It visur cilvēki runā par Dievu vienā personā, taču kā lai izskaidro tik daudzās reliģijas un kustības?
It visur cilvēki runā par Dievu vienā personā, taču kā lai izskaidro tik daudzās reliģijas un kustības? Tās mēdz būt tik pretrunīgas, ka jādomā par daudziem dieviem. Taču, ja pavēro reliģiju vēsturi, gandrīz visas tās radījuši cilvēki. Izņemot to, kas aprakstīta Bībelē. Nenosauksim vārdā, jo arī Bībeles atbalstītāju vidū taču ir vairākas ticības. Vai varbūt viena? Cik stipri cilvēki turas pie savām radītajām dogmām salīdzinājumā ar turēšanos pie pašu Svētajiem Rakstiem!
Cik daudzveidīgi un oriģināli tiek pielūgti Buda, Allahs, Krišna, Jehova, Indra, Višnu, Pērkoņtēvs, Ra, Kristus, Zevs un citi! Un vienmēr ļoti nopietni tiek runāts par garīgumu visai līdzīgās kategorijās. Vienmēr tiek aicināts bēgt no laicīgās pasaules garīgajā. Taču Bībeles lasītājs diezin vai atradīs kādu norādi, ka tas reāli būtu iespējams. Dievs visur aicina tiekties pēc garīgām, turklāt dievišķām, vērtībām, nevis ignorēt apkārtējo pasauli. Mēģinot radīt kaut kādu garīgu valsti starp laicīgajām (kā to tiecas darīt daudzkur), agri vai vēlu var nonākt pie kropļojumiem, inkvizīcijām, kariem. Ne jau seksuāls bija Ievas un Ādama pārkāpums, kā to parasti pasniedz, bet – principiāls, garīgs. Dievs liedza baudīt laba un ļauna atzīšanas augli. Tas nozīmē, ka viņš nevēlējās, lai cilvēks ar to nodarbotos, vēlējās tiesu paturēt savā kompetencē. Taču cilvēks, velna kārdināts, – nevis uz miesiskām neķītrībām, bet uz garīgām – to tomēr izvēlējās un izdarīja. Un varbūt tieši tādēļ pasaulē bijis, ir un vēl būs tik daudz nelaimju, ka cilvēks nolēma, ka viņš ir spējīgs šķirot, kas labs un kas ļauns. Bet kāds tad ir šis cilvēks pats? Nobijies, bet drošs. Spēcīgs, bet nevarīgs… Un bēg reliģijās, dažādības pēc mainot maskas, lai karnevāla raibums būtu daudzkrāsaināks.
No viena Jēzus pie otra, no viena Krišnas pie nākamā – un tā turpinās šis «izziņas» vai «ticības» ceļš. Bet kur šai ceļā atrodas pats gājējs? Jocīgi, bet cilvēks, lai cik labi būtu mācījies atšķirt labo no ļaunā, būtībā nevēlas pats sevi pasniegt tādu, kāds ir. Pretējā gadījumā kailā patiesība viņam ir bezkaunība, cilvēka tiesību pārkāpums. Dieva tiesības nav svarā. Lai gan katrs taču sevī jūt, ka viņam ir attiecības ar Dievu, kaut arī ne vienmēr izjūt vai izprot – kādas attiecības. Un varētu meklēt arī – ar kuru dievu?
Vai pats Dievs, kas tomēr ir viens, tā maskētos? Viņam nav jāslēpjas. Bet varbūt viņu slēpj cilvēki ar daudzajām reliģijām? Kaut vai kristietībā vien ir tikdaudz konfesiju, kustību, sektu, draudžu, kultu… Protams, kā apustulis Pāvils sacījis, atšķirības ir neizbēgamas un tādām jābūt, lai attīstītos ticībā stiprākie. Bet vai visi šie novirzieni tam piekrīt? Kur paliek Dievs?! Viņš (ja mēs esam veidoti pēc Viņa līdzības), visticamāk, stāv tam visam pāri. Kurš Bībelē ir melnākais, velnišķīgākais, izvirtīgākais vieplis? Šad tad cilvēks, šad tad dzīvnieks. Cilvēks, tāpat kā sākumos Ēdenē, pats izvairās no Dieva. Visas šīspasaules šausmas veido cilvēks, atbalstu gūdams sātanā. Sātans pieminēts tāpēc, ka viņš nebūt nav tas krāsās melnākais, neglītākais, rupjākais un nav tas pats pagānisma velns. Kā vēstī Ecehiēla grāmata, viņš ir skaists, gudrs un tieši tādēļ sacēlās pret Dievu. Nevis netaisnības (kā to nereti apgalvo sātanisti) dēļ, bet sāncensības dēļ. Viņa skaistums un pievilcība ir tieši tas, kas mūs var pavedināt. Un tas notiek, lai kur mēs bēgtu. Nav jāieraujas dogmu kambarī, bet jāmeklē gaišais (nevis krāsā, bet izpratnē, nevis paštēlā, bet dvēselē) sevī. Kādēļ Pāvils it kā nepiegrieza attiecīgo vērību gavēšanai un citiem priekšrakstiem? Tādēļ, ka cilvēki tos bija sākuši pildīt tikai priekšrakstu dēļ. Lai atstrādātu savu sociālo lomu – vērtīgu un prātīgu cilvēku. Bet Dievs remdeno vēlas izspļaut. Nav vajadzīga maskā tērpta nopietnība, ja jautrība no sirds spēj darīt vairāk. Nav obligāti jābūt klusam un mierīgam Adventes laikā, ja rosība un troksnis var palīdzēt. Palīdzēt kļūt cilvēkam, stipram garā, un paļauties nevis uz horoskopiem, bet uz Dievu. Cilvēks ir dzīvs, tādēļ neapslāpēsim dzīvību. Nekļūsim par dzīviem miroņiem.
«Jums nepatīk joki, smiekli? Cik daudz vislielāko muļķību pasaulē izdara tieši ar gudrām un nopietnām sejām,» mums apmēram tā vienlaikus vaicāja un konstatēja Oļegs Jankovskis slavenajā krievu filmā barona Minhauzena lomā.
Pats Minhauzens jau izraisa smaidu, bet cik daudz vairāk idiotisma nācis nevis no šā piedzīvojumu meklētāja, bet no dažiem «garīgajiem tēviem».
Īsa vēstures izziņa piemēram… Pāvests Jūdžīns (vai Eižens: Eugene) IV (1431-1447) nolādēja Žannu d’Arku un lika viņu sadedzināt uz sārta kā raganu… Taču atkal pāvests, šoreiz Benedikts IV, 1919. gadā viņu pasludināja par svēto. Kur tad pāvesta nemaldība? Taču izsmalcinātā teoloģija iemācījusi cilvēkus uz daudz ko pievērt acis. Un vēlāk jābrīnās, ka šis «bumerangs» iesit pašam tā metējam.
Taču tas nebūt neapstiprina domu, ka Dieva nav. Daudzas filozofijas un materiālistiskās teorijas ir vēl reliģiozākas par dažu labu mītu. Un atkal – tas viss ir cilvēka radīts. Patiesībā F. Nīče nebija tālu no patiesības, sacīdams: «Reiz gars bija Dievs, tad viņš tapa par cilvēku, un nu viņš top par pūli.» Vienīgi šai apgalvojumā Nīče nav pacenties nodalīt patieso Dievu no cilvēku pūļa dieva, jo būtībā daudzi šā filozofa meklējumi atgādina meklējumus pēc dievišķā. Daudzas šā autora domas liecina, ka viņš ticējis kam pārākam, absolūtākam. Par Dieva esamību liecina pati daba, pati cilvēka eksistence, arī zinātne. Diezin vai akli ticētāji un tumsoņas bijuši tāda Visaugstākajam ticošie kā Luijs Pastērs, Viljams Kelvins, Blēzs Paskāls, Īzāks Ņūtons, Roberts Boils, Džons Reilejs, Maikls Faradejs, Leonardo da Vinči, Džeimss Džouls, Frensiss Bēkons, Džeimss Maksvels, Semjuels Morze, Alberts Einšteins un citi.
Ko lai dara, ja vienīgo Dievu cilvēks pats sadala pa lomām, pa daļām un vēlāk brīnās, ka nevar izprast vai atrast.
No otras puses materiālisms ar savu spēku kļuva par savdabīgu eksāmenu pasaules reliģijām. Visveiksmīgāk to izturējusi Bībele. Ar autentiskumu, patiesumu, vēsturiskumu, zinātnisku precizitāti un citām īpašībām, kas pierādījušās dažādākajos pārbaudījumos.
Ja runā par kristietības mitoloģiju, nedrīkst runāt par reālu ticību. Pirms uzvilkt masku, cilvēkam pašam būs vieglāk, ja viņš izšķirsies – ir Dievs vai Viņa nav. Taču nekad nav galīgu lēmumu jeb – nekad nesaki «nekad».
Pēc savas laicīgās un pasaulīgās gudrības esam sprieduši tiesu sev līdzīgajiem visā cilvēces vēsturē. Esam tiekušies pēc taisnības (tuvas absolūtam), pēc patiesības (arī tuvas absolūtam). Bet, ja pieņemam, ka tādas ir, tad kas mūs traucē tās sasniegt? Vai ne mēs paši sev?
Un tā mēs mainām Dievus (…viss plūst, viss mainās…). Mainām ticības pēc savām iegribām. Mainām, kropļodami cits citu. Pārdroši apgalvot – mainām. Varbūt ne visi. Varbūt mēs meklējam, bet citi maina. Tieši tādēļ nekad nevar nevienam to pārmest. Nebūdams Dievs, dvēselē neielīdīsi. Nemainām. Nevis mēs, bet viņi. Daudzie hameleoni. Bet tu pats? Paprasi sev. Nemūžam taču nav jāuztraucas par maskas veidolu. Galvenais ir pašā.
Vai Dievs domā arī par tiem, kas nekad nav un nebūs redzējuši un lasījuši rakstus? Droši vien. Bībelē viņš to apgalvo. Un tas atmasko šīs viltus maskas. Iespējams, vislaimīgākie ir tie, kas dzīvo tā, it kā būtu nemirstīgi, un vienlaikus tā, it kā jau rīt mirtu! Paradokss. Un dzīve. Trakākais jau ir tas, ka šis paradokss spēj ietvert sevī kā dievišķo, tā sātanisko. Vai nu šķirosim labo un ļauno? Slikti beigsies! Tomēr nepadarīsim Dievu par pūli. Ļausim cilvēka garam brīvību! Mums ir jārūpējas par tuvāko, taču mums nav nekādu tiesību viņu saistīt. Pretējā gadījumā izdarīsim to pašu, ko sātans. Ne jau paklausīgus rēgus savā tuvumā vēlētos Dievs, bet – dzīvus, interesantus cilvēkus, kas patiesībā mēdz būt vēl interesantāki tieši bez mākslotās reliģijas. Un nebaidīsimies šaubīties, lai kādu reliģiju mēs pārstāvētu. Par cilvēku veikto drīkst šaubīties. Neticīgais Toms taču nebija neticīgs reliģiskā izpratnē. Jēzus viņa vēlēšanos apmierināja – jo zināja, ka Toms tic, bet vēlas savai ticībai spēku un pamatojumu, gūtu patiesībā.
Lai gan viss uzrakstītais var būt arī muļķības. Šā vai tā, tas nav nekas jauns. Viss mainās, bet kā Salamans sacījis, savā būtībā paliek tas pats. Un kas reiz bijis, būs atkal.
