Atcelts vai pārcelts – epidemioloģiskās situācijas diktētu ierakstu šāgada sacensību kalendārā netrūkst arī rudens pusē. Uz norisei cerīgāku datumu – 2021. gada 10. janvāri – pārvietots arī biedrības “Meža taku skrējieni” rīkotais “Patriots”, kas jau sešus gadus 18. novembra valsts svētku priekšvakarā pulcējis sportiski un patriotiski noskaņotus dalībniekus Ziemassvētku kauju apkaimē Valgundes pagastā. Kā iespēju draudzīgā pulkā pielikt punktu mežā skriešanas sezonai “Patriotu” uzlūko arī mūspuses kluba “Alnis” un Jelgavas novada Sporta centra orientieristi, tostarp pēdējo divu gadu uzvarētājs 23 kilometru distancē Endijs Titomers. “Pieteicies vēl neesmu, bet, ja visi priekšnoteikumi uz to brīdi sakritīs, noteikti par “hettriku” gribēšu pacīnīties,” teic Endijs, un mūsu turpmākā saruna ievirzās par aizvadīto orientēšanās sacensību sezonu kas “kovida” apstākļos tomēr nesusi arī savu tiesu gandarījuma.
– Pēdējais no septiņiem Latvijas čempionātiem norisinājās nakts distancē pirms pāris nedēļām pie Lubānas ezera, kur finišēji labāko sešniekā. No komandas biedriem vēl ātrāks gan bija sudraba medaļu izcīnījušais Rihards Krūmiņš. Pastāsti, kā jums tur “pa nakti” gāja?
Starts nakts čempionātā ir kopējs, bet katram iedalīts savs aplis. Kaut kad tie arī savienojas un krustojas, bet apmēram pusi distances skrēju viens. Tad satiku vienu konkurentu, kurš beigās finišēja trešais. Kādu laiku “spēlējāmies”, viens no otra mēģinādami aizmukt, bet tik un tā iznāca turēties kopā. Kādus četrus kontrolpunktus pirms finiša mūs “pieķēra” vēl viens sportists, pēc tam panācām vēl divus, kuri iepriekš bija kļūdījušies, un tad jau ceļā uz finišu bijām pieci, kas cīnās par trešo vietu. Tobrīd gan vēl to nezinājām, bet skaidrs, ka katram gribējās ieskriet pirmajam. Es, protams, arī kalkulēju, kā konkurentus apskriet, taču pirms pēdējā kontrolpunkta gadījās nesaprašanās ar karti, nobremzēju, lai pārbaudītu, vai tas ir mans īstais kontrolpunkts, tā no priekšējiem jau “padsmit” metru atpaliku, un atlika nepalaist garām to pēdējo. Ar Rihardu mums sanāca apļos sadalīties, un tā arī trasē nesatikāmies. Viņš noskrēja acīmredzot bez lielām kļūdām un tiešām ļoti labi.
– Ar nakts sacensībām noslēdzās arī “Aļņa” sezona. Pēdējais posms Pasta salā gan droši vien būtu skrienams tiklab naktī, kā dienā. Kas ir tā pievilcība un grūtību pakāpe nakts distancē? Varbūt īstam orientieristam ar karti rokā ir vienalga – tumšs vai gaišs?
Pasta salā, jā, varēja tā vieglāk uzskriet, bet Latvijas čempionāts un arī lielāki nakts mači, protams, pilsētā nenotiek. Pasaules līmeņa sportistiem, iespējams, nav atšķirības starp nakti un dienu, bet man naktī, kad redzamība ierobežota, liekas daudz sarežģītāk. Agrāk varbūt pat nepatika, bet tas sāka mainīties, kopš Somijas kluba “Turun Metsänkävijät” komandā sāku piedalīties nakts stafetēs Skandināvijā. “Jukola” Somijā un “Tiomila” Zviedrijā ir pasaulē lielākās stafešu sacensības, kas pulcē pat līdz 16 tūkstošiem dalībnieku. “Jukolā” vīru konkurencē vien pērn bija ap 1600 komandu, katrā septiņi skrējēji, var sarēķināt, cik pavisam. Starts tiek dots deviņos – desmitos vakarā, un pirmā komanda finišē ap septiņiem no rīta. Lai noskrietu pēc iespējas labāk, ir sanācis diezgan daudz arī naktī trenēties, un līdz ar to arī iepaticies. Katrā ziņā – ja iemācies naktī skriet, tad dienā arī mācēsi.
– Kā nonāci tādā somu klubā?
Orientieristiem tā jau ir ierasta prakse – meklēt iespējas kādā klubā Skandināvijā, kur orientēšanās sports ir pavisam citā līmenī. Minētajā Somijas klubā jau startēja kādreiz “Aļņa”, tagad Rīgas kluba “Briksnis” dalībnieks Jānis Krūmiņš, kas par mani ieminējās, un tiku uzaicināts. 2017. gadā noskrēju viņu komandā, un kopš tā laika sadarbība turpinās. Tagad jau tajā latviešu esam diezgan daudzi, un starp tiem arī Rihards Krūmiņš, ar kuru nu esam komandas biedri gan Jelgavā, gan Turku pilsētas klubā.
– Vai Somijas klubos nepietiek pašiem savu skrējēju?
Somiem klubu ir tik daudz, ka arī ārzemnieki tur iederas. Mūsu “TuMe” ar savu daudznacionālo sastāvu ir īpaši raksturīgs – no kopumā vairāk nekā diviem desmitiem stafešu dalībnieku vietējo elites skrējēju ir tikai kādi pieci. “Jukolas” sacensībās klubs ar trim komandām (starp pieminētajām 1600) cīnās par vietu piecdesmitniekā un augstāk. Zviedrijas “Tiomilā” dalībnieku ir nedaudz mazāk, toties komandu veido 10 cilvēki, līdz ar to tāpat divi desmiti sportistu vajadzīgi.
– Un tomēr – orientēšanās šķietami nepieder “skatāmajiem” sporta veidiem, kur ar ārzemnieku palīdzību svarīgi līdzjutēju acu priekšā uzvarēt.
Jā – šķietami. Taču, kaut vai runājot par “Jukolu”, kur pa dienu notiek arī stafešu sacensības sievietēm, – fano tie tūkstoši, kas tobrīd paši neskrien, plus vēl orientieristi visā pasaulē, kas zina par šīm sacensībām un seko to norisei. Zinu arī Latvijā cilvēkus, kas paši nepiedalās, bet sēž visu nakti “onlainā”. Tie ir tiešām pasaules orientieristu svētki, un sekot komandām ir ļoti aizraujoši.
– Vai pārstāvi “TuMe” arī kādās citās sacensībās?
“Jukola” ir lielākās, un visi citi starti savā ziņā tām pakārtoti. Ir arī Somijas stafešu līga, kurā pēc iespējas piedalāmies. Tāpat vēl dažās stafešu sacensībās Skandināvijā. Plus vēl pavasarī pirms sezonas parasti ir treniņnometne dienvidos, kur arī noskrienam kādus mačus. Katrā ziņā izaugsmei tāda pieredze pie orientēšanās sportā spēcīgajiem skandināviem ir ļoti vērtīga. Šāgada “Jukolu” diemžēl pārcēla uz nākamo gadu, paspējām vien uz treniņnometni gada sākumā Spānijā. Zviedrijas sacensības sākumā pārcēla uz rudeni, bet tad atsauca pavisam.
– Mūsu Latvijas mači uz šā fona izskatās gluži vai niecīgi.
Latvijā ne mazāk svarīgi ir aizstāvēt “Aļņa” un Jelgavas novada Sporta centra apvienotās komandas krāsas, un liels prieks, ka tieši šovasar izdevās gūt kluba vēsturē vēl nebijušus panākumus. Iekarojām tik ilgi cerēto vietu uz pjedestāla klubu stafetēs, kur ir strikti noteikts, cik kāda vecuma dalībniekiem jābūt 10 cilvēku komandā. Veiksmīgs izdevās arī starts Latvijas čempionātā vidējā distancē, kur individuāli ap 40 dalībnieku konkurencē biju devītais, bet stafetēs ar Rihardu Krūmiņu un Ralfu Jāni Eižvertiņu starp vairāk nekā 20 konkurentiem izcīnījām bronzas medaļas. Jāpiebilst, ka Rihards un Ralfs vēl ir junioru vecuma sportisti. Nākamais jau bija nakts čempionāts, kur arī nostartēju neslikti. Vairākos citos veselības pēc nepiedalījos vai labam rezultātam nebiju gatavs, līdz ar to kopumā sezona sanākusi tāda patukša. Bet no otras puses – varbūt arī ideāla, lai varētu vairāk pievērsties traumu apārstēšanai.
– Izskatās, ka komandas labā, pat neatkarīgi no kaitēm, vienmēr centies īpaši.
Tā ir. Esmu komandas cilvēks. Man patīk panākuma prieku dalīt ar komandas biedriem. Tā ar Rihardu un Ralfu esam kopā trenējušies jau vairākus gadus, grūtākā brīdī viens otru centušies motivēt un uzmundrināt. Ja kopīgi izdarām kādu labu lietu, prieks ir trīskāršs. Tāpat arī klubu stafetēs – kopīgais prieks par trešo vietu bija ļoti ļoti liels. Varbūt jo lielāks arī tāpēc, ka ceļš līdz šādam mirklim bija garš – iepriekš vairākas reizes palikām aiz strīpas.
– Dažs ziemā pārceļas uz orientēšanos telpās. Kāda ir tava treniņprogramma aukstajā gadalaikā?
Ar telpu orientēšanos neaizraujos. Kaut kādā mērā tā varbūt ir interesanta, taču, manuprāt, vairāk izklaide, kas sportiskās sagatavotības ziņā pienesumu nedod. Pārsvarā jau orientieristi arī ziemā tāpat dodas ārā. Skrien galvenokārt garākus gabalus, lai trenētu sirdi un izturību, jo sacensību sezona – no aprīļa līdz oktobra beigām – ir ļoti gara. Ja ir sniegs, var iet slēpot. Spēka vingrinājumiem noder trenažieru zāle. Ātrumam iespēju robežās var uzskriet “intervālus” arī stadiona celiņā vai patrenēties Sporta halles manēžā. Iepriekš ziemā notika arī koptreniņi Ingūnas Čākures vadībā Jelgavas novada Sporta centra zālē, par kuriem pašreizējos apstākļos gan vēl nevar zināt.
– Pērn vēl biji LLU students un augstskolai nopelnīji zeltu orientēšanās sprintā 35. starptautiskajās SELL spēlēs Kauņā. Kas tagad ir tava profesija?
Esmu programmētājs un strādāju Datorzinību centrā Rīgā. Bet joprojām arī students – nu jau maģistrantūrā.
– Līdzās profesionālās izaugsmes mērķiem esi tādus izvirzījis arī sportā?
Varbūt ne kādu konkrētu mērķi, bet turpināšu censties un trenēties. Starp tuvākajām iecerēm varētu būt individuālā medaļa kādā no Latvijas čempionātiem, kas iepriekš izdevies tikai jauniešu un junioru konkurencē. Starp pieaugušajiem vecuma diapazons plašāks, sāncensība līdz ar to spēcīgāka un tikt līdz pjedestālam jau daudz grūtāk.
