Novērtēt
“Ēšanai lietoja koka karotes un koka spainīšus, un muldiņas. Pieaugušiem vīriešiem bija savi atvāžamie naži. Maize bija lielā godā un tika no saimnieka vai, kur saimnieks ēda atsevišķi, no lielā puiša katram iedalīta un nogriezta. Ja kādam kāds kumoss nokrita zemē, tad tas tika noskūpstīts, ar to atvainojoties par tādu grēku, kas pret maizi notiek. Visi ēda no viena spainīša, katrs pēc kārtas ielaižot savu karoti spainīti, par kārtību gādājot saimniekam vai lielajam puisim,” vēsta fragments no Ūziņu bibliotekāres Gunitas Kulmanes jaunās grāmatas “Šūlmaņu dzimtas hronika”. Plašāku ieskatu šajā darbā var iegūt šodienas laikraksta kultūras lapās.
Bet šis nu gan liek aizdomāties par tagad tik bieži piesaukto – rokas, mājas, divi metri. Tik vien jau tur bija iespējams kā – mājas. Ne tāda roku dezinficēšana, ne distances ievērošana. Un kāda gan tur distance, ja visi ēd no viena trauka. Ar visu to tikai gribēju aicināt mācīties novērtēt to, kas mums dots. Par laimi, dzīvojam šajos laikos un mūs sliktas higiēnas apstākļos neplosa mēra epidēmija. Par laimi, vairs cilvēkus tā neietekmē sliktas ražas gadi (veikalos nudien ēdamā netrūkst, lai neteiktu, ka ir par daudz). Par laimi, mūsu valsti neplosa karš. Par laimi, mēs dzīvojam tieši šeit – nebūt ne blīvi apdzīvotajā Latvijā. Mēs drīkstam doties pastaigā (pat katram ģimenes loceklim ar varu nedzenot desmito reizi dienā pastaigāties vienīgo suni). Visticamāk, neviens visā plašajā pasaulē nav priecīgs par “Covid-19” ierobežojumiem, toties visiem jaunajos apstākļos jāmācās novērtēt tās iespējas, kas mums ir.
