Kopā ar Latvijas lepnumu brīnišķīgo ērģelnieku Dāvi Beitleru man bija iespēja pabūt un muzicēt dažās Dobeles un Jelgavas novada baznīcās. Tas nozīmē svētdienu rītos agri celties un mazliet pasalt dievnamu biezajos mūros. Taču tas viss ir sīkums, salīdzinot ar saņemto sirds siltumu un dvēseles mieru, kas rodas pēc koncertiem. Ir tikai viens bet… Cilvēku baznīcās laukos ir ļoti maz – atnāk ap desmit vai pat mazāk. Parasti jau sanākot kādi cilvēki piecpadsmit, vēlāk tiek skaidrots.
Mūsu kora vadītāja piebilst, ka viņas dzimtajā pusē arī ir tā, ka bieži vien dievkalpojumā ir viņa, mācītājs un vēl pāris sieviņas. Un tas ir baznīcā, uz kuru prominences, valsts vīri un sievas mēdz doties 16. martā un varbūt arī vēl Ziemassvētku kaujas pieminēt. Vai kāds ir sakāvis Latvijas laukus, ja cilvēki vairs neiet uz dievnamiem un arī uz kultūras namiem?
Vai neprotam vairs svētdienas svētīt un cilvēkiem ir citas intereses, sprediķī atbildi meklēja mācītājs, protams, neiztrūkstoši pieminot arī ”kovida” sērgu. Dievkalpojumi un koncerti noritēja Pļaujas svētku zīmē, un akcentēts tika visiem tik labi zināmais teiciens: “Ko sēsi, to pļausi.” Ja sabiedrībā pastāvīgi tiek sētas bailes, tad ko pļausim? Tukšus dievnamus, kultūras namus, skolas, bet ļaudīm pilnus lielveikalus, jo tiem nezin kāpēc “kovids” iet garām.
Kas noticis ar lauku ļaudīm? Vai viņiem kultūru un garīgumu vairs nevajag? Varbūt katram tā jāpieved klāt istabā pie gultas?
Tajā pašā laikā man ir patiess prieks par draudžu padomju locekļiem lauku baznīcās, kuri kalpo saviem līdzcilvēkiem, uzturot kārtībā un remontējot gan dievnamus, gan cilvēku dvēseles. Jo kas gan būs salaboti, nokrāsoti mūri bez cilvēkiem? Tie ir un paliks tikai mūri.
Gribētu pateikties luterāņu draudžu priekšniekiem Bērzē un Sesavā par ieguldījumu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā, aizrautību, sirsnību un nesavtību. Mums, dažām koristēm, kā atmiņā paliekošs piedzīvojums bija kāpiens Bērzes baznīcas tornī, lai apskatītu Kārļa Ulmaņa savai dzimtajai baznīcai 1939. gadā dāvināto zvanu ar uzrakstu un pēc tam vēl palūkotos uz zemi no augšas pāri koku galotnēm. Un Bērze nav vieta, kur palikusi tikai baznīca un kapi. Tā nenotiks, kamēr vien tur būs cilvēki. Un Sesavā tāpat. Un paldies turienes draudzes priekšniekam par uzdāvināto grāmatu par Sesavas baznīcu!
No Sesavas paņēmu līdzi vēl kādu atziņu – lai cilvēki nāktu uz draudzi, 82 procenti vēlas, lai viņi tiktu uzrunāti. Bet, ja cilvēks atnāk un iepazīst vēl vismaz sešus cilvēkus, tad viņš paliek, liecinot amerikāņu pētījums.
