Leģendārās grupas “Turaidas roze” cienītāji 10. novembrī tie aicināti uz Jelgavas Kultūras namu, kur notiks koncerts “Imanta Kalniņa jubileju gaidot. Lielās dziesmas”. Koncerts būs veltīts izcilā latviešu komponista 80 gadu jubilejai, kas tiks svinēta nākamgad. I.Kalniņš 1985. gadā izveidoja grupu “Turaidas roze”, kurai pēc diviem gadiem pievienojās arī dziedātājs Uģis Roze. Turpinājumā neliela intervija ar U.Rozi, kas ieskicē gan plānoto koncertprogrammu, gan atskatu uz paša dziedātāja nesen atzīmēto 60 gadu jubileju.
– Ko varēsim sagaidīt grupas “Turaidas roze” koncertā Jelgavā?
Būs skaista mūzika un dziesmas, kas kādu laiku nav skanējušas koncertos, bet kādreiz ir bijušas mūsu repertuārā. Piemēram, Variācija Nr. 2 un Nr. 3 no “Saulgriežu cikla”, būs arī tāds Vika blociņš – dziesmas ar dzejnieka Vika vārdiem. Skanēs skaistas dziesmas no “Lielo dziesmu” repertuāra, ko kādreiz izpildījām kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri, kā vienmēr arī dueti ar Olgu un solo dziesmas. Būs repertuārs, ko “Turaidas rozes” fani un Imanta Kalniņa mūzikas mīļotāji zina ļoti labi, un arī tāda mūzika, kas varētu ieinteresēt jaunus cilvēkus, kuri vēl neko tādu nav dzirdējuši. Gatavojam jaudīgu programmu, tikai pagaidām nevaram zināt, kā viss noritēs, katru dienu kaut kas mainās.
– Kā “Turaidas rozei” gājis pa šiem gadiem? Piedzīvots laiks, kad koncertējāt katru dienu un bijuši arī klusuma periodi.
Bijis arī pa diviem koncertiem dienā! Vienu brīdi pieklusām, katrs kaut ko darīja savā jomā, tad nāca grupas “Jumis” laiks, kad Imants nespēlēja ar mums, ierakstījām plati “Sky’s Eye” angļu valodā. Pēc tam atkal sanācām visi kopā. Tagad ik pa laikam koncertējam, un cilvēki nāk!
– Koncertus pārsvarā apmeklē publika, kas jūs atceras no senākiem laikiem, vai arī jaunā paaudze?
Par brīnumu, nāk arī diezgan jauna publika, domāju tie ir to fanu bērni, kas kādreiz mums braukāja līdzi uz koncertiem. Viņi varētu būt dzirdējuši mūsu mūziku no vecākiem.
Interesanti, ka nesen vienai četrgadīgai meitenei, kura pie manis mācās dziedāt, biju uzlicis paklausīties Variāciju Nr.2, un viņa teica – ā, tas ir reps? Tā ka, izrādās, mēs esam tādi kā repa pirmsācēji jau 80. gados. (Smejas.)
– Atskatoties atpakaļ laikā, – kas visspilgtāk palicis prātā no “Turaidas rozes” aktīvās koncertēšanas periodiem?
Ir, protams, bijuši visādi notikumi. Ar “Turaidas rozi” izbraukājām plašo Krieviju, Taškentu, dziedājām latviešu valodā, visi klausījās, un nevienam neienāca prātā teikt, ka viņi nesaprot, par ko mēs dziedam. Protams, bija arī dažādi izaicinājumi. Savā laikā, kad radās Olafa Gūtmaņa “Saulgriežu cikls”, tika uzņemtas divas filmas, kurām tagad tikai fragmentus šur tur var redzēt. Filmējām Liepājā jūras krastā ar lediem un sniegiem, tas bija ļoti interesanti. Bija periods, kad ar Olgu piedalījāmies slavenajā Jūrmalas festivālā, kur mums labi gāja ar Imanta Kalniņa mūziku. Ir dažādi notikumi bijuši, bet visvairāk atmiņā palicis laiks, kad “Turaidas roze” mums bija kā darbs, no rīta gājām uz mēģinājumiem, vakarā braucām uz koncertu. Man tas bija vēl jāapvieno ar mācībām konservatorijā. Tie bija trīs aktīvi gadi, kuriem sekoja atkal mierīgāks laiks.
– Jūs šogad atzīmējāt 60 gadu jubileju. Tai veltītā koncertprogramma “Uzdāvini man šo pasauli čukstus…” jau divreiz tikusi pārcelta, un tagad varam to gaidīt nākamā gada sākumā. Vai ir kādas pārdomas saistībā ar apaļo gadskaitli?
Jā, vakar bija mēģinājums, un puiši teica, ka man droši vien viss pasākums būs jāpārceļ uz 65 gadu jubileju. (Smejas.) Cerams, ka nākamā gada pavasarī koncerts tomēr notiks, jo tas bija domāts diezgan interesants, ar grupas “Inversija” un Jāņa Lūsēna piedalīšanos.
Protams, saistībā ar koncertu gribot negribot vajadzēja atskatīties uz jaunību, sāku domāt, ko esmu sadziedājis un sadarījis. Pirms kāda gada sanācām kopā ar “Inversijas” sastāvu, un izrādās, ka arī tur bijis daudz skaistas un pagrūtas mūzikas. Priecājos, ka vēl varu to visu nodziedāt, tas ir pats skaistākais. Protams, patīkami, ka joprojām varu savu radošo darbību turpināt arī mūsdienu ekonomiskajos apstākļos. Ir sajūta, ka mūsu mūzika nenoveco un ir aktuāla vēl šodien.
– Ir bijis laiks, kad esat strādājis arī ar mūziku nesaistītās jomās.
Viss kas ir darīts. Ja cilvēks nav viens, viņam ir jādomā, kā pabarot ģimeni, sakārtot savas eksistenciālās lietas. Ir, protams, bijis laiks, kad mūzika īsti nevienam nebija vajadzīga, un tad es nodarbojos ar kaut ko citu. Ir gan zivjrūpniecība bijusi, gan celtniecība, ir pastrādāts un padziedāts ārzemēs. Bet vienmēr jau cilvēks atgriežas pie saknēm, nekur neaizbēgsi. Un tās saknes ir mūzika, tas ir viennozīmīgi. Tagad jau aptuveni 25 gadus esmu pedagogs divās skolās un privātā studijā.
– Kā ir būt pedagogam un strādāt ar mūsdienu jauniešiem un bērniem?
Ļoti labi! Ir tādi, kas grib kaut ko izdarīt un kuriem ir interese par mūziku un dziedāšanu, un ir tādi, kuri vairāk jāpamudina. Tad es cenšos bērnu noskaņot uz to un izstāstīt, kāpēc viņam tas būtu jādara. Dziedāšana ir ļoti veselīga padarīšana, bērnam it sevišķi. Viņam tiek nostādīta elpa un viss ķermenis tiek mobilizēts pareizā virzienā. Ir bijušas ļoti labas veiksmes, piemēram, ar Katrīnu Paulu Dīringu, ar kuru piedalījāmies Krievijas un Ukrainas konkursā “Golos”. Arī ar citiem audzēkņiem ir panākumi, pie manis mācījās Guntis Nurža, kas tagad ir diezgan populārs ar savu grupu. Protams, pedagoga darbs vienmēr nav viegls, bet galvenais, kas mani pie tā visa notur, ir iespēja būt kopā ar jauniešiem katru dienu. Tas uztur tonusā, jo pats esmu spiests kaut ko darīt, parādīt viņiem, padziedāt. Diez vai es katru dienu iedziedātos, ja man nebūtu jāiet pie audzēkņiem.
– Kā uzturat sevī mundrumu šajā laikā, kad neko nevar zināt un paredzēt?
Nav jēgas ļoti sapīkt un iekrist pesimismā. Dzīve pa sešdesmit gadiem ir parādījusi, ka tā jau nebūs, ka viss tagad apstāsies un mirsim badā. Kaut ko vienmēr izdomāsim, un katras nepatikšanas un problēmas agri vai vēlu beigsies. Vienīgi ir jāspēj sevi uzturēt tonusā, lai nelaistu iekšā negatīvo informāciju, kuras tagad ir ļoti daudz. Cilvēks pats sevi sagrauj, domājot par to visu, vajag spēt par to pasmaidīt. Kā es sevi uzturu tonusā? Eju svaigā gaisā, pamakšķerēt vai izbraukt ar riteņiem. Vasarās ir jāskrien pakaļ mazbērniem, jādejo ar viņiem hiphops, neko nevar darīt, es jau nevaru parādīt, ka esmu vecs kraķis.
– Novembris tradicionāli ir Latvijas mēnesis, vai jums ir kāds novēlējums Latvijas ļaudīm?
Izlaižot tādus patētiskus vārdus, es gribētu cilvēkiem novēlēt saprast, ka Latvija ir mūsu tēvzeme un mums ir jāapzinās, ka labākas par to mums nebūs. Tāpēc pašiem ir jādara viss, lai varētu šeit cienīgi dzīvot. Jāfiltrē informācija un jādomā līdzi, ko mēs atļaujam šeit darīt un ko negribētu, lai notiek. Jāmīl tā zeme, kur tu esi dzimis un izaudzis.
