Spožas misiņa taures skanēja, Latvijas karogs plīvoja, tautumeitas dāvāja puķes, tirgotāji pārdeva, zemnieki pētīja, ko zinātnieki izgudrojuši.
Spožas misiņa taures skanēja, Latvijas karogs plīvoja, tautumeitas dāvāja puķes, tirgotāji pārdeva, zemnieki pētīja, ko zinātnieki izgudrojuši. Viss notika: Lauksaimniecības universitātes mācību un pētījumu saimniecībā «Vecauce» gada lielākā lauksaimniecības izstāde bija sākusies!
Lai gan mērogi pieticīgāki nekā Rāmavas vai Ķīpsalas starptautisko izstāžu paviljonos un arī eksponātu klāsts mazāks, tomēr interese un apmeklētāju atsaucība bija liela. Pat debesis pēc apnicīgajām lietavām un rudenīgā drēgnuma bija dāvājušas izcili saulainas dienas.
Neurkšķēja, nekladzināja, nemāva
Katru gadu augustā izstādi Vecaucē apmeklē vairāki tūkstoši lauksaimnieku no dažādiem Latvijas novadiem, bet visvairāk – no Zemgales un Kurzemes.
Parasti šādās reizēs ne vien ļauts iepazīties ar jaunākajām tehnoloģijām, tehnikas un zinātnes sasniegumiem lauksaimnieciskajā ražošanā un produkcijas pārstrādē, bet arī vērojami šķirnes lopu demonstrējumi un iespējams baudīt jauku atpūtu visai ģimenei.
Šogad Latvijas Gumijlēcēju klubs bija sarūpējis dažādas atrakcijas, kas tiem apmeklētājiem, kam mazāk par gadiem 15, radīja neviltotu prieku. Taču kāda maza meitenīte sarūgtinājumā nevaldāmi raudāja, jo viņai bija solīts ne tikai skatīt, bet arī paglaudīt kaziņas un dažādu šķirņu trusīšus: šogad Vecauces izstāžu paviljonā un voljeros nekas neblēja, neurkšķēja, nekladzināja un nemāva. Par to bija «parūpējusies» viena patiešām traka lapsa (tai nozīmē, ka slima ar trakumsērgu), kas dažas dienas pirms izstādes bija uzkūlusies Auces pilsētiņā. Daudziem vietējiem bērniem tā sagādāja ļoti nopietnus draudus veselībai, savukārt gadskārtējo izstādi rudaste sabojāja tā, ka Vecauces apkārtnē tika izsludināta karantīna.
Mājdzīvniekus skatīt bija liegts. Vienīgie dzīvie eksponāti tajās dienās Vecaucē bija pūkaini zvēriņi, kas, iekārti auklās pie kādas pārdotavas, atgādināja par dzīvnieku eksistenci.
Vērotājam no malas izstāde likās sadalīta it kā četrās daļās.
Pirmā, praktiskā, bija arī «taustāmāka» un apmeklētāju pieprasītākā. Tika demonstrēti Dobeles Dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacijas zinātnieku un praktiķu sasniegumi, daudzi no tiem bija arī nogaršojami. Varēja iepazīties ar desmitiem kartupeļu, graudu, citu kultūru šķirnēm, ar biškopības produktiem, ar sasniegumiem lopkopībā un citās lauksaimniecības nozarēs. Varēja pirmoreiz praksē pārliecināties par modernā, jaunā graudu kaltēšanas kompleksa un mobilās graudu pārstrādes līnijas darbību. Firma «DeLaval» demonstrēja jaunu lopu dzirdināšanas iekārtu. Vīru kārtas zemnieki gariem skatiem mērīja spožos, varenos un – ak, cik dārgos! – traktorus, saimnieču vēlmes turpretī bija vienkāršāk īstenojamas: viņas kavējās gan pie dažādiem stādiem, gumiem un šitaki sēņu «stabiņiem», gan pie mūsu dravnieku produktiem, kas, kā zināms, ir ne tikai gardi, bet arī dziedinoši.
Izstādes otra daļa bija zinātniskāka. Latvijas gaišākie un pētīgākie prāti cēla no pūra apakšas katrs savu sveci un sniedza zināšanu gaismu visiem interesentiem: notika semināri graudu un kartupeļu audzēšanā, to realizācijā, bija jaunāko tehnoloģiju, tehnikas un zinātnes sasniegumu demonstrējumi.
Trešā izstādes daļa valdīja ārpus pašas ekspozīcijas halles un stendiem: bija radusies vesela gara un sazarota dažādu tirgotavu iela. Tur bija gan visuresošie loteriju rīkotāji un mūžam aso nažu demonstrētāji, gan (un priecē, ka lielā pārsvarā) pašmāju ražotāji. Galvenokārt tika piedāvāta individuālo, mazo un vidējo uzņēmumu produkcija, sākot no koka karotēm (no Kandavas), pirts ķipīšiem, adījumiem, šuvumiem, beidzot ar dažādiem maizes izstrādājumiem, kārumiem un citām ēdamlietām.
Runas garas, darbs – īss
Ceturtā Vecauces izstādes būtiskākā sadaļa bija pils zālē mūsu zemkopības ministra Ata Slaktera akadēmiskais lasījums «Latvijas lauki un lauksaimniecība». Zāle bija pilna uzmanīgu klausītāju. Ministrs stājās pie elektroniskas pults un iesāka ar apmēram šādu skaidrojumu: viņam esot liels pagodinājums uzstāties auditorijā, kur tik daudz profesoru un akadēmiķu, tāpēc, viņš tā to saprotot, lasījums arī par akadēmisku pieteikts. Precīzi vienu stundu A.Slakteris slavēja pašreizējā Ministru kabineta un savas ministrēšanas simts dienās paveikto un skaidroja klātesošajiem, kas notiek ar mūsu lauksaimniecību un kas to sagaida nākotnē. (Pēc šā referāta pārlūkojis svešvārdu vārdnīcu, atklāju vēl kādu vārda «akadēmisks» nozīmi: « (kaut kas) tīri teorētisks, abstrakts, kam nav būtiskas praktiskas nozīmes». Nomierinājos un kļuvu pat apmierināts.)
Vēl Vecaucē notika bērnu zīmējumu konkurss un jelgavnieki spēlēja izrādi «Gaisa grābekļi». Daudzas ģimenes atzina, ka lieliski pavadījušas atpūtas dienas. Mūsu ģimene, mājās atgriezusies, ieturēja pasakaini gardas vakariņas: Normunda Skauģa («Lāču» maizes ceptuves saimnieka) cepto rudzu burkānmaizi ar Tukumā sietu Zānes kazas sieru – našķus, ko iegādājāmies Vecaucē.
Kamēr varēsim atļauties ēst līdzīgus kārumus, Latvijā lauksaimniecība būs.
