Parasti novembrī, tuvojoties Lāčplēša dienai un valsts svētkiem, daudz tiek spriests par patriotismu, diskutējot, kur un vai tas iegūstams. Vai ģimenē ieaudzināms, skolā iemācāms un valsts vadības uzturams. Šķiet, pēc neatkarības atgūšanas nevienu citu gadu patriotisma nozīme nav bijusi tik ļoti attiecināma uz darbiem, ne vārdiem, kā tas ir šogad – “Covid-19” ierobežojumu laikā.
Sestdienas paagrā rītā, dodoties pastaigā ar suni, piefiksēju, ka pa manu ierasto ceļu, kur mēdzu iet pa asfaltu un nokāpt malā tikai, kad pretī brauc mašīnas, šoreiz nemaz nesanāk paiet pa šosejas daļu – tik dzīva bija satiksme. Arī tālāk krustojumā, kur parasti sastopu, maksimums, vienu divas automašīnas, šoreiz manāma pamatīga kustība. Pie sevis prātoju – kas gan ir mainījies? Vienīgais, ko spēju izdomāt, – pirmdien stājas spēkā stingrāki ierobežojumi, acīmredzot cilvēki brīvdienās cenšas maksimāli doties satikt radus, draugus un paziņas. Ātri paspēt satikt maksimāli daudz cilvēku, jo tagad taču nevarēs. Turpat gāju garām vietējam bagāžnieku tirdziņam, kur vērojama vīrusa laikam galīgi nepiemērota cieša drūzmēšanās, lieki piebilst – bez maskām!
Ne vienā vien sarunā dzirdu visdažādākos prātojumus, kā apiet valstī uzliktos noteikumus, – pārgājienā doties, sadaloties grupās pa desmit. Desiņas pēc tam var cept pie vairākiem ugunskuriem, vingrot var aiz aizslēgtām durvīm… Taču ierobežojumi domāti pavisam reāla vīrusa ierobežošanai, nevis mistisku valsts vadītāju iegribas dēļ. Pie plaušu ventilācijas iekārtām slimnīcās guļ pavisam reāli cilvēki – kāda ģimenes locekļi.
Tādēļ šis novembris noteikti būs iespēja parādīt savu patriotismu darbos, jo patētiskiem vārdiem bez reālas rīcības ir tukša skaņa. Šī mēneša patriotiskākais apliecinājums ir palikt mājās.
