Šodien tiek svinēta Latvijas Republikas proklamēšanas 102.gadadiena.
Latvijas Republika tika proklamēta 1918.gada 18.novembrī pulksten16 Otrajā
pilsētas teātrī, tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī.
Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju
Latvijas valstī, pasludināja, ka “Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās
(Kurzeme, Vidzeme, Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski
republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības ar ārvalstīm noteiks
tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārēju, abu dzimumu tiešu,
vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata”.
Šo notikumu lielā mērā sekmēja Pirmā pasaules kara notikumi Krievijā,
Vācijā, Anglijā un citās valstīs.
1918.gadā pēc Brestļitovskas līguma parakstīšanas starp padomju Krieviju un
Vāciju visu Latvijas teritoriju okupēja vācu karaspēks. 1917.gada septembrī
latviešu politisko partiju vadītāji nodibināja kopēju organizāciju – Demokrātisko
bloku. Otra politiskā organizācija bija Latvijas Pagaidu nacionālā padome, kurā
ietilpa lielākā politiskā partija – Latvijas Zemnieku savienība (LZS). Tiek
uzskatīts, ka neatkarīgās Latvijas valsts proklamēšanas tiešais impulss bija
Vācijas impērijas sabrukums, jo 1918.gada 9.novembrī Vācijā izcēlās revolūcija,
un ķeizars Vilhelms II aizbēga uz Nīderlandi, līdz ar to Vācija bija spiesta
parakstīt pamiera noteikumus.
Šajā pašā dienā Anglijas ārlietu ministrs lords Artūrs Balfūrs vēstulē
Latviešu Pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas vadītājam Zigfrīdam Annai
Meierovicam rakstīja: “Viņa Majestātes valdība ir raudzījusies ar
visdziļāko līdzjūtību uz latviešu tautas centieniem un viņas gribu
atsvabināties no vācu jūga. Tā ar prieku atkal apliecina savu gatavību dot
pagaidu atzīšanu Latviešu nacionālajai padomei kā “de facto”
neatkarīgai iestādei līdz laikam, kamēr Miera konference liks pamatus brīvības
un laimes jaunam laikmetam priekš Jūsu tautas.”
Tad Latvijā sākās aktīva politiskā rosība, jo 1918.gada 17.novembra vakarā
Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāšanas un aizdošanas kases
valdes priekšsēdētāja un vienlaikus Rīgas pilsētas mēra Gustava Zemgaļa miteklī
Rīgā, Suvorova ielā 3 (tagad Kr.Barona iela) tika nodibināts Latvijas
“priekšparlaments”, Tautas padome, kurā apvienojās gan Demokrātiskā
bloka, gan Latvijas Pagaidu nacionālajā padomē ietilpstošās partijas.
1918.gada 18.novembrī Tautas padome Nacionālā teātra telpās proklamēja
Latvijas Republikas neatkarību.
Neraugoties uz baltvācu muižniecības atklāti negatīvo attieksmi, divas
mazākas baltvācu partijas ieguva pārstāvniecību Latvijas Tautas padomē, un
pirmajā valdībā bija viens ministrs vācietis.
Tautas padomē bija pārstāvētas visas politiskās partijas, izņemot
lieliniekus un galēji labējos. Pirmā pagaidu valdība bija pilsoniska. Taktisku
apsvērumu dēļ sociāldemokrāti izšķīrās palikt ārpus valdības.
Par Latvijas pirmo Ministru prezidentu Tautas padome ievēlēja Zemnieku
savienības līderi Kārli Ulmani. Par ārlietu ministru kļuva Zigfrīds Anna
Meierovics. Par Tautas padomes prezidentu un līdz ar to arī par valsts pagaidu
galvu tika izraudzīts advokāts Jānis Čakste.
Toreiz jaunās valdības situācija bija ļoti sarežģīta: tās rīcībā nebija
nekāda varas aparāta. Vissvarīgākais uzdevums bija izveidot savus bruņotos
spēkus, bet Vācijas armijas vadība kavēja mobilizācijas pasākumus un drīzāk
bija gatava iznīcināt savus ieroču krājumus, nekā nodot tos jaunajai valstij.
Jaunajai valdībai nebija gandrīz nekādu iespēju un līdzekļu novērst sarkano
strēlnieku uzbrukumu, kurā Rīga tika ieņemta 1919.gada janvārī. Cīņa ar Pētera
Stučkas padomju valdību un Bermonta vadītajiem vācu un krievu dumpiniekiem
1919.gadā saliedēja ap jauno valdību plašas tautas masas, un tā turpināja
pastāvēt 22 gadus, lai atkal atdzimtu pēc 50 gadu ilgas okupācijas.
Par godu Latvijas Republikas proklamēšanai šodien jāizkar valsts karogs.
Foto: Ruslans Antropovs
