Stāsts par Andromedu Martu
Dzērbenes draudzes skolas darbinieku Toma un Paulīnas Gailīšu piektais bērns meita Marta piedzima saltā, spoži zvaigžņotā 1880. gada decembra naktī, kad baltajā Dzērbenes baznīcā klusi skanēja Ziemassvētkus vēstošie zvani. Ne zvaigznēm kaisīts, tomēr Visaugstākā svētīts izrādījās Martas Celmiņas 57 gadus garais šīszemes ceļš, piedzīvojot lielu mīlestību un strādājot darbu, kura lielākā alga nebija laicīga bagātība, bet gan simtu tūkstošu cilvēku neizmērojama pateicība par izglābto veselību un dzīvību. Marta Celmiņa – medmāsa, varonīgo latviešu strēlnieku “baltais eņģelis”, Latvijas Žēlsirdīgo māsu kustības dibinātāja. Hugo viņu sauca par savu Andromedu, jo abi vienlīdz stipri mīlēja zvaigznes un vienlīdz spoži dega tām līdzās. Viņi satikās, lai izšķirtos, un šķīrās, lai no jauna satiktos. Hugo Celmiņš – Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, ievērojams sabiedriskais darbinieks (vairākus gadus Valsts ministru prezidents un Rīgas pilsētas galva), komunistu terora upuris.
“Grāmatai par Martu no Dzērbenes Gailīšu dzimtas ir pielikts punkts. Vērtējums – lasītāju ziņā. Šis nebija viegli uzrakstāms darbs. Tā notiek, ja kopā ar iedvesmu un rakstītprieku jākalpo pienākumam, kurš uzliek atbildību. Lielu. Patiesībā – milzīgu! Gailīšu Marta, Dzērbenes skolotāju Toma un Paulīnes piektais bērns, izpelnījās tādu godu, par kādu dzīves laikā noteikti netika sapņojusi. Viņa darīja darbu, kuru mīlēja, strādāja tā, kā uzskatīja par pareizu. Vai vēlreiz pieminēt sirdsapziņu? Tie, kuru darbam nav sirds un apziņas klāt, līdzcilvēku mīlestību neiemanto. Formālu godu – jā, bet ne mīlestību. Cik liela tā latviešu tautā pret viņu, Marta droši vien pat nenojauta. Viņa nemēdza lepoties ar sasniegumiem, nekad negreznojās ar iekš- un ārzemēs saņemtajiem apbalvojumiem, kaut iespēju netrūka,” par savas grāmatas “Marta, mana Andromeda” galveno varoni pēcvārdā raksta Inguna Bauere.
Šī ir otrā grāmatā, ko pēdējās nedēļās sanācis lasīt par vēsturiskām personām. Pagājušajā nedēļā tā bija Kristinas Sabaļauskaites “Pētera imperatore” par Krievijas imperatores dzīvi. Abas sievietes – personības, viena vairāk, otra mazāk, saistītas ar Latviju, tāpēc vien interesantas mūsu valsts auditorijai. Man ļoti patīk Kristinas Sabaļauskaites romāni, bet jāatzīst, ka Ingunas Baueres uzrakstītais latviešu lasītājiem īpaši vērtīgs tieši šajā periodā – valsts svētku laikā. Tas ļauj aizdomāties un novērtēt kādas īpašas personas devumu savai tautai un valstij. Lai gan, protams, jāpatur prātā, ka tas, tāpat kā Kristinas Sabaļauskaites rakstītais par Katrīnu, ir romāns, ne vēsturisks traktāts. Neviens, kurš tolaik stāvējis klāt Katrīnai un Martai (mazliet savdabīgi, ka arī Katrīnas īstais vārds bijis Marta), vairs toreizējo notikumu gaitu un sarunas atstāstīt nevar, tomēr sava laikmeta gaisotni šie romāni uzbur. Un varbūt tas ir īpaši svarīgi šajā laikā, kad spekulācijas un versijas par vīrusa pandēmiju šķir un sanaido. Tieši pašlaik tāda grāmata par Martu liek padomāt par patieso lietu nozīmi.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
