Plašsaziņas līdzekļu
uzmanības lokā klaiņojošu suņu jautājums nonāk tikai tad, kad tie izraisījuši
smagas sekas, avārijas, cietuši citi dzīvnieki vai cilvēki. Diemžēl veterinārārsti ar
šo problēmu saskaras ievērojami biežāk – nepieskatītu suņu klaiņošana Latvijā
ir problēma, kas rada daudz smagākas sekas nekā sabiedrība nojauš.
Latvijas normatīvie akti ļauj sunim no saimnieka
atrasties bez pavadas tādā attālumā, kādā īpašnieks to spēj konrolēt. Pats par
sevi šāds tiesiskais regulējums ir ļoti apsveicams, ja vien veterinārārsti ikdienā
nesastaptos ar to, ka īpašnieki nezināšanas, neizpratnes, bezatbildības, bet
reizēm arī augstprātības dēļ pārvērtē savas spējas prognozēt dzīvnieka uzvedību
un prasmi pārtraukt nevēlamu sava bez saites palaistā suņa rīcību.
Daļa suņu īpašnieku pat tīši un klaji bezatbildīgi ļauj dzīvniekam klaiņot. Par
to liecina ne tikai policijas statistika, bet veterinārārstu ikdienas
darbs.
Klaiņojoši dzīvnieki
vispirms apdraud sevi
Nepieskatīti suņi kļūst par ceļu satiksmes
negadījumu upuriem, nereti būdami paši to izraisītāji. Sabraukto suņu īpašnieki
savu suņu nāvēs vaino autovadītājus, tomēr faktiski atbildība par suņa nāvi
gulstas tikai uz pašu īpašnieku, kurš nav kontrolējis sava dzīvnieka rīcību.
Mazie klaiņojošie sunīši mēdz līst svešās sētās, kur viņus nokož savu
teritoriju sargājošie suņi. Pie veterinārārstiem tiek regulāri
atvesti suņi ar dažādām kostām un plēstām brūcēm, suņi, kuru dzīvība izdziest,
jo viņu traumas nav savienojamas ar dzīvību. Bieži saskaramies ar dažāda veida traumām,
kas iegūtas, sunim pakļūstot zem automašīnas. Vasaras sezonā pie veterinārārstiem nonāk
ar pļaujmašīnām sapļauti dzīvnieki. Šajos gadījumos īpašnieku atrunas ir visiem
vienādas – “mēs nepadomājām” vai “agrāk taču nekas tāds nebija
noticis”.
Latvijas Veterinārārstu biedrība uzskata,
ka tas, ka par dzīvnieku klaiņošanu pašlaik Latvijā tiek runāts galvenokārt kā
par labturības pārkāpumu, ir absurds. Katrā gadījumā, kad klaiņojošs suns tiek
aizvests uz patversmi, policijai ir jābūt informētai, un viņa īpašniekam būtu
jāsaņem sods. Taču daudzās pašvaldībās darbojas vēsturiski iedibināta kārtība,
ka pret “ziedojumu” suns tiek atdots un jau atkal var turpināt klaiņot. Un tā
nepieskatītā suņa saimnieka nesodītā bezatbildība turpinās neskaitāmas reizes
pat gadiem ilgi.
Nekontrolēti suņi
nogalina citus dzīvniekus, sakropļo cilvēkus
Sabiedrība pārsvarā neuzzina par materiālajiem
zaudējumiem un morālajām ciešanām, ko citiem mīļdzīvniekiem un lauksaimniecības
dzīvnieku īpašniekiem nodara klaiņojoši suņi, – aitu ganāmpulki bieži tiek
izbiedēti, izdzenāti, sakosti, nogalināti vai noslīcināti. Suņu uzšķērstās
grūsnās kazas pusdzīvas raustās agonijā. Daudzi pārbiedētie dzīvnieki, kuri
netiek nokosti, nomirst no stresa. Cilvēki, kuri, būdami sakosti, ir spiesti
nekustīgi stundām gulēt, lai netiktu nogalināti, reti izvēlas par pārdzīvoto
stāstīt plašākai sabiedrībai. Nokosto savvaļas dzīvnieku un
bezsaimnieka kaķu līķi mēmi klusē.
Faktiski situācija ir daudz sliktāka nekā izskatās.
Diemžēl suņu īpašnieki pat neapzinās, cik viņu mīlulis var būt bīstams
apkārtējiem, ja nonāk brīvsolī. Un tāpēc vietvarām un tesībsargājošajām
iestādēm ir nepieciešama revīzija savos uzskatos par dzīvnieku klaiņošanu kā
tikai labturības normas pārkāpumu. Revīzija par to, kā pēc būtības izlietojam
līdzekļus, kas paredzēti klaiņojošu dzīvnieku ķeršanai, ja pēc tam neseko
bezatbildīgu dzīvnieku īpašnieku paradumu maiņa.
Ja pašvaldības, sekojot citu valstu pozitīvajiem
piemēriem, koncentrētu nodokļu maksātāju līdzekļus tieši sabiedrību apdraudošo
lielo un agresīvo dzīvnieku iespējami ātrākai sagūstīšanai, tas būtu solis
problēmas risināšanā. Esmu novērojis, ka mazos sunīšus pie sevis labprāt savāc
iedzīvotāji, bet draudīga izskata suņi var klaiņot pat dienām un nedēļām,
neviena nesavākti. Tikmēr lauku teritorijās suņu klaiņošanu nereti uzskata par
teju normu un par apkārt klīstošiem suņiem pat neziņo, jo “sunim taču vajag
izskrieties”. Tāda situācija ir absurda, jo tieši lielākā izmēra suņi ir
lielāks sabiedrības apdraudējums – jo lielāks suns, jo bīstamāks būs tā
uzbrukums citam dzīvniekam vai cilvēkam. Zinot, ka cilvēka bērns suņiem ir
tikai skaļš un neizprotamas uzvedības “dzīvnieks”, no klaiņojošu suņu uzbrukuma
visvairāk apdraudētā sabiedrības daļa ir tieši bērni.
Foto: no arhīva
