Bija laiks, kad dzejnieks Kārlis Vērdiņš mina Jelgavas asfaltu un virināja “Zemgales Ziņu” durvis, tagad viņš ir pasaulē atzīts dzejnieks, kurš saņēmis vairākus nozīmīgus literārus apbalvojumus. Kārlis ir sarakstījis piecus dzejas krājumus pieaugušajiem, trīs krājumus bērniem, un nupat iznācis viņa svaigākais veikums – “Gatavā dzeja”. Krājumā apkopotais materiāls tiek pieteikts kā konceptuālā dzeja, kas nozīmē gatavu un atpazīstamu tekstu pārveidošanu par dzejoļiem, tādējādi dokumentējot to dzīves pieredzi, kas parasti paliek ārpus dzejas rāmjiem. Pēc vairāk nekā divdesmit gadiem Kārlis uz brīdi atgriežas “Pagrabā”, lai pastāstītu ne tikai par dzeju, bet arī mūziku un žurnālistiku.
– Reiz tu esi bijis žurnālists. Ko atceries par laiku, kad rakstīji “Zemgales Ziņām” un “Pagrabam”?
Es biju jauns, gribēju piepelnīties, tad nu pāris gadus kā ārštata žurnālists rakstīju par to, kas man ienāca prātā. Dažkārt nopelnīju vienu latu, dažkārt trīs, rekords vienā mēnesī bija 30 latu.
– Kāpēc žurnālistika nekļuva par tavu maizes darbu?
Es ātri vien sapratu, ka negribu būt tas, kurš intervē, bet gribu būt tas, kuru intervē. Un, redzi, tas ir piepildījies! Man bija pārāk romantizēti priekšstati par žurnālistiku. 1991. gadā es skatījos, kā videooperatori filmē Bastejkalnā un trasējošās lodes viņus nogalina; man tas likās tik heroiski – filmēt un rādīt patiesību cilvēkiem, riskējot ar savu dzīvību. Bet, kad sāku studēt žurnālistiku, sapratu, ka vairāk esmu orientēts uz kultūras jomu. Jau biju sācis rakstīt dzejoļus, un man likās, ka interesantāk būs studēt Kultūras akadēmijā, un es pārgāju uz to.
– Atradu, ka 1997. gadā “Pagrabā” bija intervija ar tevi, kur tiec pieteikts kā dzejnieks un mūziķis. Tātad tev ir bijusi arī muzikālā karjera?
Mums jau 4. vidusskolā katrā klasē izveidojās kāda grupiņa. Dažas darbojās ilgāk, citas mazāk. Mēs visi tur bijām ar muzikālu izglītību, vidusskolā bija iespēja apgūt ģitāru un basģitāru, un līdz ar to radās grupas kā sēnes pēc lietus. Protams, arī man bija sava grupa.
– Tajā intervijā tu piemini projektu “Kakao”, kam ir četras dziesmas. Tas jau ir koncerta vērts materiāls tam laikam.
Patiesībā dziesmu bija vairāk, mums bija arī dažas uzstāšanās, piemēram, LLU folkfestivālā, “Jundā” un, protams, 4. vidusskolā. Tas laikam arī viss, jo mums bija liels sastāvs, bez ģitāras un bungām arī stīgu kvartets un flauta, un Anda Valtere bija soliste. Pie Celma biju samācījies harmoniju un pats rakstīju partijas stīgu kvartetam un flautai. Ilgi jau tas nevarēja turpināties, es biju sācis studēt Rīgā, arī pārējiem bija savas darīšanas, un tas jau bija liels varoņdarbs sanākt uz mēģinājumu. Mūzika mani ļoti interesēja un interesē joprojām, taču jau tad es sapratu, ka teksti man ir svarīgāki, tādēļ vairāk vai mazāk mērķtiecīgi aizgāju pa tekstu ceļu un mūzika vairs nebija priekšplānā.
– Kādas tagad ir tavas attiecības ar mūziku?
Es regulāri rakstu dziesmu tekstus, sadarbojos ar mūziķiem un komponistiem, esmu uzrakstījis divu operu libretus, kopā ar grupu “Sigma” esam uzstājušies pasākumos, kuros apvienojām mūziku un dzejas lasījumus. Mūzika man fonā skan visu laiku. Es klausos pārsvarā alternatīvo un indī mūziku, bet arī kaut ko no senākiem laikiem. Amerikā, kad man uznāk skumjas pēc mājām, klausos visādu veco dīvaino latviešu popmūziku, ko iepriekš nekad neesmu dzirdējis.
– Deviņdesmito beigās kādā publikācijā “Ziņās” esi minējis, ka raksti bēdīgu dzeju.
Pieļauju, ka tas vairāk bija domāts kā joks. Tajā vecumā emocionalitāte ir sakāpināta un spilgta. Vienā brīdi tev liekas, ka kļūsi par pasaules valdnieku, un otrā jau, ka jālec Lielupē vai Daugavā, vai kādā citā upē. Tajos gados viss ir lielāks, spilgtāks un satraucošāks, pēc tam jau tie galējie stāvokļi mazinās.
– Kā ir mainījusies dzeja pa šiem divdesmit, trīsdesmit gadiem, kopš sāki rakstīt?
Es teiktu, ka viena nopietna izmaiņa ir tā, ka 90. gados visiem likās, ka dzejā nav jārunā par sociālām problēmām. Pēdējos divdesmit gados tas ir stipri mainījies, mums ir dzejnieki, kas ļoti mērķtiecīgi par to runā, piemēram, Inga Gaile, Dainis Deigelis. Domāju, tas iet roku rokā ar to, ka Latvijā ir izveidojusies pilsoniskās sabiedrības daļa, kas iesaistās politiskos notikumos. Tā apziņa, ka varam kaut ko ietekmēt, skar mūs visus, tai skaitā arī literatūru.
Deviņdesmitajos droši vien visiem vēl bija alerģija no padomju laika, kad mākslai it kā bija jākalpo tautai un jārunā par sabiedriskām aktualitātēm, taču tā nedrīkstēja apšaubīt padomju valsts pamatus. Tāpēc likās valdzinoša ideja, ka mums ir postmodernisms un teksts, kas spoguļojas tikai pats sevī, citos tekstos vai reflektē par savu tapšanu. Pagāja laiks, un vērtības atkal ir pamainījušās, uzmanību izsauc tie darbi, kuros lasītājs var atpazīt pats sevi.
– Vai pa gadiem ir pārveidojies arī dzejnieka tēls? Viņš joprojām ir autsaiders un bohēmists?
Domāju, ka bohēma visvairāk ir vajadzīga jaunajiem dzejniekiem mācekļa gados, kad viņi satiekas, sāk dzejot un publicēties. Kad vēl tikai meklē sevi kā radošu cilvēku, saprot, kas ir domubiedri un kas nav. Tad šī čupošanās ir ļoti svarīga. Manas un vecākas paaudzes dzejniekiem pārsvarā ir ģimenes un darbs, pienākumi. Ļoti reti ir dzejnieki, kas nestrādā citu darbu, jo ar dzejas rakstīšanu nevar nopelnīt. Es strādāju Literatūras un folkloras institūtā, pētu literatūru. Paralēli jau piekto gadu studēju salīdzinošo literatūrzinātni Vašingtona vārdā nosauktajā universitātē Sentluisā, Misūri štatā ASV. Arī citi dzejnieki studē vai ir pasniedzēji, strādā reklāmas aģentūrās, žurnālistikā vai tamlīdzīgi.
Nav jau tādas šķiras kā dzejnieki, kas to vien dara kā raksta dzeju un dzer vīnu. Mūsdienu ekonomiskajā sistēmā tādam cilvēkam īsti nav vietas vai tas notiek uz kāda cita rēķina. Kad beidzas jaunība, cilvēks iejūdzas darbos un ģimenē, un tie, kas turpina aktīvo bohēmu, principā apdraud savu veselību. Domāju, mūsdienās tas vairs netiek glorificēts, ka dzejnieks ir nabags, kam obligāti jādzer. Mūsdienu jaunajiem dzejniekiem ir daudz iespēju – braukt studēt uz ārzemēm, apmeklēt dzejas tulkošanas darbnīcas kopā ar ārzemju dzejniekiem. Šobrīd pasaule ir nesalīdzināmi atvērtāka, mums dzīve tomēr ir daudz patīkamāka nekā padomju laikā.
– Vai eksistē dzejas mode? Konceptuālā dzeja šķiet ļoti modīga lieta.
Lasot dažādu periodu latviešu dzeju, var uzskatāmi redzēt, kā dzeja ir mainījusies. Auseklis rakstīja vienā veidā, Rainis citā, Čaks vai Ojārs Vācietis vēl citā, savukārt Edvīns Raups jau pavisam jaunā veidā.
Konceptuālajā dzejā ļoti svarīgs ir laikmetīgums. Mēs strādājam ar tiem tekstiem, kas mums ir apkārt, internetā, aplikācijās, ikdienas dzīvē. Tas ir kas tāds, kas notiek te un tagad, un mēs visi ar to saskaramies. Piemēram, spama vēstules, kas pienāk no pasaules malām, mēs uzskatām tieši par mūsdienu fenomenu. Nav tā, ka mūsu senči saņēma vēstules no Āfrikas, kurās viņiem solīja miljonus.
– Tad nevis mode, bet laikmetīgums virza dzejas attīstību?
Jā. Latviešu dzejā ir bijuši vairāki periodi, kad laikmetīgumu uztvēra ļoti saasināti, kad bija tāds kā lūzums, kas pieprasīja laikmetīgumu. Viens tāds posms bija Čaka laikā, kad viņam nācās polemikās aizstāvēt savu pozīciju, ka drīkst rakstīt par krogiem, jūrniekiem vai prostitūtām. Un drīkst rādīt arī neglaimojošus savu laikabiedru portretus, ka nav jāraksta tikai par sauli un mūžību. Vai arī, kad beidzās Staļina periods ar lielo cenzūru, tad atkušņa laikā dzejnieki centās būt izteikti laikmetīgi un atgūt to, kas iepriekš nebija iespējams. Arī mūsdienās ir bijuši vairāki tādi posmi, paiet gadi, dzīve, un publiskā telpa izmainās. Tas pats notiek ar tekstiem, ko patērējam. Man liekas interesanti dzejā ar to spēlēties un neizlikties, ka esam 19. gadsimta muižnieki, kas sēž savās muižās un apcer mūžību.
– Un tomēr dzejnieks nav 100% laikmeta produkts, kas dzīvo vienā ritmā ar ziņu lentēm un delfi.lv komentāriem.
Protams, tas tā nav, un arī šī grāmata nav vienā ritmā ar delfi.lv. Taču vienmēr ir aktuāls jautājums – no kurienes dzejnieks smeļas to, par ko viņš raksta? Mēs esam pieraduši, ka dzejnieks strādā pārsvarā ar savām emocijām. Kaut kas viņā izraisa emocijas, un viņš paņem vārdus un ietver tajos savas emocijas. Konceptuālajā dzejā emocijas ir klātesošas, taču tās nav primārās. Te mēs vairāk paļaujamies uz to, ka, parādot noteiktu valodas lietojumu un teksta formas, izraisām efektu lasītājos. Man nav jāstāsta lasītājam, ka šodien jūtos labi vai slikti, tas šādā tekstā nav tik svarīgi. Jo teksts ir kā pašvērtība, kas pats sevi piesaka un atmasko.
– Tātad konceptuālā dzeja vairs nav par dzejnieka jūtu pasauli, bet vairāk par to, kā ar viņu rezonē ārpasaule.
Jā, savā ziņā mani vienmēr ir interesējis, kā pasaule rezonē ar mani. Esmu rakstījis par to arī iepriekš, bet tie vairāk bijuši tradicionālākas formas dzejoļi, kuros biju autors, kurš visu izlaiž caur sevi un ietērpj valodas materiālā. Šeit esmu vairāk kā zaglis, kopētājs vai manipulators, kas ņem gatavus tekstus un pavērš tos tā, kā man vajag.
Šie principi, protams, dažādās kombinācijās ir izmantoti jau agrāk. Jau sākot ar modernisma dzeju, intertekstualitātes princips, kad tekstā jūtam cita teksta klātbūtni, ir bijis diezgan populārs. No vienas puses, tas var notikt neuzbāzīgi, mēs pārstāstām kādu senu sižetu vai mītu, no otras puses, mēs varam lietot dzejā citu dzejoļu vai tekstu iestarpinājumus. Piemēram, jau Ēriks Ādamsons vienā sociāli aktīvā dzejolī ievietoja fragmentu no avīžu ziņas par to, cik bērniem Rīgā draud bada nāve un cik daudz ir bezdarbnieku. Tas nav nekas jauns, tikai šajā gadījumā es mērķtiecīgi esmu strādājis, lai šos principus izvirzītu jaunās grāmatas centrā.
– Kāds ir konceptuālās dzejas fenomens, kāpēc tieši pēdējos gados tā kļūst aktuāla?
Es domāju, kāpēc mums savulaik tik ļoti patika Jaunā Rīgas teātra izrādes “Latviešu stāsti”, “Latviešu mīlestība” un tamlīdzīgas izrādes? Jo māksla ir tāda caurspīdīga lieta vai tāda kā spogulis, tajā var ieraudzīt to pašu realitāti, kuru tu jau pazīsti, tikai māksla piedāvā apstāties un paskatīties uz to visu no malas. Arī šīs grāmatas pirmie lasītāji, kas ir diezgan entuziastiski reaģējuši uz šiem tekstiem, pauž atpazīšanas prieku. Tie ir teksti, ar kuriem viņi dzīvē jau ir saskārušies, tikai, ielikti grāmatas vākos, tie tiek padarīti par dzejoļiem, sagādājot lielāku vispārinājumu. Cilvēkiem ir iespēja uz tiem paskatīties no malas un padomāt par savu dzīvi un pieredzi.
– Vai varētu teikt, ka konceptuālā dzeja spēj radīt pietuvinātības sajūtu mākslai? Dzeja vairs nav elitāra lieta, kuras uztverei un interpretācijai ir nepieciešams noteikts intelektuāls fons. Teksti no gūgles, soctīkliem vai e-pastu spamiem ir pazīstami katram interneta lietotājam.
Kaut kādā mērā arī tur slēpjas paradokss. No vienas puses, mēs zinām, kā, piemēram, Jelgavā raksta vietējie dzejnieki. Tradicionāli dzejnieks ir romantiskais varonis, ar kuru notiek dvēseles pārdzīvojumi, kurus viņš apraksta. No tāda viedokļa šis ir kaut kas ļoti eksperimentāls un elitārs. Bet tajā pašā laikā formas, kādā eksperimentālā dzeja izpaužas, nav nekas sarežģīts vai svešs, tas ir saturs, ko patērējam ikdienas dzīvē, paši to bieži vien nepamanīdami. Šie teksti ir pieejami cilvēkiem, viņiem nerodas jautājums, kas tas ir. Cilvēki momentā atpazīst savu pieredzi, kas ielikta grāmatā. Līdz ar to var teikt, ka konceptuālā dzeja, no vienas puses, ir pietuvināta, bet, no otras, – ļoti neparasta.
– Šajā vietā nerodas jautājums – vai tā vispār ir dzeja?
Es domāju, ka šis jautājums latviešu dzejā bija nepelnīti aizmirsts jau daudzus gadus. Mums Rīgā ir galerija KIM?, kas meklē atbildi uz jautājumu – kas ir māksla? Taču dzejā šādu jautājumu īsti neviens negribēja uzdot, jo visiem likās, ka ir skaidrs, kas ir laba dzeja un kas nav, kā vajag rakstīt, lai izpelnītos uzslavas. Faktiski Preiļu konceptuālistu grupējums (mūsdienu Latvijas dzejnieku apvienība, kas pastāv kopš 2016. gada un nodarbojas ar laikmetīgo dzeju un performanci – red.) tagad tiecas paplašināt dzejas robežas un uzdot jautājumu – kas ir dzeja? Tajā pašā laikā atbilde būtu tāda – dzeja ir tas, ko pasludinām par dzeju, kas mums sniedz kādu intelektuālu vai emocionālu efektu. Ar šādiem tekstiem strādājot, man nerūp, vai tā ir dzeja vai nav, jo robežas starp literatūras veidiem ir diezgan izplūdušas. Drīzāk jautājums ir – ko vēl varu uztvert kā dzeju, ar kādām formām vēl varu strādāt, kā paplašināt savu uztveri par to, kas noteiktos apstākļos var kļūt par poētisku tekstu.
– Standarta rūdījuma skolotājam, kurš klasē uzdod uzrakstīt dzejoli, būtu grūti šādus tekstu pieņemt kā dzeju.
Domāju, arī skolās būtu svarīgi saprast, ka dzeja ir kaut kas tāds, kā varam izteikt savu pieredzi un komunicēt ar citiem cilvēkiem, rakstot par to, kas mums ir svarīgs. Vai tā būs četrrinde ar atskaņām vai nebūs, tas vairs nav izšķirošais.
– Kāda ir sajūta lasīt savus dzejoļus skolas grāmatās?
Mūsdienās jau vairs nav tā, ka skolās mācās par rakstnieku un viņa daiļradi, tagad mācīšanās notiek pa tēmām, un, ja kādā tēmā iekļaujas kāds mans dzejolis, tas ir ļoti jauki. Ir tas bēdīgais dzejolis par tēti, kurš iet prom no ģimenes (“Dziesma tētim” – red.). Tas laikam patiešām ir izdevies diezgan bēdīgs, jo apmēram reizi gadā kāda māmiņa pamana šo dzejoli mācību grāmatā un pauž sašutumu. Kamēr šis dzejolis vienkārši ir manā grāmatā, kamēr hipsterīgie vecāki to lasa priekšā saviem bērniem, tikmēr nevienam nav iebildumu, bet, līdzko tas nonāk mācību grāmatā, uzreiz ir vecāki, kuri negrib, lai viņu bērni ko tādu uzzina.
– Varbūt šis tavs dzejolis ir piemērs tam, kā dzejnieks izšūpina sabiedrību?
Tas arī ir vēl viens paradokss. No vienas puses, var teikt, jā, es šūpinu sabiedrību, no otras puses, tā ir realitāte. Latvijā šķiršanās statistika ir ļoti augsta, un cilvēkus, kas gājuši tam cauri, šis dzejolis ļoti emocionāli uzrunā. Tas nav nekas no pirksta izzīsts un nepatiess. Protams, mūsdienās ir daudz ģimeņu, kas arī izšķīrušies cenšas saglabāt labas attiecības, un tas ir apsveicami. Es, protams, saprotu, ka gribas savu bērnu pasargāt un maksimāli paildzināt viņa laimīgo bērnību, bet septītajā klasē vairs nav nekāds mazais bērns, kas spēlējas ar zaķīšiem un kaķīšiem.
– Kāda šobrīd ir tava pozīcija dzejas aprindās? Jaunais autsaiders vairs neesi, bet vecā paaudze arī vēl ne?
Domāju, tas ir kaut kāds vidusposms. Mums nesen notika pasākums Cēsis, kur biju es, Jānis Rokpelnis un Raimonds Ķirķis. Rokpelnim tikko palika 75 gadi, savukārt Ķirķis ir dzimis tajā gadā, kad es pabeidzu skolu. Trīs dažādu paaudžu dzejnieki, bet man tas neliekas nekas ārkārtējs, viņi abi man ir mīļi un tuvi dzejnieki. Esmu rediģējis viņu grāmatas, un viņi manas, piemēram, Ķirķis rediģējis “Gatavo dzeju”. Man liekas, ka dzejnieku brālība sniedzas pāri paaudzēm. Nav tā, ka jaunie cīnās pret vecajiem un tie pret vidējiem. Daudzi dzejnieki uzskata, ka jaunība ir īpašs laiks, kad esi brīvs un emocionāli atvērts, kad tiek sarakstīti labākie dzejoļi. Kad kļūsti vecāks, ar lielāku dzīves pieredzi, pietrūkst jaunības emocionalitātes un spontanitātes, sāc iesūnot un domā, ko darīt, lai neatkārtotos. Dzejā jaunība ir vecums, kas tiek augstu vērtēts, atšķirībā no prozas vai dramaturģijas. Es teiktu, ka izteikti liriskam, romantiskam dzejniekam, kas raksta no plikām emocijām, droši vien jaunība ir skaistākais periods. Man ir interesanti skatīties, kas tālāk notiks ar šo pasauli, un domāt, kā varu tai atbildēt ar saviem dzejoļiem.
– Kas ir tas, ko jaunajiem dzejniekiem liec aiz auss, kad viesojies skolās vai piedalies jaunrades seminārā “Aicinājums”?
Jaunajiem dzejniekiem pārsvarā es stāstu par dzejnieka amatu, praktiskām dzejas un poētikas lietām. Dzejā nevar teikt – esmu liels dzejnieks, zinu, kā jāraksta, rakstiet kā es, un jums viss būs labi! Tas neko nedos. Jo būtībā viņiem ir jāsaka: rakstiet tā kā neviens! Tā, kā es nerakstu, kā vēl neviens nav izdomājis, kā rakstīt, tikai tad būs interesanti rezultāti. Taču tajā pašā laikā ne jau visa dzeja tiecas tikai uz oriģinalitāti un laikmetīgumu vai ātru izmaiņu reģistrēšanu apkārtējā vidē. Par laimi, dzeja nav nekāda farmakoloģija, kur cits par citu ātrāk cenšas atrast kaut kādus medikamentus. Dzeja ir introspektīvs process, mēs gribam apsēsties ar dzejas grāmatu, padomāt, atgūties no ikdienas un sajust, kā mūsu dvēsele caur šo grāmatu sarunājas ar dzejnieka dvēseli.
