“Sieviete objektīvā” ir ģitārista un fotogrāfa Ērika Upenieka pirmā izstāde, kas jau tikusi izrādīta vairākās vietās Latvijā, līdz novembrī nonākusi arī Jelgavas Kultūras namā.
“Mums apkārt ir miljons punktu, strīpu, ēnu, nemitīga kontrastu kustība, ko mēs varam saskatīt jebkur, kur vien esam. Es tam visam pielieku klāt iedomātu modeles tēlu, savās domās ieraugot galējo kadru,” Ē.Upenieks apraksta aplūkojamo fotogrāfiju konceptu un labprāt pastāsta arī par izstādes tapšanu.
– Kā radās ideja veidot šādu fotogrāfiju ciklu?
Tas bija diezgan neapzināts solis, daži kadri tapuši treniņa nolūkā. Es uzaicināju pazīstamas meitenes, kuras bija ar mieru nopozēt manis izveidotajiem nelielajiem fotostāstiem. Jāpiemin, ka tas mazāk ir stāsts par meitenēm kā par cilvēkiem, meitenes vienkārši ir atsaucīgākas nekā puiši un viņām ir vieglāk stāties kameras priekšā. Kad vairākas fotogrāfijas parādīju profesionāļiem, secināju, ka rezultāts ir diezgan labs, un tā radās ideja par izstādi. Dažas meitenes, ko fotografēju, ir Latvijā zināmas, piemēram, dziedātāja Ginta Krievkalna, balerīna Alise Prudāne, modele Margarita Rudzīte, bet lielākā daļa nav ne aktrises, ne profesionālas modeles.
– Fotogrāfijām ir pievienotas arī aktiera un dzejnieka Andra Buļa dzejas rindas. Kā veidojusies jūsu sadarbība?
Ar Andri Buli kopā uzstājamies jau diezgan pasen. Mums ir priekšnesumi, kur viņš lasa savu dzeju, gan no senākiem laikiem, gan arī no pēdējās erotiskās dzejas grāmatas. Un tad man ienāca prātā, ka viņš varētu pielikt kādu nelielu punktiņu manām bildēm, pierakstot klāt dzejas rindas. Tā tas arī notika, viņš speciāli katrai bildei izrakstīja pa četrrindei vai sešrindei.
– Kas bija lielākais izaicinājums fotografējot?
Izaicinājums bija atrast tēlu vietām, kurām pats kādreiz esmu gājis vai braucis garām. Ielikt noteiktā vidē sievieti un atrast viņas pašas būtību tajā. Piemēram, fotografējot balerīnu, man izdevās atrast kadrus, kurā viņa ataino elektrības stabus uz sliedēm. Protams, braucot garām tai vietai, es domāju, kādu cilvēku varētu tur ielikt, kas šo vidi iedzīvinātu, un izrādījās, ka balerīnas plastika un grācija izdarīja pilnīgi visu.
– Dzirdēju, ka ir plānots turpināt, veidojot šādu sēriju arī ar vīriešiem.
Jā, es jau esmu uz dažiem notēmējis. Ar sievieti ir daudz vieglāk, bet ar vīriešiem tas neiet tik viegli. Domāju, ka tā sesija būs tāda sūra vīrieša darba vai pēc darba atpūtas atspoguļojums.
– Kā mūziķa dzīvē ienāca fotogrāfija?
Fotogrāfija man atnāca saistībā ar mūziku, es taisīju vienam savam mūzikas projektam video. Filmēju un bildēju dabasskatus, tā palēnām foto un mūzika samijās kopā. Cilvēks trāpījās kadrā pilnīgi nejauši, bet es uzreiz sapratu, ka tā ir interesanta lieta, ko palēnām attīstīt. Pēdējā laikā esmu sācis fotografēt arī ainavas ar kādiem interesantiem elementiem tajās, piemēram, baltu krēslu ceļa vidū vai senlaicīgu sāls trauciņu uz asfalta.
– Tātad foto un mūzika ir vienas mākslas divas daļas.
Bilde īstenībā ir ļoti tuva mūzikai, jo, fotografējot un vēlāk apstrādājot bildes, es vienmēr fonā lieku mūziku, tas veido noskaņu. Nu jau mūzika un bildēšana ir kļuvušas kā divas neatņemamas sastāvdaļas. Strenčos izstādes atklāšanā es pats spēlēju, kamēr cilvēki skatījās fotogrāfijas. Vai pareizāk būtu teikt, lasīja tās, jo bildes ar mazajiem tekstiem veido tādu kā stāstu, un mūzika to visu pastiprina. Bija cilvēki, kas nāca man klāt un teica, ka viņiem likās, ka tās meitenes bildēs vienā brīdī sāka kustēties, ka viņi sajuta dzīvību bildēs.
– Kā sokas mūziķa karjerā?
Šo gadu uztveru jau kā noslēgušos, jo nevaram zināt, kas mūs sagaida. Līdz šim gads ir bijis ļoti ražīgs ar maziem koncertiem. Man ir paveicies, jo esmu ģitārists, pavadošais instruments, varu pavadīt dažādus mūziķus. Nesen saskaitīju, ka man ir astoņi dažādi projekti, ar kuriem strādāju, darba pietiek.
Ēriks Upenieks ir ģitārists, komponists un dziesmu aranžētājs. Mācījies Dobeles Mūzikas skolā un vēlāk absolvējis Jelgavas Mūzikas vidusskolu. Ģitārista muzikālā karjera aizsākta jau 1999. gadā, spēlējot Raita Ašmaņa vadītajā džeza orķestrī. Tam sekoja darbs Normunda Rutuļa un Igo pavadošajās grupās. Ē.Upenieka ģitāra skanējusi neskaitāmu dziesmu un vairāku albumu ierakstos, viņš sadarbojies ar daudziem Latvijas dziedātājiem, vairāku grupu sastāvos muzicējis ārvalstīs, aktīvi darbojies kā sesijas ģitārists dažādos projektos. 2016. gadā uzsācis arī komponista darbu, izveidojot divus koncertciklus – “Visuma skaņa” un “Vakara valsītis”, kas vēlāk izdoti albumos. Mūzika ir veidota 432 hz skaņojumā, kas tiek uzskatīta par dabas skaņu frekvenci, kas īpaši labvēlīgi iedarbojas uz cilvēku. Jāpiemin, ka bērnu šūpuļdziesmu albumam “Vakara valsītis” vārdus rakstījis dziesminieks Kārlis Kazāks.
