Par bitēm
Pret bitēm mūsu mājās ir visai draudzīga attieksme, lai gan neviens no mums nav kaislīgs medus mīļotājs. Var, protams, šo saldo našķi kādreiz pabaudīt pie tējas vai uz maizītes, bet, jāatzīst, diži daudz gada laikā neapēdam. Tomēr bites mums patīk, jo vairākus gadus arī pašiem bija savs strops. Kā jau nojaušams, ne tik daudz medus ieguves dēļ, cik savam priekam. Divreiz bišu saime mums arī aizgāja bojā. Vienreiz nepateicīgās ziemas (un mūsu nepietiekamo zināšanu) dēļ, togad daudziem arī profesionāliem biteniekiem bojā aizgāja daudzas saimes. Otrreiz, visticamāk, apkārtnē migloto lauku dēļ. Šis garais ievads tādēļ, lai paskaidrotu interesi par Maijas Lundes grāmatu “Bišu vēsture”. Lai gan grāmatas nosaukums “Bišu vēsture” teju vai liek domāt, ka tajā sekos garš apraksts par bišu dzīvi un paradumiem, patiesībā romāns nemaz tik daudz nav par bitēm, cik par cilvēkiem.
Tajā savīti vairāki stāsti. Pirmais – Anglija. 1851. gads. Viljams ir sēklu tirgotājs, kurš vēlas izgatavot jauna paveida bišu stropu – tādu, kas viņam un viņa bērniem nodrošinās slavu un atpazīstamību. Otrais – ASV. 2007. gads. Džordžs – biškopis, kurš uzsācis bezcerīgu cīņu, pretojoties modernajām lauksaimniecības metodēm, – cer, ka dēls būs viņam atbalsts. Trešais – Ķīna. 2098. gads. Bites jau sen kā ir pazudušas, un Tao ar roku apputeksnē augļu kokus. Kad pēc traģiska negadījuma valdības pārstāvji aizved prom viņas dēlu un nesniedz nekādu informāciju par viņa likteni un atrašanās vietu, Tao uzsāk nogurdinošu ceļojumu, lai noskaidrotu, kas patiesībā ir noticis.
Tātad romāns “Bišu vēsture” vienā stāstā apvieno trīs pavisam atšķirīgas sižeta līnijas, kurā vienlīdz liela uzmanība ir pievērsta bērnu un vecāku savstarpējo attiecību svarīgumam un mūsu attieksmei pret dabu un cilvēci kopumā. “Bites bija sākušas izzust jau 20. gadsimta 80. gados, ilgi pirms Sabrukuma. Tās nogalēja pesticīdi. Pēc vairākiem gadiem, kad pesticīdus vairs nelietoja, bites atgriezās, bet tad jau bija uzsākta apputeksnēšana ar roku darbu. Rezultāti bija labāki, lai gan vajadzēja ārkārtīgi daudz cilvēku, ārkārtīgi daudz roku. Un pēc tam, kad nāca Sabrukums, manam reģionam bija priekšrocības konkurencē. Mums bija atmaksājies būt lielākajiem piesārņotājiem. Mēs bijām pionieri piesārņošanā un tāpēc kļuvām par pionieriem apputeksnēšanā ar roku. Mūs bija izglābis paradokss. Es ievilku elpu. Nespēju par to domāt. Nespēju neko citu, kā vien turpināt. Pacelt roku, iemērkt otiņu putekšņos, uzmanīgi tuvināt to ziediem, pārvilkt pār tiem, it kā es būtu bite.”
Norvēģu rakstniece Maja Lunde (1975) ir sarakstījusi vairākas grāmatas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Turklāt viņa raksta arī scenārijus populāriem norvēģu televīzijas seriāliem. Romāns “Bišu vēsture” (2015) ir starptautisks bestsellers, izdots vairāk nekā 20 valstīs, un autore par to ir saņēmusi Norvēģu grāmattirgotāju balvu. Latviešu valodā izdota arī viņas grāmata “Pasaulē foršākie bērni”.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
