Oktobris ir laiks, kad Daiga Dābola savu sportisko režīmu pārkārto pēc ziemas grafika – paskrien krosiņu, apmeklē peldbaseinu, pievēršas fiziskās izturības stiprināšanai un plāno nākamās vasaras svarīgākos startus stadiona celiņā. Līdzīgi tas bija arī iepriekšējā rudenī, kad pirmo sezonu četrdesmitgadnieces kārtā vainagoja Eiropas veterānu spēles ar 800 un 1500 metru distanci Turīnā un sāka iezīmēties arī 2020. gada starptautisko maču plāni. “Diemžēl sanāca tā, ka martā atcēla Portugālē paredzēto Eiropas čempionātu veterāniem telpās, vēlāk arī pasaules čempionātu vasarā Kanādā, un tā nu es visu pavasara cēlienu noskraidīju bez kāda konkrēta mērķa,” secina Daiga.
Kad jūlijā tomēr sacensības atsākās, sagatavoties tām, pēc sportistes vārdiem, nācies visai aši un specifiski, taču rezultāts izrādījās pārsteidzoši labs. “Augusta otrajā nedēļā Baltijas veterānu čempionātā Igaunijā izcīnīju trešo vietu 1500 metros, kur gan pirmoreiz savā sacensību pieredzē piedzīvoju kritienu un pēc tam visu distanci ķēru pārējās rokā. Pēc tam 800 metros, kur iepriekšējo notikumu iespaidā tā uzmanīgi ieņēmu ārējo maliņu, biju ceturtā. Bet nedēļu vēlāk Latvijas 57. veterānu spēlēs Rojā 800 metros finišēju pirmā un vēl pēc nedēļas nopelnīju zelta medaļu arī Latvijas veterānu čempionātā Preiļos,” Daiga atklāj, ka ar katrām sacensībām izdevies uzlabot arī rezultātu.
– “Kad nestrādāju, tad skrienu, kad skrienu, tad nestrādāju,” – tā ar sevi iepazīstini tvitera sekotājus. Vai skriešana kaut kādā mērā tomēr arī nenozīmē darbu – centienus rezultāta labā? Cik tev tas ir svarīgs, īpaši šosezon, kad treniņu process tomēr nav bijis pilnvērtīgs?
Rezultāts ir svarīgs vienmēr. Ir interesanti redzēt, uz ko esmu attiecīgajā brīdī spējīga. Baltijas čempionātā vidējās distancēs parasti igaunietes ir spēcīgas. Tāpat arī lietuvietes. Tā kā tik vienkārši tur kaut ko izcīnīt nav. Kopumā Igaunijā rezultāts sezonas pirmajam startam sanāca “pieklājīgs”. Nākamajās reizēs to 800 metros vēl uzlaboju, un, kas zina, ja augustā būtu vēl kādas sacensības, sanāktu vēl labāk.
– Un salīdzinot ar iepriekšējo sezonu?
Rezultāti 800 metros bija pat labāki. Lai gan pavasarī uz ātrumu praktiski neskrēju. Varbūt tā iepriekš nostiprinātā “bāzīte” līdz ar mieru un atpūtu bija tieši tas, kas vajadzīgs.
– Neesi vienīgā, kas “kovid” laikā atrod arī ko pozitīvu. Vai tas kā ietekmēja arī tavu “maizes darbu”?
Esmu tirdzniecības vadītāja starptautiskas kompānijas “Sony Elektronics” Baltijas pārstāvniecībā Rīgā. Nodarbojamies ar “Sony” elektropreču izplatīšanu Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Jāatzīst, ka ārkārtas situācijas pirmajos mēnešos, kad cilvēki vairs uz veikaliem tik daudz negāja, tirdzniecības kritums ietekmēja arī mūs. Pārgājām, protams, uz darbu attālināti. Strādājot globālā kompānijā, labi redzēju, kas šajā laikā notiek pasaulē, kāda veida ierobežojumi ir citās valstīs, un varēju salīdzināt, ka Latvijā faktiski varam justies ļoti labi. Mēs varējām iet ārā, sportot, Jelgavā varējām tikt arī stadionā, kamēr daudz kur cilvēki kādā periodā pat uz ielas nedrīkstēja iziet.
– Kā tādu biroja darbu var ar regulāriem treniņiem salāgot? Un ir taču vēl arī ģimene – trīspadsmitgadīgais Linards, sešgadīgā Linda un abu tētis Mārcis Laidiņš ar saviem svarīgiem pienākumiem izstāžu noformēšanas firmā “Art Fairs Service” un ne mazāk nopietniem airēšanas trenera amatā Ozolnieku Sporta skolā.
Tā ir, ka ofisā pavadu astoņas stundas, plus vēl gandrīz divas sanāk turp un atpakaļ ceļā. Sportošanai varu atlicināt laiku darbdienu vakaros un brīvdienās. Tomēr trenēties cenšos regulāri. Kad vēl darbojos pie Austra Cīruļa, kas ir bijis mans pirmais un vienīgais treneris, pa ceļam no darba sazvanījāmies, izstāstīju viņam, kāda bijusi mana diena, un viņš atbilstoši tai ieteica labāko slodzes variantu. Līdzīgi tas turpinās tagad – tikai par to, ko darīt, ieklausoties sevī, jāizlemj pašai.
Vīrs Mārcis, domāju, ir sportā titulētāks par mani un savā airēšanas slalomā ievilcis arī ģimeni. Linards, izskatās, ies tēva pēdās un arī trenējas airēšanā. Linda pašlaik mācās daiļslidošanu, taču ir atvērta arī citiem, tostarp airēšanas vai skriešanas piedāvājumiem. Īpaši mēs bērnus sportā nevirzām – lai izvēlas paši. Kā savu dienu salāgojam? Saskaņojam, kurš bērnus aizvedīs, kurš savāks. Iepriekš mana mamma arī šajā procesā aktīvi iesaistījās, bet tagad “kovida” apstākļos cenšamies vecākus pēc iespējas pasargāt.
– Atminies, kā notika tava izvēle? Kā nonāci pie skriešanas un trenera Austra?
Atceros, ka jau pirmajā klasē skrēju ātrāk par visiem puišiem un trešajā mans sporta skolotājs toreizējā 2. vidusskolā (kura vārdu gan neatminos, taču saku viņam paldies) paņēma mani aiz rokas un aizveda pie trenera Cīruļa. Skolas gados pamēģināju arī šo to citu – tenisu uzspēlēt, peldēt. Tomēr paliku pie vieglatlētikas. Vēlāk pārgāju uz Spīdolas ģimnāziju, kur priekšplānā izvirzījās mācības. Arī treneris piekrita, ka tas ir pareizais ceļš, jo: “Skriet tu vēl paspēsi.” Tad sekoja studijas, darbs, izveidojās ģimene, bet, kad 30 gados izlēmu sportošanu atsākt, atgriezos atkal pie Austra, kurš bija mans treneris, var teikt, līdz mūža pēdējai dienai.
– Kamēr pēdējo gadu entuziasti cenšas izskriet arvien garākus gabalus, tu, skatos, paliec uzticīga saviem 800, 1500, nu varbūt arī 3000 metriem stadionā. “Skrien Latvija” seriālā pērn un aizpērn gan Jelgavas Sporta servisa centra komandā skrēji arī piecus kilometrus. Vai ir tādam masu skrējienam ar izjūtām stadiona celiņā arī kas kopīgs?
Viena lieta – apzinos, ka garajiem gabaliem man nepietiktu treniņu laika izskriet nepieciešamo apjomu. Otra un laikam arī svarīgāka – vidējās distances man patīk un labāk arī padodas. Stadions un ielu skrējiens, protams, ir divas dažādas lietas. Arī emocijas abās atšķiras. Ielu skrējienam patiesībā pieeju daudz vieglāk. Un jūtos brīvāk. Stadionā satraukums ir krietni lielāks. Pirms starta gan tas pazūd. Apzinos, ka esmu savā vietā, stājos uz starta, daru, ko varu. Finišā tūlīt ieraugu rezultātu, spriežu, kas sanāca, kas ne.
– Šri Činmoja Miera skrējiens, “Baltijas ceļa” maršruts un valsts kontūra par godu Latvijas jubilejai tad arī nav “tavējie”.
Valsts kontūru būtu labprāt izskrējusi, bet tieši tajā dienā, 18. novembrī, jau desmit gadu kopā ar Ozolnieku kluba skrējējiem piedalos tradicionālajā “Rembates aplī”. Braucam uz turieni visa ģimene. No divām piedāvātajām distancēm skrienu īsāko – trīs kilometrus.
– Toties piedzīvoti jau divi Eiropas veterānu čempionāti un pērn arī veterānu spēles Turīnā. Vai tāda līmeņa sacensības prasa arī īpašu gatavošanos?
Uz Eiropas čempionātu telpās 2016. gadā Itālijā un stadionā 2017. gadā Dānijā gatavojos kopā ar treneri. Tie bija mani pirmie starptautiskie starti, ar spēcīgām konkurentēm celiņā un prieku par iekļūšanu sešniekā. Uz Turīnu jau bija jāgatavojas pašai. Kam nebiju sagatavojusies – tas bija 36 grādu karstums ēnā. 800 metros izcīnīju ceturto vietu, bet 1500 metros biju piektā.
– Kas tagad varētu būt nākamais mērķis?
Pašlaik nav zināms, kas notiks pēc mēneša, kur nu vēl pēc gada. Priecājos, ka ir atļauts trenēties ārā. No lielajiem mērķiem – it kā tiek plānots pasaules veterānu čempionāts jūlijā Tamperē, bet pirms tam jau maijā Japānā paredzētas pasaules veterānu spēles. Lielāka skaidrība par to – notiks vai nenotiks – droši vien būs janvārī. Tā nu pašlaik paskrienu krosiņu, pavingroju un daru visu citu, kas ziemā iespējams. Katrā ziņā manu motivāciju iet ārā un trenēties arī sacensību trūkums nav nekādi ietekmējis.
– Iepriekš sarunā ieminējies, ka esi beigusi arī trenera kursus. Varbūt kāds tagad jautā pēc padoma tev?
Par kursiem izlēmu pēc trenera Austra aiziešanas. Pagaidām vēl nevienu netrenēju, lai gan teorētiski vēlme un interese varētu būt – lai kāds sportā izaug kopā ar tevi. Bet apzinos arī atbildību. Trenēt sportistu – tas tomēr ir kas vairāk, nekā tikai aizsūtīt e-pastā nodarbības plānu. Liekas arī – kamēr vēl pati sportā esmu aktīva, būtu ļoti grūti kvalitatīvi trenēt citus.
