Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi 50. gados.
Jelgavas rajona Izglītības nodaļas vadītāja turēja vārdu, un 1956. gada 1. augustā es oficiāli tiku pieņemts darbā Jaunsvirlaukas skolā. Sieva Gaida strādāja Salgales skolā, bet tur darbu man neizdevās izbrīvēt, jo visas skolotāju slodzes bija aizņemtas. Jelgavas rajona Izglītības nodaļā saprata, ka no ģimenes nošķirt jaunu speciālistu nebūtu krietni, tā man atradās vieta Jaunsvirlaukas skolā, kas no mūsu mājām Kaspariem atradās septiņu kilometru attālumā.
Ceļš uz pirmo darbavietu
Jaunsvirlaukas skola izrādījās tuvākā, kur mani varēja ielikt. Skoliņa bija maza – ap simt bērnu septiņās klasēs, kur jaunākās sapārotas pa divām vienam skolotājam. Skolotāji bijām astoņi ar direktori Birutu Bērtulsoni vadībā. Man nācās startēt kā plaša profila speciālistam un mācīt ne tikai latviešu valodu, bet arī fizkultūru, ķīmiju un zēniem rokdarbus. Iepriekšējos gados fizkultūru skolā bija mācījis rajonā izcils speciālists Namiķis, visās rajona skolēnu sacensībās ar Jaunsvirlaukas bērniem parasti izcīnīdams godalgotas vietas. Klases bija skaitliski mazas, tāpēc izlase ļoti pieticīga, un es nesapratu, kā viņš to bija dabūjis gatavu. Man rajona sacensībās uzvaras nenāca. Tagad allaž rūgti bija klausīties, ka Namiķim tas un tas Jaunsvirlaukā bijis, bet nu Beitiņam nekā… Rūgtumu nācās norīt, jo nav viegli iet slavenību pēdās. Skolotāju kolektīvs bija saticīgs un samērā jauns. Mani kā vienīgo vīriešu kārtas eksemplāru ja ne gluži mīlēja, tad vismaz ieredzēja labi.
Kamēr vēl septembrī ceļi un takas sausas un laiks jauks, katru dienu ar vecu velosipēdu braucu uz Kaspariem pie ģimenes. Ceļš bija ļoti sarežģīts. Vispirms līdz Salgales skolai un tad pa Skolas ceļu līdz Punkām. Tas bija pēc kara neremontēts ap trīs kilometru posms. Tālāk apmēram kilometrs pāri laukiem un pļavām, pa grāvmalām un ganību takām taisnā virzienā līdz Diduļiem. Tad lejā pa pļavām līdz Baznīckrogam upes krastā atkal pāris kilometru tikai ganību takas un celiņi. Bet no pārceltuves, izkāpjot Lielupes labajā krastā, vēl apmēram pāris kilometru pa lauku ceļu līdz pašai Jaunsvirlaukas skolai. Īsāk sakot, lielākoties jābrauc pa bezceļu. Labā laikā septembrī pa sausām takām ceļā pagāja stunda, bet vēlāk, kad lietavās takas izmirka, kļuva dubļainas un slidenas, velosipēds noderēja ne tik daudz braukšanai, cik lai pie tā pieturētos un nepakristu. Ceļā tad pavadīju divtik un vairāk ilgi.
Kaut gan Lielupes krastā kādā lauku mājā man kā jaunajam skolotājam bija ierādīta istaba, kurā bija pat gulta un petrolejas plītiņa ēdiena gatavošanai, mēroju ceļu uz Kaspariem un atpakaļ katru dienu. Man labāk gribējās mājās pie ģimenes siltumā. Beidzamos gadus desmit biju dzīvojis pasaulē un mājas baudījis tikai atsevišķās svētdienās. Tāpēc arī no rīta septiņos devos ceļā uz darbu, lai pulksten deviņos, gumijas zābakus nomainījis pret kurpēm, ietu klasē. Vakarā atgriezos ap sešiem. Mājās laboju skolēnu burtnīcas, un nākamajā rītā viss sākās no gala. Trešdienas un svētdienas bija brīvas.
Ar kārti pa ledu
Ziema 1956. gadā uznāca vēlu un bija īsa, bet upe tomēr sala ciet. Pārcēlāja Pīrāga tādā laikā mani pa ledus biezputru pāri celt atteicās. Uz mājām iet atsāku, kad upe bija aizsalusi. Kā aizsalst upe! Ledus ir sastūmies dažāda veida un lieluma kaudzēs, starp kurām vietumis ir pavisam čaugans ledus vai vispār vaļēji lāsmeņi. Starp tiem pārcēlāja bija izlūkojusi taku, pa kuru gājēji drīkstēja doties pāri. Viņa man ieteica līmeniski pie vēdera rokā turēt garu kārti, lai, gadījumā ielūzis, nepakļūtu zem ledus. Drīz atkal sniegs nokusa un ledus gāja prom, bet mani joprojām necēla pāri, jo cēlāja baidījās, ka laivu varētu sagūstīt peldošie ledus lauki un saspiest vai aiznest tālu, kamēr izdotos tikt krastā.
Tāda iešana katru dienu pa bezceļu uz septiņus kilometrus tālu darbu bija pilnīgi traka lieta, ko tajā gadā darīju. Bet vēl kādu dienu pavasara dubļos un šķīdonī no Jaunsvirlaukas aizgāju kājām uz darbmācības skolotāju apspriedi Vircavas vidusskolā, jo autobuss izšķīdušo ceļu dēļ nekursēja. Gāju pa laukiem pēc azimuta, lēkdams pār sniega ūdeņiem pārplūdušiem grāvjiem, lai no Jaunsvirlaukas–Jelgavas ceļa nokļūtu uz Elejas–Jelgavas ceļa, kur atrodas Vircava. Galā gan nonācu tikai pēcpusdienā, kaut izgājis biju jau septiņos no rīta. Nākamajā dienā atgriezos Jaunsvirlaukā kājām no Jelgavas. Man toreiz bija pārliecība, ka tas, kas jādara, jāizdara par katru cenu.
Skolas inspektorus gaidot
Sagadījās tā, ka tieši šajā laikā aizrāvos ar medībām. Zināma nozīme šajā lietā bija vecajam skolotājam Pēterim Brencim, kas Salgales skolā bija sācis strādāt tūlīt pēc kara. Viņš pats bija mednieks un visai draudzīgi pret mani noskaņots. Turklāt abi dzīvojām vienās mājās – Kasparos. Viņš gribēja mani izmācīt par mednieku. Biedrībā nokārtoju iestāšanās formalitātes. Par nieka naudu no brālēna Zelmeņa Viļņa atpirku vienstobra bisi. Tai bija garš stobrs, kāds parasti ir divstobrenēm, tāpēc bise ļoti labi “vilka” – pa trīsdesmit metriem zaķītis vienmēr meta kūleni. Pie medību inventāra vēl piederēja vesela saimniecība ar apģērbiem, zābakiem un dažādiem materiāliem patronu lādēšanai, tādiem kā skrotis, pulveris, svariņi, presīte un citi. Vārdu sakot, man izveidojās vesela rotaļistaba brīvo brīžu pavadīšanai, un kur tad vēl pati medībās iešana ar ieroci pa laukiem un krūmiem, zaķiem pēdas dzenot. Brīvajās trešdienās, kad nebija jāiet uz Jaunsvirlaukas skolu, kāru bisi plecā un, paņēmis Kukaiņos no mātes šuneli, izgāju riņķi pa laukiem. Vienmēr nokniebām pa zaķītim. Svētdienās medīt gājām abi ar skolotāju Brenci, bet vispirms iegriezāmies Stabu veikalā. Tur izdzērām pa degvīna kortelītim, kas viņam bija pat svarīgāk nekā zaķus šaut (mājās iekampt kraukšķīti Pēterim neļāva viņa Zelma). Tikai tad izmetām līkumu pa krūmiem.
Pēteris labprāt stāstīja patiesus dzīves notikumus un anekdotes, kas bieži vieni no otrām bija grūti nošķirami. Viens no Pētera Brenča stāstiem bija par to, kā viņu izjokojis kaimiņu skolas direktors Rudzītis un kā viņš vēlāk par to atspēlējies. Tā reiz Brencis saņēmis pa telefonu ziņojumu noteiktā dienā Emburgā sagaidīt no kuģīša nokāpjam inspektorus, kas pārbaudīs Salgales skolu, kur viņš tolaik bijis direktors. Vairākas dienas iepriekš Pēteris kāvis, bet Zelma cepusi un šmorējusi, lai inspektorus varētu labi pacienāt un tie nebūtu tik piekasīgi. Kad noliktajā dienā skolas ilggadējs kurinātājs un zirga kopējs Ignāts Emburgā ar pajūgu sagaidījis kuģīti, no tā nokāpis vien kaimiņu Staļģenes skolas direktors Rudzītis. Tas tad gājis pie Brenča visus labumus nogaršot. Ēduši un dzēruši trīs dienas kā kāzās. Tomēr sods un atriebība pēc laika nākuši. Brencis kādai skolotājai palūdzis uz Staļģenes skolu pa telefonu nodiktēt ziņu it kā no izglītības nodaļas, ka direktoram Rudzītim noteiktā dienā jāierodas izglītības nodaļā ar visu skolas lietvedību, lai to varētu pārbaudīt. Rudzītis sakrāvis aktu vākus mugursomā un ar kuģīti uz Jelgavu prom. Nodaļas rīkojumi jāpilda. To, ka ir izjokots, viņš sapratis tikai tad, kad nodaļā visi darbinieki raustījuši plecus, neko nezinādami par tādu Staļģenes skolas pārbaudi.
Noderīgie Ļeņina raksti
Medības nebija vienīgais veids, kā pavadīt brīvo laiku. Kasparos centos iekārtot dzīvokli. Tagad istabu sienas bija apmestas un līdzenas, ne kailas baļķu kā 1945. gadā, kad es zēna gados ar ģimeni te dzīvoju un te arestēja tēvu. Iebūvēju kādā nišā sienas skapi, nopirkām lielu atsperu matraci. To atbalstījām uz Ļeņina rakstu sējumu četrām pakām, katrā stūrī pa vienai. Parakstīšanās uz Ļeņina un Staļina rakstiem katram skolotājam bija obligāta. Ja mūsu matraci pārsedza ar mēbeļdrānu, izskatījās kā jauks dīvāns. Aizlienēto metāla gultiņu Gaida varēja atdot atpakaļ skolai.
Sazinājām kādu galdnieku Valteru, kas dzīvoja pie Iecavas ceļa kaut kur Billīšu rajonā. Viņš uztaisīja virtuves skapīti un sanagloja grāmatu plauktiņu, pat nolakoja to. Nu jau mums istabās bija arī kādas mēbeles. Kopām savas mājas durvju priekšu – nolīdzinājām zemi, skaudām ārā nātras un iedēstījām puķes. Aizsākām iekārtot arī sakņudārzu. Īsāk sakot, jauna ģimene gatavojās dzīvot.
Gaidim bija nolīgtas auklītes, jaunas meitenes – Angelika Janulone, Galeniece Zenta un beidzot arī Jēkabsone Ārija. Viņas nesen bija beigušas Salgales skolu, bet nekādu citu nodarbi vēl nebija atradušas. Visas trīs periodiski mainījās, bet visas bija labas dvēseles. Auklītes tiešām daudz mums palīdzēja dēliņa audzināšanā, ja salīdzina to ar niecīgo atalgojumu, ko viņām spējām maksāt.
Kad gadu biju nostrādājis Jaunsvirlaukas skolā, pārnākšana uz Salgales skolu man likās nenozīmīga un maz jūtama, jo skolu un lielu daļu skolotāju arī te ļoti labi pazinu. Pie viņiem vai nu pats biju mācījies, vai iepazinis iepriekšējos gados, iegriezdamies skolā pie Gaidas. Nu vairs nebija katru rītu jāsoļo tie trakie septiņi kilometri pa bezceļa dubļiem un jāceļas pāri upei. Tagad skolā bija ievilkta elektrība. To bija paveicis pirmā pēckara direktora Pētera Brenča pēcnācējs Alberts Šurna. Viņš gan no Jaunsvirlaukas skolas bija aizgājis. Direktora vietā bija stājies mans vidusskolas biedrs Jānis Jēkabsons. Viņš bija centīgs un gribēja, lai skola vienmēr priekšniecības acīs būtu laba, lai bērnus mēs mācītu labi. Viņš prata draudzīgi skolotājiem pieiet tuvu un ar ironisku un ļoti mērenu moralizēšanu vienmēr katram atgādināt, ka tas mazliet tomēr ir parādā viņam, direktoram, un nevis otrādi. Salgales skola Jāņa Jēkabsona vadībā bija atsaucīgākā visādām partijas iniciatīvām – barojām cāļus, ganījām teļus, audzējām tītarus un trušus, ko nu kuru gadu. Pāri visam tam bērnus mācījām labi. Skolā nemaz nebija sliktu vai vāju skolotāju. Kad pēc pāris gadiem aizgāja mācību pārzine Mirdza Miltoviča, mani iecēla viņas vietā, un nu man bija jātur līmenis. Nācās arī no skolas izmest kādu nespējnieci literāti un dziedāšanas skolotāju, kuras stundā bērni bija klasē čurājuši puķu vāzītē. Atvedu uz skolu un iztaisīju par skolotāju kādreizējo Salgales skolas absolventu Uldi Niedru. Vēlāk viņš kļuva par rajonā redzamu Mežotnes profesionālās skolas audzinātāju. Rakstnieka Jāņa Medeņa meita Mirdza sāka pie mums strādāt par dziedāšanas skolotāju. Mani kā fizkultūras skolotāju izkonkurēja Skaidrīte Supe. Slēpošanu Salgalē gan biju pacēlis. Biju sakārtojis inventāru, izstrādājis treniņu un sacensību sistēmu, tā ka beidzot rajonā guvu redzamus rezultātus un varēju atspēlēties par Jaunsvirlaukas neveiksmēm.
Personīgajā dzīvē, lai vairāk naudas atliktu sadzīvei nepieciešamu mantu iegādei, manas mātes mudināti un mācīdamies no kaimiņa Brenča, centāmies iekārtot naturālu saimniecību ar sakņudārzu, govi un cūkām. Bet man nedeva labu zemi. Visu labāko jau bija saņēmuši skolas vecie darbinieki. Mani sarūgtināja, ka varēju vien izmantot bērzu noēnotu smiltāju gar pašu ceļmalu vai veca šķūņa vietu. No Brūveru saimnieces nopirkām tolu teli un izaudzējām govi. Nopirkām kādu sivēnu un bijām sākuši saimniekot. Bet siena sagatavošana ziemai atkal atgādināja kaut kad iepazītas grūtības, kad nav nekur kārtīgas pļaujamas platības. Kamēr direktors Jānis Jēkabsons uz laiku bija iesaukts armijā, viņa vietas izpildītājs skolas saimnieks Harijs Juškevics man atbildēja, ka viņam svarīgāks skolas zirgs, nevis mana govs.
Teātra spēlēšana aizrāva daudzus
Manā dzīvē sākās ļoti noslogots laiks. Ļoti daudz ko darīju, un daudz kas arī notika. Vispirms jāpabrīnās, kas mani bija sitis uz teātra spēlēšanu. Varbūt tas bija sācies jau Līlavās, kad vēl pat lasīt nepratu, bet pa radio noklausījos visas raidlugas un pēc balss vien jau pazinu daudzus jo daudzus tā laika aktierus. Kad Salgales pamatskolā mācījos jaunākajās klasītēs, gatavojoties Ziemsvētkiem, mēs, zēnu pulciņš, patstāvīgi un bez skolotāju palīdzības bijām iemācījušies un nospēlējuši Poruka “Romas atjaunotāju” dramatizējumu. Uzvedums tika izrādīts skolas zālītē uz paaugstinājuma, kas uzbūvēts, virs koka klucīšiem noklājot dēļus un kā skatuves priekškaru izmantojot uz stieples kopā sadiegtas segas un palagus. Tagad, kad biju skolotājs Salgales skolā, katram Jaungadam gatavoju kādu uzvedumu – “Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus” paša dramatizējumā, “Sprīdīti”, “Maiju un Paiju”.
Turpinājums sekos
