiem ir prieks, tāds, ko redzam bērnos, kad viņi dara to, kas viņiem patīk. To prieku sajust zem kājām ir svarīgi. Pirms laika man bija tikšanās ar skolotājām, un mēs nonācām līdz tam, ka ir ļoti svarīgi meklēt visu laiku tādas prieka saliņas, kas atkal paceļ. Mēs visi zinām, ka iet gan kalnā, gan lejā. Kad atkal ir lejā, ļoti vajag to prieka un iedvesmas saliņu, uz kuras atsperties, lai atkal būtu formā. Tās prieka saliņas beigu beigās mūs aizved līdz miera un labsajūtas kontinentam. Ko visiem arī novēlu.
