“Laime šeit un tagad,” rakstīts uz mākslinieces Ivetas Matešas apģērbiem. Par to arī būs šī saruna – par laimi, kas nav jāgaida, bet katru dienu jāveido savām rokām.
– Iebraucot Bērzē, uzreiz var pamanīt balto māju ceļa malā. Pavisam nesen tā vēl bija krietni nolaista ēka. Kā notika pārvērtības?
Februārī es pārdevu dzīvokli Jelgavā un martā nopirku šo māju. Visi paziņas teica, ka viņiem vajadzētu, lai kāds piemaksā, tikai tad varētu šeit pārcelties. No 2014. gada ēka bija stāvējusi tukša, vairāki logi aizsisti ar finieri, jumts caurs. Elektrība bija jāpārvelk, tāpat ūdens un apkure. Sākumā arī man likās, ka tā būs mūžība, bet tagad skatos pēc pierakstiem, ka martā jau biju norēķinājusies ar jumiķiem, jau bija pasūtīti logi. Mums ir malkas apkure, par ko esmu ļoti priecīga. Mani gribēja pierunāt uz granulām, bet, tā kā es strādāju mājās, neredzu nekādu problēmu kurināt.
Liels palīgs ir dēls Mareks, viņam jau ir deviņpadsmit. Dzīves laikā esam vairākas reizes mainījuši dzīvesvietu, esmu arī īrējusi un izveidojusi darba telpas Jelgavā. Dēls zina, ka var no nekā uztaisīt kaut ko labu, ja vien strādā. Tādēļ arī viņš, skatoties uz šo ēku, redzēja, ka viss ir iespējams. Vienmēr esmu teikusi, ka katra vecāka pienākums ir izaudzināt bērnu tā, lai viņš prot dzīvot pats. Un es esmu pilnīgi mierīga, ka viņš to prot.
– Šeit kādreiz bija veikals un kafejnīca, tātad ļaudīm atvērta vieta. Kā ir tagad, kad tā kļuvusi par privātmāju?
Cilvēki joprojām to sauc par veikala māju. Vietējie grib ienākt, apskatīties, kā izskatās, jo viņi visi te kādreiz ir bijuši. Daudzi dalās savās atmiņās. Šeit ir bijusi kafejnīca, kur noteikti arī lietoja alkoholu, bet neviens nekad nav teicis, ka šī vieta būtu bijusi dzertuve. Visiem ir diezgan gaišas atmiņas, jo, iespējams, šī ir bijusi sapulcēšanās vieta, kur vietējie apmainījušies ziņām un notikumiem. Kādu brīdi te kāds arī ir dzīvojis.
Esmu ļoti pārsteigta par to, cik šeit ir sirsnīgi cilvēki. Viņi man jautā, kā es jūtos Bērzē. Tas ir tik jauki! Man gan dzīvē vienmēr ir veicies ar kaimiņiem. Jelgavā kaimiņiene man uz svētkiem rakstīja dzejoļus, Rīgas kaimiņi joprojām brauc ciemos.
No 2007. gada esmu pašnodarbinātā, un ilgus gadus mana darba vieta bija mājas. Esmu pieradusi, ka cilvēki nāk pie manis, tā notiek arī tagad. Šeit ir mana darbnīca, kur viss ir tā, kā esmu gribējusi. Ēkas plānojumu neesam mainījuši, un esmu mazliet priecīga, ka uzreiz sākumā nebija iespēja visu izdarīt, jo tagad dzīvojot var pielāgot tā, kā vajadzīgs.
– Tātad mājas pārvērtības tapušas nepilna gada laikā pašu spēkiem?
Visu nevajag darīt pašam, ir darbi, kuriem vērts algot cilvēkus, kuri prot to izdarīt labāk un ātrāk. Protams, kad paskatos bildes, pati brīnos – kā tik ātri viss noticis. Bet viss ļoti jauki sakārtojās, kaimiņiene iedeva kontaktus, mums nāca palīgā vietējā ģimene. Man ļoti daudzi teica – paņem kredītu un nopērc vai uzcel kaut ko normālu, bet es negribu kredītu. Esmu ļoti priecīga gan par to, ka dēls palīdz, gan par to, ka vietējiem varu iedot darbu. Šeit vēl ir ļoti daudz, ko darīt.
Es visu laiku sapņoju par lieliem kokiem, un beidzot tos esmu dabūjusi. Draugi smejas, ka tagad būs jāgrābj lapas. Man jau liekas – kas var būt labāks? Tā ir kārtīga fizkultūra katru dienu.
– Šeit uz sienas bija Mikelandželo freskas “Ādama radīšana” versija. Tagad tā ir aizkrāsota?
Kad nopirku šo īpašumu, teicu, ka esmu iegādājusies māju ar vīrieti, kurš bija uzzīmēts diezgan telpisks. Taču mēs viņu nokašājām nost. Interesanti, ka veikala daļā zem vecajiem reģipšiem bija šī zīmējuma skices. Kāds no vietējiem stāstīja, ka to esot zīmējis mākslinieks Valērijs. Šeit iepriekš bija kafejnīcas daļa, sienas zīmējums, uzraksts “Vino venito”, koka restes ar mākslīgām vīnogām. Un tie dekoratīvie akmeņi – it kā akmeņu krāvums, it kā drupas. Cilvēkiem, kas to veidoja, noteikti bija kaut kāda doma, bet man pagaidām nekas daudz par to nav zināms. Ceru, ka kāds man vēl to izstāstīs.
Darbnīcā uz griestiem bija dažādas zīmes, kuras arī noņēmām nost. Kad sāku interesēties, atradu informāciju par ļoti senu ciematiņu Itālijā, kur viscaur viss ir akmeņos, pat jumti. Un viņi uz jumtiem no baltiem akmeņiem likuši tieši tādas zīmes. Tātad viss te bijis veidots ar nodomu. Es labprāt uzzinātu šo stāstu, ja kāds to var pastāstīt.
– Droši vien bieži dzirdi jautājumu – kāpēc pārcēlies no pilsētas uz laukiem?
Protams, sākumā man pat jautāja, vai nav noticis kaut kas slikts. Pārcelšanās no Rīgas uz Jelgavu un tad uz Bērzi daudziem nav saprotama. Taču man neliekas, ka šeit būtu lauki, kaut gan laikam ir gan. Kaimiņu vistas nāk pie mums pagalmā, varbūt kāds domā, ka man jau te saimniecība ierīkota.
Man cilvēki ir teikuši – beidzot tajā drūmajā Bērzē kaut kas notiek! Taču man tā neliekas, es nekā drūma šeit neredzu. Iespējams, ja cilvēks ir tik ļoti pārņemts ar to, uz ko iet, tad slikto neredz. Mēs paši veidojam vidi sev apkārt, un ne vienmēr tam vajag daudz naudas. Kad dzīvoju pilsētā, man nekādu problēmu neradīja izslaucīt vai izmazgāt kāpņu telpu. Vai, piemēram, ja pagalmā ir bedres, uzrakstīt “Pilsētsaimniecībai” pieklājīgu vēstuli ar lūgumu palīdzēt, un desmit dienu laikā bedres tiek aiztaisītas. Tad tīri cilvēcīgi pateikt viņiem paldies. Tāpat arī šeit. Piemēram, tā ģimene, kas mums palīdzēja darbos, – viņu mamma taisa skaistus pušķus un ik pa laikam atsūta savu puiku pie manis ar ziediem vai āboliem, tas ir tik jauki! Visi sveicinās, bērni brauc garām un jautā – jums vēl ilgi remonts būs?
Domāju, ka daudzi to ir ievērojuši – ja kāds sāk kustēties un darīt, tad arī blakus cilvēki sāk kustēties, bet, ja pats neko nedari, sēdi un čīksti, tad nekas arī nenotiek. Cik paziņas nav teikuši – es šodien noskatījos seriālam septiņpadsmit sērijas. Pa kuru laiku? Man dēls kādreiz ir jautājis, vai es vispār kādu filmu esmu noskatījusies no sākuma līdz beigām. Es tā nevaru, skatos un gludinu vai taisu kaut ko.
– Kāda ir tava profesija?
Man nav augstākās izglītības, bet ir sešas dažādas profesijas. Pirmā bija tirdzniecības skola, kas devusi ļoti daudz, un ir patiešām žēl, ka tagad tāda vairs nepastāv. Tur mums mācīja ne tikai praktiskās lietas, bet arī to, kā runāt ar cilvēku, cik daudz drīkst vai nedrīkst pārkāpt viņa privātuma robežas. Es varu droši teikt – lai ko es dzīvē darītu, visu esmu pratusi pārdot, tirdzniecība man vienmēr ir labi padevusies. Likumsakarīgi, ka tagad atrodos veikala mājā, vai ne? Mana pirmā darbavieta bija Rīgā “Bērnu pasaulē”, visi ar mani gribēja draudzēties, jo bija blatu laiks. Kad iepazinos ar vīru un viņš mani atlaida no darba tirdzniecībā, sakot, ka piezvanījis manam priekšniekam un teicis, ka uz darbu vairs neiešu, es biju par to priecīga, jo biju ļoti nogurusi.
Tad pārcēlāmies uz Jelgavu, es izmācījos interjera dizainu un floristiku. Kādu dienu izņēmu dēlu no bērnudārza un, gaidot autobusu, nopirku “Zemgales Ziņas”. Tur izlasīju, ka ziedu salons, kas atrodas pāri ielai, meklē floristi. Vēlāk tieši darbs salonā mani iedrošināja kļūt par pašnodarbināto un mācīties aizvien vairāk un vairāk, krājot diplomu uz diploma.
– Sāki ar ziediem?
Sāku ar konfekšu pušķiem, Ziemassvētku vainagiem, kolāžām, dekoriem. Man bija ļoti daudz pasūtījumu, braucu uz Poliju pēc mākslīgajiem ziediem. Veidoju konfekšu kuģus, lelles, lāčus. Kas tik tur nav bijis! Mājās vienmēr kastēm stāvēja “Laimas” konfektes. Tad izmācījos par gēla nagu meistari un šo darbu esmu darījusi trīspadsmit gadu, līdz šogad maijā to beidzu. Strādāju ļoti daudz, no rīta līdz vakaram, bet, pateicoties tam, ir izveidojies diezgan liels paziņu loks.
Esmu beigusi daudz dažādus kursus. Kopā ar dēlu iemācījāmies veidot autorlelles, tās ir īpašas ar to, ka ir vienā eksemplārā. Savas divas lelles esmu pārdevusi, bet ir saglabāta dēla lelle, kas stāv man blakus darbnīcā. Tad kādā izstādē Tallinā ieraudzīju mazos Tedy lācīšus un biju burtiski pārņemta ar tiem. Iemācījos šūt 11–14 centimetrus mazos lācēnus ar kustīgām ķepām un galvu, pildītus ar liepu skaidām. Bet man vienmēr ir bijis tā, ka, tikko jātaisa ļoti daudz, par ko citi varbūt sapņo, pazūd radošums. Ražošana man neliekas interesanta. Kad bija divdesmit lāču pasūtījums, sākumā biju priecīga, bet pabeigt divdesmito jau bija ļoti grūti.
Līdzīgi bija arī ar kūkām. Es izmācījos par konditori un pēc pasūtījuma cepu kūkas, zefīrus, makarūnus. Dienā vīlēju nagus, naktī cepu kūkas. Bet pie trīssimt vienādām kāzu kūciņām mans entuziasms zuda. Kādu brīdi arī pasniedzu konditorejas meistarklases.
Vēl esmu vārījusi ziepes, dekorējusi telpas un pasākumus, veidojusi ziedus no cukura mastikas un dekorējusi piparkūkas. Esmu nodarbojusies ar dekupāžu, apguvusi mehendī-hennas mākslu, gājusi zīmēšanas kursos, protu arī strādāt ar mālu un darināt pastalas, gan jau kaut ko esmu piemirsusi. Īsāk sakot – mūžu dzīvo, mūžu mācies! Taču svarīgi ir tas, ka jebkura lieta, ko esmu darījusi, nekad nav pilnībā pamesta. Tās cita citu papildina, viss turpinās, varbūt citādā veidā un formā. Jo vienmēr saprotu, ka varu izmantot iepriekš iegūtās zināšanas jaunajos projektos.
– Skatoties tavus darbus, man likās, ka esi beigusi Mākslas akadēmiju.
Tā daudziem liekas. Nopietnāk pievērsos zīmēšanai tikai šovasar, kad, krāsojot griestus, satraumēju roku. Iepriekš man tam nepietika laika, citas lietas bija svarīgākas. Kādreiz esmu teikusi, ka sapņoju par to, ka visu dzīvi varētu ar otiņu rokā nodzīvot. Man meitenes teica – tu jau sēdi ar otiņu un lako nagus, bet tas nav tas. Pirms pusotra gada sāku iet pie Kristīnes Graudules-Putnieces uz zīmēšanas studiju. Viņa mani ļoti iedvesmoja un teica, ka varbūt ir jāmaina profesija. Tagad saprotu, ka katrs cilvēks ienāk mūsu dzīvē un atstāj to, kas vajadzīgs. Pirmā nodarbība, uz kuru tiku pie Kristīnes, bija virtuļu zīmēšana. Viņa jautāja, kāpēc atnācu tieši uz virtuļiem. Atbildēju, ka tā bija vienīgā, uz kuru tiku, jo iepriekš, kad viņa izziņoja nodarbību, man jau bija pieraksts. Man bija pilnīgi vienalga, ko zīmēt! Es sāku ar akvareļiem, sākumā zīmēju glezniņas. Bet doma par apģērbiem radās Marekam. Es biju uzzīmējusi kraukli, un viņš teica, ka gribētu tādu uz krekla. Kad pārcēlāmies šeit, beidzot bija iespēja to realizēt. Iegādājāmies speciālu printeri, un šobrīd top apģērbi un spilvendrānas, kas varbūt ir tikai iesākums. Esmu ļoti pārsteigta, cik daudz cilvēku grib kaut ko mīļu viens otram dāvināt.
Vispār man ir sapnis ilustrēt bērnu grāmatu. Un vēl kādreiz gribēju kļūt par radio diktori, lai varētu lasīt pasakas. Bērnībā vecākā māsa mums daudz lasīja un man patika klausīties un vizualizēt.
– Tev vienmēr bijis talants zīmēšanā?
Jā, no skolas laikiem. Protams, ir bijis brīdis, kad domāju, cik ļoti žēl, ka mamma mani nepalaida uz mākslas skolu. Bet tad domāju – kas man liedz sākt zīmēt tagad? Ir vienkārši centīgi jāstrādā, jāzīmē pa vairākām stundām dienā, un rezultāts ir! Es brīnos par cilvēkiem, kas stāsta, ka nevar mammai piedot, ka bērnībā nepalaida uz baletu. Bet kāpēc tagad nevar iet uz to baletu?
Savā dzīvē esmu sapratusi – ja kaut ko ļoti vēlies, nekas no gaisa nekrīt, pašam jāstrādā, lai tas būtu. Nevar sēdēt un neko nedarīt. Savām klientēm saku – tev vienmēr ir jābūt variantam A, B, C un D. Tieši tā ir arī man, vienmēr varu atgriezties pie kādas no savām profesijām. Bieži dzirdu frāzi – tev jau labi! Protams, man ir labi, es pati sev to labo radu!
– Tāda darbīga un pozitīva attieksme pret dzīvi tev bijusi vienmēr?
Es domāju, ka jau diezgan sen tā dzīvoju. Nav bijis tā, ka ilgstoši sēžu un žēloju sevi – ak, es nelaimīgā! Protams, ir raudāts, ir bijuši skumīgi brīži. Bērnība bija diezgan skarba, jo ģimenē bija problēmas ar alkoholu. Protams, es biju aizvainojusies par daudzām lietām, bet kādā brīdī pieņēmu, ka mamma mums vienkārši rādīja to, kā nevajag dzīvot.
Tas viss, kas ar mums noticis, ir arī iemācījis daudz ko svarīgu. Man vajadzēja šūt mammas paņemtos, bet neizpildītos pasūtījumus, mūs sauca palīgā griezt salātus, jo darījām to rūpīgi. Tas iemācīja darbu, iemācīja strādāt, es tagad to visu protu. Kad gājām ciemos, dāvanas nebija par ko nopirkt, tādēļ vienmēr pašas darinājām galda salvetes, apsveikumus, ko nu pratām, tā mamma bija ieaudzinājusi no mazotnes. Mana mamma bija šuvēja un konditore, kādā brīdī viņa paklupa, taču pēdējos dzīves gadus vairs nedzēra. Esmu ļoti priecīga, ka regulāri braucu pie viņas uz slimnīcu, mēs izrunājām visu, ko dzīves laikā nebija izdevies izrunāt. Ļoti daudzi pieauguši cilvēki ir aizvainoti uz saviem vecākiem, es priecājos, ka esmu to nolīdzinājusi un arī parādījusi dēlam labu piemēru. Mammas bērēs bijām vairāk nekā astoņdesmit cilvēku, un es domāju – cilvēks aiziet un dod mums iespēju satikties, bija radi, kurus nebiju redzējusi 35 gadus.
Es kādreiz lasu par dzimtas mājām, ko cilvēki atjauno, man tas liekas ļoti skaisti. Mums ar māsām no vecākiem nav nekā, visu esam pašas nopelnījušas. Nesen ar dēlu runājām, ka ne vienmēr ir jāgaida no citiem, tā dzimtas māja var sākties ar mums. Arī tiem senčiem, kas kādreiz sāka, varbūt nekā nebija. Nav jābaidās, jāsāk darīt pašam. Manam opim, kurš visu mūžu nostrādājis tipogrāfijā, uz sešdesmit gadiem uzdāvināja ādas vākos iesietu biezu grāmatu ar tukšām lapām. Viņš to atdāvināja man, un es visur, kur pārceļamies, vazāju to līdzi un nekādi nevaru izlemt, ko tajā rakstīšu. Beidzot esmu atradusi tai pielietojumu un rakstu par to, kā top mūsu māja.
