Skolotāja Viļņa Beitiņa atmiņas par dzīvi 70. gados.
Latviešu strēlnieka stāsts
Atceros, ka, pavadot tēvabrāli Jāni Zelmeni, runāja mana tēva jaunības dienu drauga Blankenfelda meita. Viņa runāja labi un sirsnīgi, bet man gribējās piebilst ko skarbāku, un kapos es teicu: “Onkuļa mūžs bija latviešu strēlnieka stāsts. Tas bija stāsts par darbu pie saimniekiem, par Ložmetējkalnā kritušo brāli, par revolūcijas mainīgajiem notikumiem Maskavā, par pilsoņkara cīņām pie Donas un Perekopa. Cik reižu nāvei tur bija jāskatās acīs. Bet tā aizgāja garām, tā ļāva nodzīvot garu mūžu. Šodien sētā klusi dēlu soļi, klusi viņi vārdus pārmij, nedrīkst tēvam traucēt mūža atpūtu. Rokas nogurušās, pierimušās tagad saliktas uz mūžiem mierā. Šīs rokas mācēja turēt šauteni, aptvert mīļas sievietes plecus, noglāstīt dēlu galvas, saņemt stingri mīkstās saujas un ievest pareizā ceļā. Stipras un labas bija šīs rokas. Dēli šīm rokām pateicas, viņu galvas liecas šo roku priekšā. Daudz ceļu dzīvē nostaigāts. Iesim, tēti, pēdējo ceļu kopīgi. Arī man pēc kara viņš bija tēva vietā bijis.”
Redakcijas piezīme
1972. gadā Vilnis Beitiņš no Šķibes skolas tagadējā Glūdas pagasta Nākotnes ciemā pārcēlās uz Pūri, kur deviņus gadus vadīja pamatskolu. Tajā laikā skolai tapa pamatīga piebūve. Par sevi kā Šķibes un vēlāk Pūres skolu direktoru Vilnis Beitiņš rakstīja, ka “īstenībā biju strādājis tādu kā skolas apkopēja darbu, pildījis kaut kāda tehniskā darbinieka amatu – galvenokārt rūpējies par remontiem, celtniecību, inventāru, iekārtošanu un sakārtošanu”. “Kāds es biju kā skolotājs?” viņš retoriski jautāja. Tomēr, kā lasāms “Aizejošās dienas atblāzmā”, visai Viļņa Beitiņa dzīvei cauri iet domas par skolēniem, par to, kāda top mūsu jaunā paaudze. Par dzīves posmu Pūrē (no 1972. līdz 1981. gadam) publicējam vairākus viņa atmiņu fragmentus.
Pieredzes apmaiņa
Rudenī (1972. gadā) pie manis viesojās bijušais skolas direktors N., vēl gados jauns cilvēks, katrā ziņā par mani dažus gadus jaunāks. Viņš bija pārcēlies uz Rīgu un uzņēmies vadīt kādu lielu Rīgas skolu. Runājoties krietni iedzērām, un viņš man daudz izstāstīja par Pūri tādu, ko ar aci nu nekādi uzreiz nesaskatīsi. Iepriekšējam direktoram bija krietna iestrāde skolas pārbūves un internāta celtniecības lietā. Palabojot jau novecot sākušo projektu un uzturot karstu celtniecības nepieciešamību, iestrādāto man atlika tikai turpināt. Daudz jau N. bija nācies kalpot un piebraukt gan rajona nodaļai, gan ministrijai, lai celtniecība ne tikai tiktu atzīta, bet arī virzītos uz priekšu. Kā kukuli ministrijas ierēdņiem viņam pat nācies vest kūtsmēslu kravu uz kādu Jūrmalas vasarnīcu. Ar rajona izglītības nodaļas vadītāju Kārli Ēdelnieku N. lieliski sapraties un sadarbojies, toties ar izpildu komitejas priekšsēdētāja vietnieku K. – ļoti slikti. Tas uz katra soļa esot centies N. iegriezt un iezāģēt. N. to skaidroja kā gandrīz iedzimtu naidu pret visiem, kas mēģinās vadīt Pūres skolu, jo pats K. te kādreiz strādājis un tagad pret visiem sekotājiem jūtot kā skaudību vai greizsirdību. N. atklāti izstāstīja, kā panācis sadarbību ar saimniecībām un kā sapraties ar skolotāju kolektīvu. Ar interesi klausījos un iztēlē saskatīju savu nākotni. Visas apspriedes rezultātā bijām krietni iedzēruši, tā ka N. uz galvas iegāzās papīrgrozā, bet tas nebija traģiski. Tikai pēc dažiem mēnešiem vēlā rudenī vai agrā ziemā N. nomira. Sirds bija atteikusies. Mūsu skolas skolotāju delegācija brauca no viņa atvadīties.
Kūtsmēslus uz Jūrmalas vasarnīcām gan man nenācās vest, bet augļu grozus, ko sakārtoja un dekoratīvi ar vīnstīgām noformēja Pūres saimniecības dārzkopības speciālisti un ko mēs ar Kārli Ēdelnieku papildinājām ar balzama un piemērota vīna pudelēm, gan stiepām augšā ministrijas namā Vaļņu ielā. Dāvanas stiepām arī lauku projektēšanas institūtā Maskavas ielā. Reiz Ēdelnieks pat man aizrādīja, ka neesot smuki tā uzreiz likt grozu ministra vietniekam uz galda. Vajagot neuzkrītoši atstāt kabinetā sāņus pie durvīm. Lielais vietnieks tomēr neapvainojās, un projekts virzījās uz priekšu.
Obligāts brauciens
Gadījās tā, ka kaut kad ziemā nodaļas vadītājs piezvanīja un teica, ka steidzami skolas pārbūves dokumentācija jānogādā Rīgā minētajā projektēšanas institūtā, jo viņš sarunājis tās koriģēšanu, tāpat jāizvēlas cits piemērotāks ēdināšanas bloka variants, ko viņi tagad ar mieru piesaistīt esošajam projektam. Lieta bija pārāk nopietna, lai drīkstētu šaubīties, braukt vai nebraukt. Kad un kā citreiz būs iespējams tikt rindā pie projektētājiem, varētu tikai zīlēt. Tāpēc savācu visus vākus ar dokumentiem maisā – sanāca krietni pusē –, novietoju mašīnā uz pakaļējā sēdekļa un devos ceļā.
Laiks likās jauks. Temperatūra ap nulli, rāmi krita sniedziņš, ko auto riteņi tūlīt piespieda pie asfalta, bet neizšķaidīja. Uz brauktuves no saspiestā sniega veidojās slidena ledus kārta. Ko tā nozīmē braucējam, redzēju tūlīt, jo jau pirms Zvārdes pārbrauktuves kāda mašīna bija nobraukusi no ceļa krietnu gabalu pļavā un vadītājs staigāja tai apkārt, spārdīdams riteņus. Braucu tik uzmanīgi, it kā man kravā būtu sprāgstvielas. Uz lielās trases Ķemeru mežā jutu, ka nemaz vairs nav iespējams uzspiest gāzes pedālim. Līdzko mazliet mēģināju, riteņi vērpās izslīdot, bet mašīna griezās ceļam šķērsām, ātrumu neuzņemot. Nekā nevarēju ieslēgt ceturtajā ātrumā. Bet milzīgie kravas furgoni, izmantojot savu lielo svaru un asos riteņus, krākdami brauca garām, it kā būtu visnormālākais vasaras ceļš. Jutu, ka kuru katru brīdi man var uzdot kā ar knipi rieksta čaumalai un es aizripošu nezin kur. Saujas uz stūres rata un mugura kļuva slapja. Kaut kā aizmocījos līdz Ķemeru stacijai, mašīnu atstāju laukumā, bet pats ar dokumentu maisu pār plecu sēdos elektrovilcienā un braucu droši uz Rīgu. Kad, tur visu nokārtojis, atgriezos, mašīna stāvēja, kā biju nolicis. Bija kļuvis nedaudz siltāks, tagad ledus no brauktuves zem riteņiem šķīda nost un braukšana bija droša.
Vēl tikpat dziļā ķezā nokļuvu, ziemas naktī atgriežoties Pūrē. Gadījos putenī, un nācās braukt kā pret baltu sienu. Ceļa līkumos zuda orientācija, kādā virzienā aiziet ceļš. Par laimi, Ķemeru krustojumā sagaidīju no Rīgas braucošu lielu autobusu ar prožektoru kā dzelzceļa lokomotīvei. Uzsēdos tam astē un stūrēju tikai uz autobusa sarkanajām gabarītugunīm, līdz tās mani “aizvilka” līdz Tukumam. Tālāk atkal braucu, kā pats pratu.
Ar direktora atbildību
Dīvaini, kā dzīve mūs kādreiz nostāda par matu no nāves. Padomju laikos skolās reizumis lika organizēt civilās aizsardzības mācības. Logi bija jāaplipina ar papīra strēmelēm, pagrabi jāpārveido par bumbu patvertnēm, jāiekārto novērošanas posteņi un jādara citas līdzīgas muļķības. Zēnu grupiņai, kuras uzdevums bija iekārtot novērošanas posteni, atļāvu uzkalniņā aiz pagraba pa īstam izrakt ierakumu. Likās, ka tad spēle būs patiesāka. Pēc laika puikas ar skaļu bravūru kā varoņi ieradās skolotāju istabā, pa priekšu nesot sarūsējušu priekšmetu, ko pazinu no pirmā acu uzmetiena – vācu armijas tanku dūre ar norūsējušu un daļēji nolūzušu kātu. Cik spēdams, mierīgi saņēmu no skolēniem šo atradumu, ko viņi bija izcēluši, rokot novērošanas posteņa ierakumu. Tad stingri pavēlēju, lai visi, ieskaitot klātesošos skolotājus, iet prom. Bumbu, turēdams abās rokās piespiestu pie krūtīm, nesu ārā un uzmanīgi noliku zemē metrus sešdesmit aiz skolas gala no logiem pārredzamā laukumiņā. Tur uzelpoju. Nesot iedomājos, ka droši vien neko nepaspēšu sajust, ja lādiņš man rokās pie krūtīm sprāgs.
Kad izsauktie sapieri tanku dūri uzspridzināja, tā izrāva zemē krēsla sēdekļa lieluma bedrīti un nocirta rokas resnuma priedīti. Gaidot sapierus, nācās spridzekli apsargāt, jo zēni to tīkoja nozagt. Tas likās neticami, jo viņi bija brīdināti nepazīstamus priekšmetus neaizskart. Ar vācu tanku dūri šī man bija jau otrā tikšanās. Salgalē pie svaigi izrakta grāvja izmestajās smiltīs tādu bija atradusi skolas direktora Jēkabsona meita Anda un mans dēls Gaidis. Abi viena vecuma – rotaļājušies. Toreiz bumbu ugunskurā uzspridzināja kāds kara veterāns. Kopš tā sprādziena jau bija pagājuši vairāk nekā desmit gadi, tātad metāls vairāk sarūsējis un bumba kļuvusi vēl bīstamāka.
Bez projekta – saimnieciskā kārtā
Pūres pamatskolas piebūves celšana sākās ar malkas šķūņa nojaukšanu. To nācās veikt ar vecāku spēkiem. Ar viena traktora stumdīšanos tika izrakta jaunbūves pamatu bedre. Kad celtnieki tajā bija sakrāvuši betona blokus pamatiem, visa skolas apkārtne nežēlīgi tika izvagota kravas mašīnu riteņiem, savedot un malu malās juceklīgi sagāžot visdažādākos materiālus. Lietavās apkārtne vēl izmirka un pārvērtās par grūti izbrienamu dubļu skrīni. Nācās speciāli izdomāt un organizēt skolēnu ienākšanu vecajā skolas korpusā uz nodarbībām. Toreiz man kāds gudri paskaidroja, ka celtniecības dziļākā būtība jau arī esot kārtības ieviešana haosā. Tomēr var secināt, ka pati jaunbūves celtniecība man papildus maz raižu sagādāja. Tā bija valsts plāna objekts, kam bija stingri noteikts projektētājs un celtniecības darbu veicējs. Tur visi procesi notika neatkarīgi no manis – skolas direktora. Cita lieta bija ar veco korpusu, ko gribējās modernizēt līdz ar jaunā celtniecību – iekārtot arī tur ūdensvadu, kanalizāciju, centrālo apkuri un pienācīgu apgaismojumu. Šiem darbiem projekta nebija, toties nauda bija piešķirta. Tā ka visu minēto varēja darīt, kā toreiz teica, saimnieciskā kārtā. Tāpēc man bieži nācās izlemt ļoti konkrētus tehniskus jautājumus. Celtnieki, piemēram, teica: “Mēs tev ierīkosim kanalizāciju ķīmijas kabinetā, bet parādi ar pirkstu, kur mums izlaist stāvvadu uz otro stāvu.” Ja es to nevarētu parādīt, kabinetā izlietņu nebūtu. Līdzīgi jautājumi bija risināmi desmitiem.
Centrālapkures caurules starp stāviem un telpām bija jāizlaiž pa caurumiem sienās un griestos, bet šos caurumus urbt nebija santehniķu darbs. Kolhozs tam iedeva vienu strādnieku, kuram nebija ne instrumentu, ne prasmes šādam darbam. Pašam mēnesi nācās strādāt ar skolas darbnīcā nomontētu lieljaudas urbjmašīnu.
Reiz nodaļas vadītājs, man piezvanījis, brīdināja: “Pie jums brauc visa elektriķu tresta vadība skatīties, kā rit darbi. Uzņemiet, kā nākas, tad viņi izdarīs visu, kā liksiet.” Neliku servēt smalkus galdus, bet uzkožamos vēlēju no virtuves atnest uz sporta zāli, kur bija strēķiem sakrauti pašu elektriķu materiāli – vadu rituļi, kabeļi, apgaismes armatūra, sadales skapji un spuldžu kastes. Man jau no nodaļas sagādniekiem bija paņemts augstākā labuma medicīnas spirts, nopirku vēl veikalā kādas pudeles ko vājāku. Priekšnieki pie manis ciemojās un cienājās līdz trijiem naktī, bet bija palikuši bez transporta (laikam šoferim apnicis gaidīt). Nācās viņus vest ar savu mašīnu mājās uz Kauguriem. Turp, kad visi runāja un dziedāja, ripoja labi. Braukt mājās vienam bija neaprakstāmas mokas. Miegs gāzās virsū kā mūris. Pliķēju sev pa vaigiem un kniebu ciskās, lādējos un kaunināju sevi: “Nu tu, vecīt, esi ķezā pāri galvai. Ja šoreiz vēl izķepurosies, nekad vairs…” Biju ticis līdz garāžas durvīm un izslēdzis motoru, bet no mašīnas izkāpt nebiju spējis.
Vai man to vajadzēja?
Vēl nedēļu pirms 1. septembra vecā korpusa telpas bija pilnas ar nesamontētām caurulēm un citiem dzelžiem. Nopūzdamies un gaisu uz iekšu vilkdams, skolas veco korpusu izstaigāja izglītības ministra vietnieks. Rīkstes piesolīja mans nedraugs – Tukuma rajona izpildu komitejas priekšnieka vietnieks. Taču celtnieki vārdu turēja. Pēdējā augusta dienā viņi montāžu pabeidza, bet naktī skolotāji un vecāki klases izmazgāja un sakārtoja tajās solus. Pirmajā skolas dienā nekas vairs netraucēja sākt mācīties. Protams, darāmā vēl bija palicis daudz – caurumu aizmūrēšana, krāsošana, iekārtu uzstādīšana. Tomēr līdz ar visa jaunā kompleksa stāšanos ierindā mana dzīve nekļuva ne vieglāka, ne bezrūpīgāka. Daudz kas bija nācis klāt ērtībām, bet tikpat reižu palielinājušās arī manas rūpes par plašāko saimniecību. No ārpasaules skola saņēma tikai elektrību. Viss pārējais bija pašas skolas ziņā. Tā bija gan ar ūdensapgādi no akas sūkņa līdz katram krānam klasē vai virtuvē, gan kanalizāciju no katras izlietnes līdz attīrīšanas ietaisēm mežmalā pie šosejas, gan apkures sistēmu no malkas grēdām un ogļu kaudzēm katlumājas pagalmā un apkures katliem līdz katram apsildīšanas radiatoram klasē vai internāta istabā.
Darbā bija pieņemti četri kurinātāji, kas varētu rūpēties par visu šo saimniecību. Taču alga viņiem bija paredzēta tik nožēlojama, ka par to bija ar mieru strādāt tikai nevarīgi veči vai galīgi nodzērušies tipi, kas nekur citur vairs nederēja. Tāpēc dažu labu ziemas nakti, kad ārā bija mīnus divdesmit sals, pašam nācās kurināt katlus, jo kurinātājs bija piedzēries. Nācās arī kāpt kanalizācijas akā un badīt vaļā caurules, ko kaut kāda smirdošā zampa bija aizsprostojusi. Kad pacēlu citas akas vāku, smirdoša straume putodama plūda uz leju pāri skolas pagalmam… Varbūt es biju nevietā pūlējies un panācis to, lai Pūrē uzceļ monstru, briesmoni, ko pašam nebūs pa spēkam pārvaldīt un uzturēt darba kārtībā un kas no manis izsūks visus spēkus? Notika gluži pretējais tam, ko biju cerējis. Skolas rekonstrukcija nesagādāja ērtības un skaistu dzīvi.
Desmit pilienu starpība
Togad decembris bija tikko vidū, kad sāka krietni piesalt – līdz desmit un vairāk grādiem. Te pēkšņi pārstāja darboties dziļurbuma sūknis un skola palika bez ūdens. Bet tas nozīmēja, ka darboties pārstāja ne tikai virtuve, kur gatavoja bērniem pusdienas. Nevarēja lietot arī tualetes podus, un bija skaidrs, ka pēc dažām dienām nāksies atslēgt apkuri, jo nebūs ar ko papildināt ūdens līmeni sistēmā. Un tas viss ziemā sala laikā.
Ārkārtas situācijā uz skolu izdevās izsaukt ģeologus – dziļurbuma aku urbējus, lai sūkni nomaina. Pats par sevi tas nebija ne sevišķi sarežģīts, ne arī ļoti dārgs pakalpojums. Vecais sūknis bija savu normālu mūžu nokalpojis. Bet! Metāla caurules, pie kurām pieskrūvēts akā karājās vecais sūknis, izrādījās tā sarūsējušas, ka, ceļot ārā, tas notrūka. Norāvis elektrības pievadus, sūknis noslīka vairāk nekā simt metru dziļajā urbumā. To nu varēja cerēt izcelt tikai, urbumā ievadot urbšanas agregātu. Bet, lai to izdarītu, vispirms bija jānoārda virs urbuma no silikātķieģeļiem būvētā sūkņu māja. Mājiņu steidzami nojauca. Taču pirmajā dienā uzāķēt un izcelt nogrimušo sūkni neizdevās, kaut vīri ar salā uztūkušām rokām un pilošiem deguniem darbojās centīgi. Parunājoties ar darbu vadītāju, neko priecīgu neuzzināju. Varbūtība, ka šādi izdošoties uztvert nogrimušo lūzni un izcelt laukā, esot niecīga. Jādomā par jaunas akas urbšanu. Pāris mēnešu projektēšanai, tad, kamēr tikšot urbšanas rindā… Pēc pusgada varot cerēt, ka jaunā aka būs gatava. Tas nozīmētu visu ziemu skolai dzīvot no cisternā pievesta ūdens!
Pēc vakariņām, ko dziļumurbēji paēda skolas ēdnīcā, kur klāja galdu internāta vakariņotājiem, uzaicināju viņus uz savu kabinetu parunāties. Saimniecei biju palūdzis maizi, baltos cūku taukus, dažus mizotus lielus sīpolus, sāli un burciņu upeņu ievārījuma. Vārošs ūdens un tikko aizsākta trīslitru burka ar augstākā labuma medicīnas spirtu man bija kabinetā. Vīri neizskatījās nodzērušies, bet arī ne tādi, kam negaršotu. No piedāvātā viņi neatteicās, tikai piebilda, ka medicīnas spirtu nekad nav dzēruši. Es klusībā nobrīnījos par to. Tādi pasaules staigātāji un mehanizatori varēja būt vairāk pieredzējuši! Brīdināju, ka šādu dzērienu ar maizes gabaliņu aizkost nevar. Aizmetīsies kaklā krampji, un nebūs patīkami. Jādzer virsū ievārījuma ūdens. Garšoja labi, un vīri meta līdz glāzītes dibenam, bet es pa desmit pilieniem atstāju glāzes neizdzertas. Ar to pietika, lai būtu milzīga rezultātu starpība. Nepaspējām neko lāga parunāt. Jau pēc četrām piecām glāzītēm vīri cits pēc cita rāpus glābās uz savām gultām. Par laimi, tās viņiem biju jau iepriekš ierādījis tepat blakus gaitenī izolatora divvietīgās istabiņās.
Nākamās dienas pavakarē vecais sūknis jau bija izzvejots. Tā vietā ielaists jauns, kas darbojās nevainojami. Ūdens plūda visur, kur jāplūst. Atvadoties darbu vadītājs teica: “Ja tu nebūtu mūs tik lieliski dzirdījis, mēs tavu aku jau no rīta būtu pametuši kā bezcerīgu objektu.”
Turpinājums sekos
