Stāsti ar bagātīgas valodas garšu
“To visu atcerējies un apcerējis, es gāju uz mājām pavisam mierīgi, nesteigdamies, ļaudamies patīkamai savas personas svarīguma apziņai. Skatījos pretimnācējos droši un atklāti, pie tam mani skatieni nebija ne pārmērīgi lepni, ne skaudīgi – ja pretimnācējs bija vīrietis manos gados. Kāpēc lai es nicinātu vai apskaustu savu līdzcilvēku? Tāpat arī manā skatienā nebija ne bezkaunības, ne izaicinājuma – ja pretimnācēja bija sieviete. Kāpēc lai es domātu ļauni par savu līdzcilvēku sievām? Arī tad, ja pretimnācējas bija jaunas meitenes, manās acīs nepavīdēja divdomīga dzirksts, drīzāk jau tādu es pamanīju dažu meiteņu acīs, kad viņas uzmeta man bezbēdīgus vai sapņainus skatienus, taču tie mani nevarēja izsist no līdzsvara, jo, kā jau būsiet sapratuši, esmu nopietna un nosvērta rakstura cilvēks. Jaunekļi, bērni un sirmgalvji man vispār neeksistē, jo viņos nav nekā tāda, kas piesaistītu manas domas, un viņu psiholoģija man ir pilnīgi sveša. Līksms un apmierināts es soļoju mājup. Sniegs nomaļākās ieliņās viegli gurkstēja zem kājām, jo nolaidīgāki sētnieki to vēl nebija novākuši. Šoreiz es uz viņiem pat nedusmojos. Dziļi ieelpoju dzestro, bet patīkamo ziemas gaisu, un man bija tik labi un priecīgi, ka daudz netrūka – es būtu pievienojies puikām, kas trokšņaini slidinājās pa parka celiņiem. Tomēr savlaicīgi apspiedu šādu nepiedienīgu vēlēšanos. Nekad savā mūžā neesmu darījis kaut ko tādu, kas neatbilstu manam stāvoklim. Manuprāt, visādas ēverģēlības atļaujas tikai vāji, nesavaldīgi un nenosvērti raksturi, un lielākoties viņiem to nākas rūgti nožēlot.”
It kā jau nekas tāds Vladimira Kaijaka stāsta citātā nav. Izvēlējos to bez īpaša nolūka, necenšoties pievērst kaut kam īpašam saturā, bet gan priecājoties par rakstnieka valodu. Tagad, kad latviešu autoru darbu grāmatnīcās ir ka biezs, daudzos līdz labai, plūstošai valodai ir ļoti tāls ceļš ejams. Tāpēc tik patīkami ir lasīt stāstus, kas tiešām lasās viegli.
Man ārkārtīgi patika V.Kaijaka dzīvesbiedres Māras Svīres grāmata “Nopietni pa jokam”, kurā viņa apraksta pāra dzīvi “Staburagā”, nopietni nenopietnā stilā atklājot 22 amizantus notikumus abu vasaras mājā, kurā kopā pavadīti gandrīz 40 gadi. Varbūt tieši tādēļ man ļoti patika pēc ilgāka laika (pēdējoreiz viņa darbus biju turējusi rokās tiešām sen) izlasīt kaut ko viņa radītu.
“Šos stāstus pats Vladimirs Kaijaks dēvēja par dullajiem stāstiem. Tajos ir drusciņ no visa kā – mistikas, fantāzijas, šermuļu un neparastu ideju. Laikā, kad tie tapa – no 20. gadsimta 70. līdz 90. gadiem –, tie izaicinoši pārkāpa visus tālaika literāros ierobežojumus, rādīja garu degunu cenzoriem un reālisma sludinātājiem. Tomēr vienlaikus šie stāsti ir izcili meistarīgas psiholoģiskas etīdes, kas lasītājam liek pavisam nopietni apdomāt: un ja nu patiešām….?” Tā vēsta apraksts uz grāmatas vāka. Cik dulli šie stāsti katram šķiet, pašiem pārbaudāms izlasot.
V.Kaijaka pirmā literārā publikācija bija dzejolis “Kolhoza tirgus”, kas 1949. gada 5. novembrī publicēts laikraksta “Padomju Jaunatne” literatūras un mākslas pielikumā. Viņš rakstījis stāstus, noveles, romānus, kriminālstāstus, kinoscenārijus. Pēc V.Kaijaka romāna četrām daļām (“Enijas bize”, “Zem Marsa debesīm”, “Nārbuļu dēli”, “Mantinieki”) uzņemts daudziem iemīļotais seriāls “Likteņa līdumnieki”.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
