Neticami, bet šogad novembra vidū, apceļojot Latviju, vēl var priecāties par ziedošām rozēm. Kad īpaši pelēkajā rudens dienā devos uz Kurzemes pusi, pat iedomāties nevarēju, ka kaut kur vēl salīdzinoši krāšņi zied rozes. Vispār Remtes muiža ir mans izbrauciena pārsteigums. Nekad tur neesmu bijusi un atklāju sev skaistu vietu. Pavisam glīti tur, visticamāk, būs, kad atjaunots tiks arī parks.
Pamestā Pilsblīdenes pils
Izbrauciens sākas ar piestāšanu Pilsblīdenē, kuras nosaukums man nemitīgi jūk ar Pilsrundāli. Pie Pilsblīdenes pils gan skats ir diezgan drūms – tā pamesta laika zoba varā. Vien internetā pašvaldības mājaslapā sameklēju informāciju, ka muižas kungu dzīvojamā ēka, klasicisma stila pils, celta 19. gadsimta 20. gados. Pilsblīdenes muižas centra galvenās saimniecības ēkas bijušas simetriski izkārtotas ap poligonālo pagalmu. Attālāk bijis izvietots dzirnavu saimniecības komplekss, doktorāts, siltumnīcas, brūzis. Sākotnējais pils īpašnieks bija grāfs Žanno Mēdems, pēc viņa nāves mantinieki Pilsblīdenes muižas kompleksu pārdeva firstam Oto Līvenam. No 1924. gada ēkas tika iznomātas brāļiem Ciņiem. 1932. gadā pils kopā ar parku nodota Tautas labklājības ministrijai. 1959. gadā pilī izcēlās ugunsgrēks. Pēc diviem gadiem tajā atvēra veco ļaužu pansionātu. 1986. gadā pilī atkal izcēlies ugunsgrēks, un kopš tā brīža tā stāv tukša un izpostīta.
Braucot no Pilsblīdenes Remtes virzienā, vēl pamanu, ka šeit atrodas arī mototrase, kurā tieši šajā mirklī notiek kādi treniņi. Vismaz no malas vairāk izskatās pēc treniņiem, ne sacensībām.
Iebraucot Remtē, vispirms uzmanību piesaista lielais ezers. Atstāju mašīnu stāvlaukumiņā un secinu, ka te netrūkst makšķerētāju. Blakus, piemēram, piestāj mazais “minikūpers” ar laivu uz jumta. No Remtes ezera (75,5 ha) iztek Viesatas upīte. Līdzās ezeram paceļas 19. gadsimta vidū neogotikas formās celtais peldu tornis. Ezera austrumu krastā atrodas kāds akmens, kas, pēc nostāstiem, ap 1800. gadu esot atvests no Somijas jūrmalas.
Muiža rožu ziedos
Savukārt Remtes muiža pusnovembrī sagaida ar vēl joprojām ziedošām rozēm. Kā liecina atrodamā informācija, kad un kā cēlies muižas nosaukums, nav zināms. Paula Racheļa izdotajā grāmatā “Eliasa von der Recke” Remtes nosaukuma rakstība sastopama divējādi: Rempten un Remten. Šie vārdi latviski nozīmē – ēdama zāle. Varbūt Remtei zināma loma bijusi ordeņa laikā kā atpūtas vietai ceļojumos no Dobeles un Jelgavas uz Kuldīgu. 1506. gadā ordeņmestrs Valters fon Pletenbergs Remtes muižu uz lēņu tiesībām nodevis Ludviga fon Butlāra rīcībā. Viņa dzimtas īpašumā Remtes muiža atradās 190 gadu.1696. gadā Magnuss fon Butlārs muižu pārdevis Magnusam Ernestam fon der Brinkenam. Pēdējā Remtes muižas īpašniece no Brinkenu ģimenes bijusi Agnesa Elizabeta Bruken.
1722. gadā muiža nonākusi izsolē, to nopircis leitnants Fridrihs Kazimirs fon Brukens. Viņa meita Agnese Elizabeta pie pirmā vīra izdota jau 13 gadu vecumā, bet 1767. gadā apprecēja trešo vīru – Johanu Fridrihu fon Mēdemu, kurš vēlāk kļuva par Mēdemu dzimtas aizsācēju Remtes muižā. Nākamais īpašnieks Konrāds Mēdems iesāka apjomīgu Remtes muižas kompleksa celtniecību. Iekārtota moderna pienotava, elektriskā spēkstacija ar akumulatoriem. Pārbūvēta jaunā pils. Parādījās mazā arhitektūra – lāču būda, moku kambari, Jāņa pagrabs, čūsku vāze, medību tornis, peldu tornis, lapene.
Pili ieskauj plašs 19. gadsimta sākumā veidotais ainavu parks, kuru bez daudzveidīgiem stādījumiem ainaviski bagātina arī dīķi un kanālu sistēma. Parkā savulaik atradušies vairāki skulpturāli pieminekļi, bet līdz mūsdienām saglabājušās tikai mazās arhitektūras formas un objekti – medību tornis, kur grāfu laikā ēstas brokastis, lāču būda, kur mitināti grāfa iegādātie lācēni, lapene, moku kambaris un mīlestības saliņa. Parka malā aug Mīlestības ozols (apkārtmērs – 5,3 metri), kur jaunlaulātie sien stipras mīlestības mezglus. Kā jau minēju, parkā notiek lieli kopšanas darbi, un pašlaik tas nav vērtējams pilnā savā skaistumā. Kā liecina izvietotā informācija, lai parks atgūtu agrāko izskatu, sakopšanas pasākumi ilgs vairākus gadus. Darbi uzsākti 2018. gada rudenī, tātad varētu būt, ka pamazām tuvojas finišam.
Ar cementa zīmolu
Gan jau ne man vienai Brocēnu vārds visvairāk asociējas ar cementa ražotni un arī airēšanas sacensībām, kas tur mēdz notikt. Brocēnu novada pašvaldības mājaslapā skaidrots, ka Brocēnu vārds pirmo reizi minēts 1528. gadā, kad vācu ordeņa mestrs Pletenbergs novadu izrentējis kādam Greselgalam. Apdzīvota vieta Cieceres pagastā starp Brocēniem un Cieceres ezeru sāka veidoties, pateicoties ķīmiķa Eižena Rozenšteina atklājumam, ka Cieceres ezera kaļķakmens iegulas izrādījušās derīgas cementa ražošanai.
Pagājušā gadsimta 20. gados sākās jauns laikmets Latvijas cementa rūpniecībā. 1936. gadā a/s “C.CH.Schmidt” vadība Rīgā pieņēma lēmumu par cementa fabrikas būvi Brocēnos. 1938. gada februārī būvdarbi bija pabeigti un sākās ražošana. Jau aprīlī pieņemts lēmums būvēt arī šīfera fabriku, un tā uzsāka darbu 1940. gadā. 1939. gada 31. maijā Brocēnu cementa ražotni apmeklē Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.
Otrais pasaules karš diezgan smagi skāra arī Brocēnus, no ražotnēm maz kas bija palicis pāri. 1948. gadā izveidojās Brocēnu cementa un šīfera kombināts. Ar šo nosaukumu rūpnīca strādāja bijušajā Padomju Savienības teritorijā 45 gadus. Pēckara laikā iedzīvotāju skaits Brocēnos strauji pieauga. Līdz ar ražošanas atjaunošanos sākās strādnieku ciemata būvniecība, ko veica karavīri. Uz Brocēniem sāka plūst darbaspēks, iebraucēju vidū bija tehniskā inteliģence, pārsvarā iedzīvotāji bija viesstrādnieki no dažādām Padomju Savienības republikām.
Kopš 1993. gada cementa ražotnei piecas reizes mainījušies īpašnieki, līdz 2005. gadā “Cemex” uzsāka darbību Latvijā un iegādājās arī Brocēnu cementa ražotni.
Brocēnos automašīnu atstāju stāvlaukumā lielās šosejas malā pie Cieceres ezera, speciāli attālāk no centra, lai vairāk pastaigātos, un dodos centra virzienā, vispirms uzmetot aci pie stāvlaukuma novietotajai skulptūrai “Ūdensrozes dzimšana”. Pēc tam jau pie labiekārtotās pludmales uzeju vēl vienu skulptūru – “Ūdensrožu princese”. Gar Cieceres ezeru ir labiekārtota pastaigu taka ar ezera laipu, pludmali, vairākām atpūtas vietām, sporta aktivitāšu laukumiem, arī skeitparku, skatu platformu.
Savukārt centrā nevaru paiet garām jaukam veikaliņam “Bodnīca”, kas piesaista uzmanību ar gaumīgo noformējumu. Tajā uzzinu, ka šeit tiek tirgoti pamatā biedrības “Brocēni un Saldus ražo jums” amatnieku ražojumi. Biedrības mērķis ir apvienot Brocēnu un Saldus novadu mājamatniekus un mājražotājus un biedrības ideju atbalstītājus, lai sekmētu biedru produkcijas realizāciju un noieta tirgu. Tas lieliski sasaucas ar manu plānu (un šāds ir dzirdēts arī no citiem cilvēkiem) – šogad dāvanas Ziemassvētkiem rūpīgi meklēt pie vietējiem ražotājiem. Galu galā lielo veikalu ķēdes jau izdzīvos arī pandēmijas ierobežojumu apstākļos, bet mazajiem gan šis periods ir visai grūts. Tā nu izbraukums pastaigu meklējumos ir ar pievienoto vērtību – dažām jaukām dāvaniņām Ziemassvētkiem.
Starp citu, arī šis var būt jauks vadmotīvs, lai dotos ekskursijās pa Latvijas pilsētām, jo teju katrā ir pa kādam mazam jaukam veikalam, kurā tirgo vietējo darinājumus un gardumus.
